Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
23.02.2011

Sajūtu dārzi Apvienotajā Karalistē.
(pēc materiāliem internetā un Sensory Trust informācijas)
Jauns, pievilcīgs zēns ar biezām brillēm uz acīm, ieķēries pavadonim rokā, pastaigājas sajūtu dārzā. Abi iet nesarunājoties – ieklausoties kukaiņu dūkoņā, putnu treļļos un lapu čaboņā vējā. Troksni rada vien soļu švīkstoņa uz takas. Zēns piepeši atlaiž pavadoņa roku un virzās uz saklausītas skaņas pusi. Drīz viņš ir atradis no kurienes tā nāk. Pavadonis pienāk pie jaunā pētnieka: „Vai tu aplūko ziedus? Šis ir jauks dārzs, vai ne?” Zēns smaidot turpina pastaigu. 
Sajūtu dārzi ir norobežota teritorija, un tie izveidoti tā, lai cilvēki tos varētu izbaudīt ar visām piemītošajām maņām –ar redzi, dzirdi, tausti un ožu, jā, arī ar garšu. Tādas teritorijas, ja tās ir veidojuši profesionāļi, ir vērtīgas gan izglītojošā ziņā, gan atjauno spēkus nogurušajiem.
Džeina Stonehama, fonda „Sensory Trust”, Apvienotā Karaliste, vadītāja, stāsta, ka sākotnēji ideja par sajūtu dārzu izveidi pārņemta no dārzkopības terapijas kustības, kura pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados attīstījās Apvienotajā Karalistē. Dārzkopības terapija, t.i. iespēja strādāt dažādus darbus dārzā – stādīt, kopt, novākt ražu, tika piedāvāta speciālās teritorijās, piemēram, pie slimnīcām vai rehabilitācijas centriem.
Pēc tam strauji attīstījās sajūtu dārzi – dārzi neredzīgajiem cilvēkiem. Viena ļoti pozitīva iezīme bija tā, ka veidojot šādus dārzus, tika izrādītas patiesas rūpes par cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Sākotnēji šie sajūtu dārzi nebija diez ko pārdomāti veidoti. Bieži vien publiskajos parkos tika izveidotas norobežotas teritorijas, jo vietējiem varas pārstāvjiem bija vēlme visiem parādīt, ka cilvēki ar invaliditāti tādējādi tiek iekļauti sabiedrībā. Uz dārziem veda ceļi ar norādēm - „Dārzs neredzīgajiem”, un visbiežāk tajos bija izvietotas paaugstinātas kastes ar melnzemi, kurās bija sastādīti smaržojoši augi. Pie dobēm bija izvietoti augu nosaukumi braila rakstā.
Laikam ritot, sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti mainījās, tāpat mainījās arī izpratne par to, kādam būtu jābūt sajūtu dārzam. Pirmkārt jau veidojās izpratne par to, ka cilvēki ar invaliditāti ir nevis jānorobežo, nevis jāveido kāda vieta speciāli viņiem, bet gan visām vietām un lietām jābūt pieejamām un izbaudāmām visiem sabiedrības locekļiem. Vai tas būtu cilvēks ratiņkrēslā, neredzīgs, nedzirdīgs vai ar garīgās attīstības traucējumiem. 1978.gadā Apvienotās Karalistes Invaliditātes ministrs Alfrēds Morris teicis: „Vienkāršākais veids kā izraisīt nekārtības jebkurā vietā Anglijā, būtu uzspiest veselajiem cilvēkiem tādus pat ierobežojumus, kādi šobrīd atteicas uz invalīdiem.”
Šobrīd par „sajūtu dārziem” tiek saukti arī pavisam nelieli dārziņi, kas tiek veidoti kādai noteiktai cilvēku grupai, lai iesaistītu tos aktīvā darbā dārza apkopšanā un radītu viņos pozitīvas sajūtas no atrašanās šādos dārzos. Tos veido pie speciālajām skolām vai veco ļaužu namiem. Sajūtu dārzs - tas nav tikai maijrozīšu vai lavandas krūmi, vai vēja zvanu šķindoņa. Ir tik daudz lietas, kuras jāpārdomā, uzsākot sajūtu dārza veidošanu.
Uzsākot sajūtu dārzu veidošanu, ir ļoti uzmanīgi jāuzklausa to cilvēku vēlmes un vajadzības, kuriem tad šo dārzu veidos. Ko viņi vēlas šeit darīt? Kā izmantos teritorijas platību? Kā notiks pārvietošanās? Kad kaut ko veido cilvēku ar invaliditāti labā, jāatceras arī par citiem lietotājiem – viņu draugiem, ģimenes locekļiem un aprūpētājiem. Sajūtu dārza veidošana ir ideāls projekts, kurā iesaistīt ainavu arhitektus, māksliniekus un skulptorus, lai viņu profesionālās zināšanas un pieredze ļautu izveidot tādus apstākļus, kur ikviens cilvēks gūs prieku, iegūs jaunu pieredzi, izbaudīs pasauli ar visām piemītošām maņām visa gada garumā.
Dažādiem veidotājiem būs dažādas idejas, kam jābūt šādos dārzos, kā panākama relaksējoša, vai gluži pretēji - uzmundrinoša noskaņa. Bet, jebkurā gadījumā, liela nozīme būs krāsām. Veidotājiem jāatceras, ka cilvēkiem ar redzes traucējumiem visbiežāk ir kaut neliels redzes atlikums. Viņi vairāk vai mazāk saskatīs kontrastējošus laukumus, marķējumus, taku apmales, puķu kontūras, koku lapotnes, skulptūras.
Dārzs tiek radīts, lai skatītos un ieraudzītu. Augu ziedi, lapas, mizas, augļi un ogas, ķērpji un sūnas uz stumbriem nav nemainīgi. Katrs augs ir savādāks karstā vasaras dienā, un pavisam citāds, piemēram, pēc pirmās rudens salnas. Dārzos izvietotie laukakmeņi, vecu ķieģeļu krāvumi, grants kaudzes, oļu takas atklās dabā sastopamās visdažādākās faktūras. Daudzkrāsainas puķu dobes, skujeņu un lapu augu stādījumi, dažādu krāsu bruģis, mozaīkas un sienu gleznojumi iedvesmos ar krāsu bagātību.
Dabā ir sastopamas tik daudz formas, ka nekas nav jāizgudro, viss ir iepazīstams vienkopus, tikai pareizi jāizvēlas stādāmais materiāls. Jau krūmu un koku lapas ir tik atšķirīgas pēc savas formas. Smailās, robotās kļavu lapas, noapaļotās ozollapu formas, ovālās oša lapas. Lielie apaļie āboli, nelielās jāņogu lodītes, saplacinātās mežrozīšu augļu bumbas, šmaugie bambusa dzinumi vai izlocītās dekoratīvās lazdas vices.
Dabā nekas nav mierā, visu laiku viss ir kustībā. Arī kustību var saskatīt. Koki un zāle vējā, dzīvnieki, ūdens, kustīgas skulptūras.
Sajūtu dārzos saklausāmas dažādas dabas skaņas – lapu šalkoņa, bišu zumēšana, putnu treļļi, ūdens čalošana strautā vai strūklakas šalkšana baseinā, lietus plakšķēšana pret oļiem, metāla vēja zvanu dzidrā skaņa vai bambusa zvanu dobjais gongs, vēja stabules pļavā. Arī nedzirdīgiem cilvēkiem iespējams uztvert skaņu vibrācijas, ko rada vējš, piemēram, svilpojot izgrebtās ūdens teknēs.
Ar taustes palīdzību šādos dārzos var gūt izpratni par dabā sastopamajām virsmām. Raupja virsma būs ķērpim, akmenim, apmestai sienai, koka mizai. Gluda – olim, pulētam kokam, lapām, puķu ziedlapiņām. Šķautņaina – betona šķembām, lapu mugurpuses dzīslojumam.
Sataustīsim spalvoto dzīvnieku ādu, samtainās meža sārmenes lapas, sīkiem matiņiem klātos pīlādžu pumpurus agrā pavasarī. Ar pirkstiem „saskatīsim” dažādās formas – apaļo pujenes ziedu, dekoratīvo krūmu apcirptu kubveida vai lodes formā, ovālos ķirbjus, efeju trīsstūrveida lapas, sataustīsim dažādo temperatūru – saulē sasilušu ūdeni, dzestru ūdeni agrā pavasara rītā, sakarsētus oļus jūlija pēcpusdienā. Izbaudīsim kontrastus - aso akmeņu klājumam blakus mīkstu sūnu paklājs.
Ik dienas visapkārt virmo dažādas smaržas – patīkamas un ne tik ļoti. Ir augi, kurus varam sasmaržot jau pa gabalu – rozes, ievas, ceriņi. Jau no attāluma sajutīsim svaigi pļautas zāles vai svaigi sažuvuša siena smaržu. Ir augi, kurus varēs sasmaržot vien saberzējot to ziedus vai lapas, piemēram, garšaugus, piparmētras un ģerānijas. Savdabīga smarža būs dīķa ūdenim, koka bluķiem, trūdošām rudens lapām. Izbaudīšanas vērta ir mitras zemes smarža pēc lietus, gaiss pēc negaisa, samirkušu akmeņu un lapu smaržas. Sajūtu dārzus veidojot gan jāatceras, ka dažas smaržas var nebūt ieteicamas cilvēkiem, kuriem ir astma.
Garša? Mmmm... garšas kārpiņas apmierinās zemenes, avenes, āboli, kuru garšas atšķirības katrai šķirnei Latvijā ir sevišķi izteiktas. Pikniki ar ceptām desiņām ziemā, salātu jaukšana no pirmajiem salātiem, lociņiem un dillēm, saulē sasilušu aveņu un vēsa saldējuma baudīšana ēnainā nojumē, plūmju pīrāga degustēšana pie āra kamīna rēnā rudens saulē – izklausās jauki, vai ne? Sajūtu dārzs! Jūs taču vēlētos ikviens tādā pabūt?
Kādā saulainā vasaras rītā grupa cilvēku – skolotāja un studenti ar dažāda veida invaliditāti, sadevušies rokās devās cauri pie skolas izveidotajam sajūtu dārzam. Viņu uzdevums bija sameklēt atbilstošu koku, lai zīmētu tā mizas nospiedumus uz papīra. Grupa nonāca līdz milzīgam ozolam un nostājās tā paēnā. „Izjutīsim šo koku”, skolotāja teica. Viņa uzlika savas un skolnieka rokas uz koka stumbra. Viņi slidināja tās pa raupjo koka virsmu, ar pirkstiem iztaustīja reljefās iedobes un pacēlumus. Ar vaigu pieskārās koka stumbram: „Šis ir īstais koks!”. Studenti izņēma papīrus, piespieda tos koka stumbram un ar zīmuļiem sāka krāsot lapu. Uz tās palēnām veidojās ozola mizas nospiedums.

Zirgi – neredzīgo cilvēku pavadoņi.
(informācija no Pavadoņzirgu fonda mājaslapas)

Pavadoņzirgu fonds ir dibināts ASV 1999.gadā, un tas izveidojis eksperimentālu programmu, lai neredzīgajiem cilvēkiem piedāvātu par pavadoņiem zirgus. Amerikā ir tūktošiem neredzīgu cilvēku, kuriem ir nepieciešami pavadoņi. Jau sākotnējos eksperimentos tika pierādīts, ka zirdziņi ir lieliski pavadoņi.
Pavadoņzirgu fonds gan iebilst pret liela auguma zirgu izmantošanu, jo pastāv risks savainot zirgu, neredzīgo cilvēku vai apkārtējos. Taču miniatūrie zirdziņi tiek uzskatīti par derīgiem šim darbam. Protams, zirgs - pavadonis, nebūs piemērots ikvienam cilvēkam. Taču ir neredzīgie cilvēki, kuriem zirgs būs daudz labāks pavadonis nekā suns. Piemēram, ja cilvēkam ir alerģija pret suņu spalvu vai arī viņi vēlas pavadoni, kura mūža ilgums ir daudz garāks nekā sunim.
Kāds tad ir ideāls pavadoņzirdziņa saimnieks? Pavadoņzirgu asociācija uzskata, ka tam jāatbilst šādiem kritērijiem:
-    ideālais kandidāts būs zirgu mīļotājs – neredzīgs cilvēks, kurš uzaudzis kopā ar zirgiem, izprot tā uzvedību un nepieciešamās rūpes.
-    alerģiski cilvēki – tie, kuriem ir alerģija pret tradicionālajiem pavadoņdzīvniekiem. Zirgs būs kā alternatīva, lai patstāvīgi pārvietotos.
-    nobriedusi personība, kam tas būtu rūpīgi apdomāts lēmums – daudzi cilvēki stāsta par grūtībām samierināties ar mājdzīvnieku zaudējumu, zirgi tomēr dzīvo daudzreiz ilgāk.
-    cilvēki ar kustību traucējumiem – dēļ pakļāvīgā rakstura pavadoņzirdziņi ir ļoti ērti šādiem cilvēkiem. Tie ir stipri atbalsta sniegšanai, palīdz piecelties no krēsla.
-    cilvēki, kuriem ir vienkārši bail no suņiem. Kopā ar nelielu zirdziņu šie cilvēki jūtas labāk.
-    daudzi vēlas pavadoņdzīvnieku, kurš nedzīvotu iekštelpās, lai nerastos lieki putekļi.
Ir vairāki saprotami iemesli kāpēc tieši pavadoņzirdziņi ir ļoti piemēroti neredzīgajiem cilvēkiem. Zirgs dzīvo kopā ar cilvēkiem jau tūkstošiem gadu. Tas ir bijis dabīgs pavadonis cilvēku ikdienas gaitās gadsimtiem ilgi.
Zirgiem ir iedzimts pavadoņa instinkts. Ja zirgu barā kāds zirgs kļūst neredzīgs, redzīgais zirgs uzņemas atbildību par vājo, un ir tam turpmāk kā pavadonis. Daudzi neredzīgie cilvēki piedalās jāšanas sacensībās, citi jāj vieni paši pa takām jūdzēm tālu, pilnībā paļaujoties uz to, ka zirgs tos aizvedīs galā sveikus un veselus. Jau no vēstures zināms, ka kavalērijas zirgi ievainotos jātniekus izveda drošībā.
Kādas tad vēl ir būtiskākās īpašības, kamdēļ pavadoņzirgu fonds var uzskatīt, ka zirgi ir lieliski neredzīgo pavadoņi:
1.    Ilgs mūžs. Daži miniatūrie zirdziņi spēj nodzīvot pat 50 gadus, caurmēra mūža ilgums tiem ir 30-40 gadi. Salīdzinājumam - pavadoņsuns nodzīvo 8-12 gadus.
2.    Zemākas izmaksas – pavadoņsuņa sagatavošana ASV izmaksā pat 60 tūkstošus dolārus. Saskaņā ar statiskikas datiem ASV ir 1.3 miljoni neredzīgu cilvēku, bet tikai 7000 no viņiem ir pavadoņdzīvnieks. Pavadoņzirdziņa sagatavošana izmaksā daudzreiz lētāk, līdz ar to lielākam cilvēku skaitam būtu iespējas tikt pie sava dzīvnieka.
3.    Mierīga daba – trenēts pavdoņzirgs saglabā mieru pat ekstrēmās situācijās. Kavalērijas zirgi ir pierādījuši, ka tie saglabā aukstasinību kaujās. Arī policijas zirgi ir lielisks piemērs, ka tie tiek galā stresa situācijās. Pavadoņzirgi iztur treniņus, tie ir mierīgi, nesatrakojas.
4.    Lieliska atmiņa – zirgiem piemīt fenomenāla atmiņa. Tie lieliski atceras bīstamas situācijas pat desmitiem gadu pēc notikušā.
5.    Izcila redze – tā kā zirgam acis ir novirzītas uz sāniem, tad tās spēj pārredzēt apkārtni 350 grādu leņķī. Zirgs spēj novērtēt potenciālās briesmas ar katru aci atsevišķi. Zirgi skaidri redz pat gandrīz pilnīgā tumsā.
6.    Līdzsvarota uzvedība – trenēts zirgs vienmēr ļoti fokusējas uz savu darbu, un nav viegli novirzīt viņa uzmanību no veicamā pienākuma. Zirgiem nav svarīgi pievērst sev saimnieka uzmanību, un parasti viņi neizrāda pārliecīgu sajūsmu, kad tiek ēdināti vai apkopti.
7.    Drošības garanti – zirgi pēc savas būtības ir orientēti uz drošību, tie patstāvīgi uzmanās no bīstamām situācijām. Zirgiem ir iedzimtas dziņas izvest savu saimnieku no bīstamām vietām pa visdrošāko ceļu. Viņu saprātīgums ir izcils.
8.    Augsta izturība - spēcīgs un izturīgs. Pienācīgi uzturēts pavadoņzirgs spēj bez piepūles veikt pastaigas kilometriem tālu.
9.    Labas manieres – pavadoņzirgi ir ļoti tīrīgi un nokārtojas ārpus mājas, tiem nav blusas un spalvu tie met divreiz gadā. Zirgiem nav vajadzības pēc pārliekas cilvēku mīlestības, tie mierīgi nododas savu pienākumu izpildei.
Ikviena pavadoņdzīvnieka sagatavošana norisinās vairāku gadu garumā, dienu no dienas. Tā kā neredzīgais cilvēks uztic savu dzīvi pavadoņzirdziņam, tad tikai profesionāls zirgu treneris to var sagatavot pavadoņa darbam.


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.