Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
09.02.2016 Autors: LNB

Janvārī Mūžībā devās Kristīgās misijas un Liepājas Neredzīgo biedrības mācītājs Voldemārs Zveja. No 1999. gada līdz 2016. gada janvārim viņš kalpoja mūsu biedrībā kā mācītājs. Īsts Dieva vīrs un Dieva kalps, vīrs ar pārliecību, Jēzus Kristus liecinieks, kas daudzus, daudzus centās vest pie Kristus. Daudziem viņš bijis par svētību. 
Sarunā ar Aigaru Bušu par pavadītajiem gadiem kopā ar mācītāju Zveju stāsta Māris Ceirulis. 
- Voldemāru Zveju es iepazinu 1996. gadā. Tad kad 18. maijā notika auto avārija, zaudēju redzi, gandrīz mēnesi nogulēju slimnīcā. Pa šo laiku mana sieva jau bija aizgājusi uz tikšanos ar mācītāju un pastāstījusi par bēdu. Un es domāju, ka viņi kopā lūdza, aizlūdza  par mani, jo faktiski dakteri nekādas cerības nedeva. Vienā acī redze uzreiz pazuda, tā otra tur tā pa dzīvi cīnījās. 
Es atceros, kad jau biju uz kājām nostājies, bet vēl slimnīcā, pamanīju aiz stikla, ka mācītājs stāv un sarunājas ar manu sievu. Man tādas ilgas bija, ka viņš varētu ienākt un parunāties ar mani, bet viņš apgriezās un aizgāja. Kā tad tā? 
Jau pirms tās avārijas mēs ar sievu bijām garīgos meklējumos, gājām uz katoļu baznīcu, pēc tam luterāņu baznīcā salaulājāmies, bet dzīvē šīs ceremonijas neizmaina tavu iekšējo stāvokli. Ja vienlaikus nav uzticēšanās Kristum un grēku izsūdzēšana, tad pārmaiņas nenotiek. Un tad mēs arī meklējām, bet aizgājām Kristīgajam centram garām un nesatikām mācītāju. Tad notika auto avārija, un tad pēc tā mēneša, kad es nogulēju slimnīcā, tad mēs aizgājām pie mācītāja Zvejas kopā ar sievu. Tajā reizē pastāstīju visu, kas ir noticis, bija kādi jautājumi, protams, ka visu no tās sarunas es neatceros, bet vienu gan - mācītājs man sacīja: “Māri, tev var palīdzēt Kungs Jēzus Kristus”. 
Kā, ko, kas? Es esmu redzējis baznīcā kaut kādus atribūtus, vēl kaut ko, bet Kungs Jēzus Kristus var palīdzēt, Viņš ir dzīvs! Man šķiet, ka tajā reizē gājām pie altāra un lūdzām, lai Kristus piedod manus grēkus un maina manu dzīvi. Tas bija pirmais solis. Bez šī pirmā soļa nevar būt arī tālāka izaugsme. Un tā mēs sākām pamazām arvien vairāk un vairāk tikties, sāku apmeklēt svētbrīžus, tur vēl daudz visādi procesi bija, bet tas tā. Un tā, paldies Dievam, vairāk arī mācītāju iepazinu. 
1998. gadā es strādāju Liepājas cukurfabrikā. Pēc auto avārijas, acu traumas, es nekādā gadījumā nedrīkstēju fiziski smagu darbu darīt. Mācītājs man vaicāja: “Ko es daru?” Saku: “Liepājas cukurfabrikā maisus cilāju.” Viņš: “Ko!” Es saku: “Kas, tur tikai 50 kg ir”. Viņš līdzjūtīgi un iejūtīgi teica: “Mudīgi projām! Tu taču pats bojā savas acis vēl līdz pēdējam.” Un tā bija taisnība.
1998. gada nogalē man acs spiediens uzkāpa uz 32, un bija vajadzīga operācija.1999. gada janvārī mani neredzīgo biedrības vietējā valde apstiprināja par priekšsēdētāju. Kaut kur starpposmā – janvārī, es aizgāju vēl pie mācītāja, vēl bija kāds kritiens, un tad mēs gājām pie altāra. Viņš mani svaidīja ar eļļu, lūdzāmies. Es ļoti, ļoti ticēju Svēto rakstu vārdiem, rakstītiem Jēkaba vēstulē: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, un svaidiet Tā Kunga vārdā un Tas Kungs viņu pacels”. 
Es visvairāk par to lūdzu, kaut Jēzus Kristus piedotu manus grēkus! Iekšēji bija tādas ilgas, lai es tiktu vaļā no grēku nastas, kas nāk diemžēl līdzi no senčiem, no visurienes. No bērnu kājas esmu vests pie ekstrasensiem, dziedniekiem, zīlniekiem, tur bija pietiekama buķete, diemžēl, arī bez manas līdzdalības, jo bērna vecumā jau nevar izvēlēties, kur iet, kur neiet - kur mani veda, tur es gāju, un nezināšanas dēļ velna valgos biju ievests pamatīgi. 
Tad man tās ilgas bija un mācītājs lūdza,  aizlūdza, un tiešām! 1999. gadā es piedzīvoju brīvību no apzinātiem, tīšiem grēkiem un visām atkarībām! Tas man vēl tagad ir tādā pilnīgi skaidrā atmiņā - tas notikums un tas brīdis. Protams, ka man pašam bija līdzjādarbojas, jāpieņem lēmums, ka es to negribu, ka es tiešām gribu tapt brīvs, un Kristus man piedeva un deva jaunu sirdi. Tas bija tik brīnišķīgi, un tas viss notika ar mācītāja starpniecību. 
Tajā pašā gadā 12. janvārī mani apstiprināja Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālā valde par valdes priekšsēdētāju, tā es šeit sāku darbību. Konstatēju faktu sakritību, nekādas paralēles gan nevelku – 12. janvārī mani apstiprināja, un šī gada 12. janvārī mācītājs aizgāja Mūžībā - pēc 17 gadiem! 
Tajā pašā 1999. gadā mācītājs Zveja biedrībā sāka darboties. Man šķiet, pirmo mēs uzrīkojām Lieldienu pasākumu, daži biedri bija atnākuši, tad Ziemassvētki - Kristus dzimšanas diena. Mācītājs jau piedalījās, sāka darboties ar tiem biedriem, kas jau te tuvāk bija, viņu gan nebija daudz - sākumā kādi desmit, divdesmit. Pulciņš pa drusciņai auga. Mācītājs pastāstīja par Kristus vēsti, par Dieva mīlestību Kristū Jēzū, par palīdzību. 
Tad kādi cilvēki jau sāka izrādīt interesi, sākām domāt, ka jāpiedāvā tiem, kas vēlās - invalīdiem bez maksas izvadīšanu, bērnu svētīšanu, tāpat kristības pieaugušo vecumā. Jo teikts - no sākuma atgriezieties no grēkiem un tad liekaties kristīties. Bērni jāsvētī, pieaugušie jākristī. Tāpat arī laulības, to mācītājs bija gatavs sniegt kā biedriem, tā invalīdiem pilnīgi bez maksas. 
Tad mēs smukajā istabā, neatceros gan kurā gadā, izveidojām altārīti, kur var iet pielūgt Dievu. Un mācītājs uzsāka individuālas pieņemšanas katra mēneša pirmajā pirmdienā. Līdz vieniem ikviens varēja nākt, tikties, pārrunāt kādas lietas, noskaidrot kaut ko. 
Tāpat es centos palīdzēt jaunajiem darbiniekiem tikties ar mācītāju, bija kas teica - jā, labprāt, cits atkal - nē, attieksmes dažādas, kā jau dzīvē tas ir, citam vajag, citam patīk, cits negrib, cits grib. Bet tagad, atskatoties atpakaļ, vairāki cilvēki ir teikuši paldies par to, jo tas viņiem pilnīgi reāli bija devis dzīves izmaiņas un dzīves sakārtošanu kopā ar Jēzu Kristu. 
Pa rajonu sākām braukāt. Kad Rutiņa vēl bija dzīva, braucām pie biedrības biedriem pa visu Liepājas rajonu un Kuldīgu, Kuldīgas rajonu. Sākumā viņi divatā, tad visi kopā. Tā viņa darbošanās sākās. Bet lielākais, kā es to domāju, no visa tā bija kopīgie pasākumi - Baltā spieķa diena u.c.
 Mācītājs bija lūdzējs, viņš lūdza un aizlūdza par Neredzīgo biedrības cilvēkiem un par kopīgo darbu. Kad pirmdienās viņš bija šeit, mēs apsēdāmies pārrunāt dažādas lietas, vai padzert kafiju, tad viņš vienmēr lūdza par Liepājas Neredzīgo biedrību, tās darbiniekiem, biedriem un tas ir milzīgu svētību devis, tas darbojās kā tāda spēkstacija, kas ģenerējusi spēku un svētību, un palīdzību no Dzīvā Dieva. 
Bībelē ir teikts - lūdziet Jēzus Kristus vārdā! Un ja tā varētu teikt, tā bija tāda droša aizmugure, ka mācītājs bija biedrībai. To, ka visu šo laiku te ir bijusi attīstība, es domāju neviens nevar noliegt, no 1999. gada līdz šai dienai. Un attīstība bijusi personīgi daudziem cilvēkiem. Kā sākumā teicu - tie, kas gribēja, tie, kas vēlējās, varēja saņemt palīdzību. 
Vēl tāda piebilde - mācītāja devums ir neskaitāmās brošūras, viņa svētrunas, kas ierakstītas kasetēs. Mēs bagātīgi esam varējuši šīs grāmatas dāvināt mūsu biedriem, kuri to vēlējās, kā arī apmeklētājiem un mūsu atbalstītājiem. 
Mācītājs ir sarakstījis četras grāmatas. “Novakara gaismas stari” ir izdota piecos tūkstošos eksemplāru, bet pārējās trīs - katra tūkstots eksemplāros. Pēdējā grāmatā, kas izdota pagājušajā gadā, ir apkopotas svarīgākās tēmas. Kopā tās izvēlējāmies. Es domāju, tas ir milzīgs kapitāls, milzīgs mantojums, jo patiešām šī grāmata ir izplatīta daudzos tūkstošos ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas robežām - daudzās valstīs, ieguvums ir milzīgs. 
- Mācītājs biedrībā strādāja ar cilvēkiem, bet kāds viņš pats bija kā cilvēks ārpus garīgās dzīves, jo ir jau mums katram laicīgā dzīve. Mēs jau nevaram nodalīt to, mēs dzīvojam, braucam, ejam, skatāmies TV, kāds viņš bija kā cilvēks, kā vīrs?
- Man patika, ka viņš bija precīzs, punktuāls, viņam nepatika kavēšanās un pindzelēšanās, ja viņš teica dari, tad nebija nekādas pindzelēšanās, ne kaut kā – plus, mīnus, viņš pats centās turēt vārdu un to arī sagaidīja no citiem, arī precizitāti. Vīrs ar pārliecību par  atziņām, ko sniedz Dieva vārds, ko sniedz Jēzus Kristus. Viņš man paliks atmiņā ar savu veselīgo humoru. Viņš vienmēr mācēja veselīgi pasmaidīt par sevi, par dažādām situācijām, ja vajag, tā maigi - ar mīlestību, paķert kādu. Arī dažādās sarežģītās situācijās viņš mācēja kādu jociņu palaist, un kaut kā tā spriedze izplēnēja kā tāds pārdurts gaisa balons. 
Ļoti vienkāršs, pieejams, komunikabls, saskarsmē viņš varēja atrast kontaktu ar jebkuru cilvēku. Ja, protams, cilvēks noliek mūri priekšā, tad jau skaidrs, ar sienu grūti sarunāties, bet tā varēja ar jebkuru, un tās atziņas, kas nāca ārā no viņa mutes, bija vērtīgas. Un tagad mācītājs ir mūžībā aizgājis pie sava Tēva, pie Jēzus Kristus. 
- Kas notiks ar Liepājas kristīgo misiju, kur viņš bija mācītājs? 
- Mācītājs jau 2004. gadā iesvētīja diakonus kā palīgus, bet 2007. gadā es tiku iesvētīts draudzē par palīgmācītāju, kur vajadzēja, mācītājam arī palīdzēju. Tāpat viņam līdzi braucu sludināt uz Aizputi, uz Nīkrāci, uz pansionātiem. Patversmē strādāju, biedrībā, skolās, kur nu kāda tā vajadzība bija. Kopš 2008. gada, kad Rutiņa aizgāja mūžībā, diendienā faktiski kopā braucām visur kur vajag. 
Dievs sagatavoja maiņu. Es redzēju, kā jāstrādā ar cilvēkiem, cik tas ir nopietni, cik tas ir svarīgi, kā jāatrod uz katra cilvēka sirdi atslēgu, kā uzticēt dzīvi Jēzum Kristum, kā palīdzēt atraisīties no tā važām un valgiem ar ko saistīts dzīves laikā. Apliecinot Dieva žēlastību, mācītājs vienmēr ir teicis, ka ir pateicīgs Dievam, ka sagatavojis sev maiņu. Ar humoru viņš mēdza teikt: “Es vecais Pāvils un Māris jaunais Timotejs.” 
Es gribu kalpot Kristum, no visas sirds esmu to apliecinājis, Dievs to zina, un cilvēkiem nekad to neesmu slēpis. Esmu Kristus kalps un sekoju Viņam. Vecā derībā ir tāds piemērs - pravietis Elija. Kad viņš devās ar saviem ugunīgajiem ratiem, neredzēdams nāvi, debesīs, viņu Dievs paņēma. Tur bija māceklis Elīsa, un tad uzmeta viņam savu apmetni un tas apmetnis ir tas svaidījums, kas pārgāja uz Elīsu. Šajā līdzībā var teikt, ka apmetnis ir pārgājis uz mani.
 Lai Dievs palīdz, ka Kristīgajā misijā mēs ar draudzi varam turpināt iesākto darbu, jo cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība - gan garīgā, gan laicīgā. Vajadzīgi diakoni un palīgi, darbs jāturpina, esmu par to pilnīgi pārliecināts. Bībele arī to saka, un dzīve to rāda, ka Dieva kalpi ir bijuši,  ir aizgājuši, bet Dieva darbs turpinās, jo Jēzus Kristus vakar, šodien un rīt ir tas pats. Ja tā nebūtu, tad iznāktu, ka pirmajā gadsimtā bija mācekļi, tie nomirst un visa mācība izbeidzas. 
Šobrīd ir 21. gadsimts, un Kristus mācība joprojām izplatās, tā nav stājusies izplatīties pa visu pasauli. Gideoni vien apmēram 200 valstīs izplata Kristus vēsti, tā piepildot Kristus vārdus, ka   evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē. 200 valstīs evanģēlijs ir dalīts, tas gan nenozīmē, ka visi kļuvuši ticīgi un seko Kristum. Bet ir bijusi iespēja dzirdēt. Ja cilvēks ir dzirdējis patiesību, un viņš jau nav robots, viņš var izvēlēties to pieņemt vai nē. Darbs turpināsies, tas jāturpina, kas grib roku pielikt un atsaukties, paldies! Brīnišķīgi, darīsim!
- Mācītāju mēs varēsim pieminēt ar pateicību, atcerēties viņu. 
- Viennozīmīgi! Tikai nevajag lūgt par viņu, viņš pats pie tā ir daudz strādājis, lai atraisītu cilvēkus no tumsības spēkiem. Par aizgājušiem nav ne jālūdz, ne jāaizlūdz, jo ja viņš ir kopā ar Jēzu Kristu paradīzē, tad labākas vietas vairs nav, tur vairs nekas nav jāpastiprina.
  Ja runā par cilvēkiem vispār, tad ja viņš ir moku vietā, no turienes ārā nedabūs. Par to skaidri un gaiši liecina Dieva vārds Lūkas evaņģēlija 16. nodaļā  un arī daudzās citās rakstu vietās. Sālamans mācītājs 9. nodaļas 6. pantā saka: “Mirušie vairs nepiedalās zemes dzīves norisēs.”  
Bet mācītāju kā pozitīvu piemēru, kā dedzīgu Kristus kalpu varam pieminēt. Tu pareizi jautāji par mācītāju kā cilvēku, jā, ir arī šī cilvēciskā puse! Ir tik daudzas brīnišķīgas lietas, kuras mācīties un kam sekot, galvenais, lai tā svētība iet vairumā, lai mēs varam to darbu turpināt. Skaidrs, ka mācītājs paliks labā atmiņā. 
Personīgi man viņš pastāstīja par Kungu Jēzu Kristu, ka glābējs ir Kristus, ka vienīgais ceļš, patiesība, dzīvība ir Jēzus Kristus. Paldies Dievam, es protams nesaku, ka to nebūtu varējis izdarīt arī kāds cits mācītājs, bet manā dzīvē gadījās viņš, tādēļ es esmu pateicīgs, kā evaņģēlijos ir sacīts, Pāvils arī teica: “Es jūs esmu dzemdinājis Kristū Jēzū”. Viņš ir mans garīgais tēvs, viņš mani dzemdināja Kristū Jēzū, un tagad, lai Dievs dod gudrību, ka es un mēs arī citus pievestu Kristum, lai viņi būtu brīvi no grēkiem, no velna valgiem, tad tie būs Dieva pieņemti.
 Es šodien lasīju Vēstulē tesaloniķiešiem 12.-13. pantā skaistus vārdus. Pāvils saka: „Centīsimies un būsim uzticīgi Dieva aicinājumam, kas mūs ir aicinājis savā valstībā un godībā.” 
Dievs katru cilvēku aicina savā valstībā un godībā, bet tas ceļš, tās durvis ir Kungs Jēzus Kristus, un to mācītājs vienmēr un visur norādīja - nāc pie Kristus, mīli Kungu Jēzu Kristu, tu tiksi brīvs no saviem grēkiem, ļaunuma un visa pārējā. Tā kā šis pozitīvais piemērs, šīs labās domas, šī pieredze, ko viņš nodeva,  ir neatsverama. 
24. decembrī mēs braucām uz Aizvīķu pansionātu, un es sacīju mācītājam: “Tu zini, ka es tavas grāmatas nelasu. Kā tu domā, kāpēc?” Viņš atbildēja: “Tevi tās neaizrauj.” “Nebūs pareizi,” atsacīju. “Tu visu zini?” “Tas arī nebūs pareizi! Mācītāj, tu esi dzīvā grāmata, man ir katru dienu iespēja ar tevi satikties un runāt! Paldies Dievam, es pietiekami labi atceros tavas svētrunas, ko tu esi sludinājis, no tām es esmu mācījies, un daudz kur mēs ejam kopā. Bet tad, kad tu nebūsi, grāmatas tiešām būs garīgs kapitāls. Tagad es varu tev piezvanīt un pajautāt, kā šis, kā tas!” 
Tagad man iespējas tikties un parunāt nav, tagad es varēšu uzšķirt grāmatas un atcerēties, ko viņš ir mācījis, ko sacījis, protams, saskaņā ar Rakstiem. 
Jā, bet tad decembrī viņš tā gari nopūtās, mēs pajokojāmies. 
Vēl atceros, ka vienreiz braucām mašīnā, un es teicu: “Mācītāj,  Rakstos ir teikts, ka šīs laicīgās grūtības, kas ir nenozīmīgas, mums dod lielu, brīnišķīgu ieguvumu mūžībā. Viņš atbildēja: „Jā, šīs laicīgās grūtības ir nenozīmīgas tikmēr, kamēr tās neskar tevi.” 
Kad mācītājs aizgāja, un arī pēdējā vakarā, kad pirmdienā pavadījām viņu uz slimnīcu, tad man asaras plūda. Es sapratu, ka tas ir finišs. Tiešām, nākamajā dienā paziņoja, ka tas tiešām tā ir noticis.
Bet tagad man ir milzīgs prieks un pilnīgs miers, mācītājs sēž godībā pie Jēzus Kristus, viņa cīņas laiks ir beidzies. Mums ir jāturpina cīnīties šajā grēcīgā pasaulē ar grēkiem, netikumiem, ar sātanu un šīs pasaules kārībām, ko kopā ar Jēzu Kristu varēsim uzvarēt. Bet viņš ir godībā, viņš savu atalgojumu jau ir nopelnījis, viņam atliek to pie Kristus saņemt. Turpināsim viņa darbu!
- Ar šiem jaukajiem vārdiem sarunu beigsim. Paldies tev, novēlu panākumus garīgajā darbā, lai izdodas daudz cilvēkus pārliecināt, vest pie Dieva un Jēzus Kristus! 
 
Dace Stieģele, mūzikas terapeite, Liepājas Kristīgās misijas draudzes locekle: “Man Dievs bija devis iespēju gandrīz pusotru gadu kalpot kopā ar mācītāju Voldemāru Zveju draudzē. Mācītāja miers, pastāvība, stiprā ticība, mīlestība un ilggadējā pieredze kalpošanā mācīja man pazemību, paklausību un paļāvību, ļāva man piedzīvot, kāda svētība un miers nāk no paklausības garīgās dzīves vadītājam, bet pāri visam – Dievam mūsu Kungam. 
Es iemīlēju mācītāju kā tēvu, kurš pamudināja, pamācīja un atbalstīja, kad bija nepieciešams. Mācītāja aizlūgšanas atviegloja grūtos brīžus un deva cerību un ticību turpmākam ceļam. 
Es pateicos Dievam no visas sirds, ka mans mācītājs bija arī mana dēla un mazdēlu mācītājs, un pieveda viņus Kristum. Nav lielākas laimes šai pasaulē, kā piedzīvot savu bērnu atgriešanos pie Dieva. 
Un mēs bijām mācītāja Voldemāra Zvejas mīļotie bērni.” 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.