„Dienvidkorejā par masieriem var strādāt tikai neredzīgie”
/No www.nra.lv , Jānis Buholcs/

Konstitucionālās tiesas 30.oktobrī pieņemtais lēmums paredz, ka masiera licenci šajā valstī arī turpmāk varēs iegūt tikai tie cilvēki, kam ir redzes traucējumi. Tādējādi tiesa pasludinājusi, ka gadsimtu vecais likums, kas regulē masāžas pakalpojumus, ir atstājams spēkā, par spīti viedokļiem, ka tas diskriminē potenciālos darbiniekus.
Likums, kas par masieriem ļauj strādāt tikai neredzīgajiem, tika pieņemts 1912. gadā, kad Koreja bija Japānas pakļautībā. Likums masāžas pakalpojumu sniegšanu pasludināja par aklo cilvēku jomu, tādējādi sniedzot viņiem lielākas iespējas nopelnīt līdzekļus iztikai. Korejas Masieru asociācijā pašlaik ir apmēram 7100 cilvēku ar redzes traucējumiem.
"Šī regulācija ir paredzēta, lai neredzīgajiem cilvēkiem ļautu izvēlēties nodarbošanos, kas tiem sniegtu personisku labumu, un lai viņi varētu nopelnīt sev iztikai. Tādējādi šī likumdošanas norma ir uzskatāma par pamatotu," teikts tiesas spriedumā. "Masāža būtībā ir vienīgā nozare, ar ko neredzīgie var nodarboties, un viņiem ir maz alternatīvu, kādā veidā gūt ienākumus."
Labklājības jautājumu speciālisti norāda, ka likums masāžas pakalpojumu nišu piešķir neredzīgajiem, tādējādi viņiem palīdzot, tomēr vienlaikus šī prakse uzskatāma par diskriminējošu, jo tādējādi citu nozaru darba devējiem ir mazāka motivācija pieņemt darbā cilvēkus ar redzes traucējumiem.
Iebildes ir arī redzīgajiem masieriem. Dienvidkorejā pašlaik strādā apmēram 200 tūkstoši nelicencētu masieru, un tie ir neapmierināti, ka valsts tiem liedz nodarboties ar plaši pieprasīto amatu. Ja varas iestādes atklāj, ka ar masāžu profesionāli nodarbojas cilvēks bez licences, viņam var piespriest naudas sodu no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem dolāru vai arī cietumsodu. Policija norāda, ka masāžas saloni nereti ir aizsegs prostitūcijas biznesam, tāpēc šo jomu mēģina kontrolēt.
2006. gadā likuma pretinieki tiesas ceļā panāca, ka masāžas pakalpojumus ierobežojošais akts tiek atcelts, tomēr konfliktā iejaucās parlaments, kas likumu atkal atjaunoja. Licencētie masieri atbalsta likumdošanas jomu, jo viņiem ir maz iespēju atrast sev citu nodarbošanos. Kopš 2006. gada, kad likums tika atcelts, trīs no viņiem ir izdarījuši pašnāvību, un Dienvidkoreja ir piedzīvojusi arī citus skaļus protestus no viņu puses. "Tiesas lēmums ir ne tikai spriedums par mūsu tiesībām dzīvot, bet arī Dienvidkorejas apzinīguma mērs," aģentūrai Reuters saka Masieru asociācijas pārstāvis Lī Gjuseongs.
 
“Robots izmanto cilvēka metodes, lai pārvietotos”
/No www.fizmati.lv/

Vācijas inženieri ir izstudējuši cilvēka smadzeņu aktivitāti, lai uzlabotu robotu pārvietošanās veidu un tā spēju apiet šķēršļus. Komanda no Ulmas Universitātes Heiko Noimana (Heiko Neumann) un Kornēlijas Bekas (Cornelia Beck) vadībā analizēja smadzeņu reakciju uz vizuālo informāciju, kad cilvēks kustas. Pēc šī novērojuma tika izstrādāta programmatūra, kas spēj vadīt robotu pēc cilvēka pārvietošanās principiem.
Konstruētais robots pārvietojas ar riteņu palīdzību un ceļu nosaka ar divām kamerām, kuras viena no otras atrodas tādā pašā attālumā kā cilvēka acis. Tas izmanto līdzīgas trajektorijas šķēršļu apiešanai, kā to dara cilvēks.
Šī sistēma nākotnē varētu palīdzēt neredzīgiem cilvēkiem, kā arī pašiem robotiem, lai atrastu ceļu šķēršļu pilnā vidē.

„Kopā ar Konču viņa var visu”
/ Inese Pokule, no www.patti.lv /

Pirms četriem gadiem Sigita Ausmiņa zaudēja redzi, taču viņa lasa grāmatas, lieto internetu un mācās angļu un spāņu valodu
Vasaras rītos jelgavniece Sigita Ausmiņa (29) zina, kad ir labs laiks, jo tad pamostoties viņa dzird uz savas palodzes grabināmies baložus, kas pulcējas, lai gozētos saulē. Sigitai ļoti patīk vasara un siltums, ar gaišu skatu viņa raugās arī nākotnē. Viņa ir lieliska sarunu biedre, dzīvespriecīga un mērķtiecīga, liek aizmirst to, ka no lielākās sabiedrības daļas viņu atšķir tik būtiskā maņa - redze. Sigita jau četrus gadus sadzīvo ar tumsu arī dienā. „Bet tas taču nemaz nav tik būtiski," viņa vairakkārt atzīst, un stāsta par to, kā mainījusies viņas dzīve un atzīst, ka patiesībā tā ejot tikai uz augšu.
Ar Konfekti tikai uz priekšu!
Redzot un uzklausot Sigitu, grūti iztēloties, ka smaids un spēks var būt tik neviltots un nerimstošs. Kopš bērnības jaunā sieviete slimo ar cukura diabētu, pārciestas vairākas operācijas, tostarp nieres pārstādīšana, slimība ir atņēmusi acu gaismu, bet dvēseles sāpes radījusi abu vecāku zaudēšana. Taču Sigita ne mirkli nežēlojas un nekavējas drūmās pārdomās. Ar viņu kopā ir sirsnīgā vecmāmiņa Velta - Sigitas optimistiskais balsts, māsa ar Sigitas lutināto krustdēliņu, un Konča jeb oficiāli Konfekte - labākais četrkājainais draugs pasaulē. Konča ir Sigitas suns - pavadonis. Latvijā tādi ir tikai trīs.
Tas ļauj dzīvot tuvu tam, kā Sigita to vēlas. Un viņa grib trakot, iet, dejot, ceļot! Un neapstājas pie vēlmēm, bet iet un dara, dzimtajā Jelgavā pazīst katru ielu un kopā ar Konču dodas uz angļu un spāņu valodas nodarbībām, un patlaban plāno sākt nodarbības sporta klubā. „Kopā ar Konču varu doties gandrīz visur, kur vēlos. Suns parāda pakāpienus, bedres, stabus un citas lietas - vai nu apved apkārt vai apstājas. Konča ir mūsu ģimenes loceklis, un kļūst greizsirdīga, ja veltu uzmanību kādam citam," Sigita ir lepna par savu ikdienas palīgu, bet neslēpj, ka visvairāk pēc redzes zaudēšanas viņai ir žēl tieši savas brīvības, ka nevar skaistā dienā pamosties un vienkārši pati kaut kur doties.
Viņa joprojām lasa
Agrāk Sigita esot bijusi īsts grāmatu tārps, tādēļ bijusi ļoti motivēta un braila rakstu iemācījusies lasīt apmēram mēneša laikā. Tomēr modernākā un ērtākā iespēja ir lasīšana datorā. Jā, Sigita spēj lasīt arī portālu patti.lv. Tiek izmantota ekrānlasoša programma Jaws un latviešu valodas runas sintēzes programma „Visvaris". „Šobrīd aizraujos ar rakstnieka Nauma Nadeždina daiļradi, viņam ir interesants skatījums uz dažādām lietām, piemēram, Dievu un Bībeli," stāsta Sigita un parāda, kādā veidā var noklausīties jebkuru tekstu internetā.
„Ik palaikam pārlasu „Jēru klusēšanu" ar Hanibālu Lekteru”, saka Sigita un atklāj, ka viņu iedvesmojusi arī Luīzes Heijas grāmata „Izdziedē sevi pats", ko sākusi lasīt vēl tad, kad spējusi redzēt, un aizlidinājusi pret sienu, nosaucot to par muļķībām. „Esmu redzējusi arī filmu „Secret". Tā bija ļoti iedarbīga, to skatoties spēju gan smieties, gan raudāt, gan sapņot, vēl nākamajā rītā bija superīgs garastāvoklis un saņēmu komplimentu par labu izskatu."
Jā, viņa lieto vārdus „lasīt” un „skatīties”. Tas esot pašsaprotams vārds arī tiem, kas nekad nav redzējuši. „Es skatos un uztveru ar tām maņām, kas ir atlikušas un vēl jau ir fantāzija," saka Sigita un turpina, „filmā parasti redzu to, ko citi neredz. Un neviens nestāsta kā izskatās attiecīgs tēls, jo nav jau vairs svarīgi. Es ieklausos dialogā, tajā, kas notiek. Mēģinu tvert sajūtas, arī attiecībā uz cilvēku - nevis vērtēt pēc izskata, bet ieklausīties balsī, runas manierē, kustībās, atbildēs."
Sigitas dzirde ir īpaši jūtīga, viņa dzird ne tikai blakus dzīvokļu kaimiņus, bet arī tālāk dzīvojošos. Viņa iedvesmojas no mūzikas, kas sirdij tuva. Šobrīd iepatikušies spāņu ritmi, bet jau senāk iecienīts dažāda veida roks. „Kad vecmāmiņa ir darbā, uzgriežu skaļu mūziku, apsēžos uz grīdas, pašā labākajā punktā, kur vislabākā skaņa un izbaudu mūziku."
Sigitai patīk kārtība, lai gan pati dažkārt neatceras, kur kaut ko nolikusi un tas rada haosu. „Ņemot vērā, ka visu jūtu ar tausti, man ļoti traucē netīra izlietne vai vanna, lipīga virsma. Lai gan, kopš es neredzu, neesmu savainojusi rokas, kas savukārt gadījās pirms tam. Daru visu ko - griežu, gatavoju, skrūvēju, piemēram, mūzikas centru. Tāda tehniska esmu kopš bērnības, kad esmu pat skrūvējusi televizoru un lodējusi vadus. Arī vidusskolā vienīgā no meitenēm izvēlējos mācīties fiziku." Sigitai patīk roku darbs - viņa prot veikt masāžu, brīvajā laikā veido lietas no plastilīna un plastikas, pin klūdziņu izstrādājumus.
Iemīlējusies Spānijā
Sigitas kārtīgo istabu rotā diploms, kas šogad saņemts augstskolā „Attīstība", pabeidzot pirmā līmeņa studijas programmā „Sociālā rehabilitācija”. Savas mācības un kursa biedrus viņa joprojām atceras ar siltām atmiņām un smiekliem, bet vēl saulainākas atmiņas viņai ir par šā gada sākumā pavadīto laiku Spānijā. Piecus mēnešus Sigita piedalījās apmaiņas programmā un uzturējās Madridē. Lai gan pirmajā nedēļā meitene gandrīz kravāja čemodānus un vēlējās tikt atpakaļ uz Latviju, jo bija grūti pierast pie svešās vides, mācībām spāņu valodā, tomēr viņa nepadevās un ļāva šai dienvidu valstij sevi savaldzināt.
„Viennozīmīgi vēlētos tur dzīvot!"
Viņu pārsteidza tieši vietējo attieksme - cilvēkus ar dažādām veselības problēmām neatdala no sabiedrības, runā un rēķinās kā ar parastiem cilvēkiem. Tai pat laikā izturas ļoti pretimnākoši. Ir iespēja dzīvo reālu dzīvi.
„Latvijā rodas sajūta, ka sabiedrība grib, lai mēs sēžam četrās sienās un nemaisāmies pa kājām. Tomēr man nav problēmu. Es zinu, ko nozīmē dzīvot citādu dzīvi, bet tie, kuriem viss ir kārtībā ar veselību, ģimeni vai darbu, nepazinās, ka kaut kas neparedzēts var notikt arī ar viņiem." Arī Sigita nav dzīvojusi ar domu, ka varētu neredzēt, tikai pēc mēnešiem četriem apjauta realitāti un sāka to pieņemt. Viņa apstiprina, ka ir cilvēki, kas nevar ar to sadzīvot, piemēram, sajūk prātā, jo zaudējums nav tikai acu gaisma, līdz ar to mainās draugi, attiecības, izklaides, darbs, it kā visa dzīve. „Es uzskatu, ka mana dzīve iet tikai un vienīgi uz augšu." Kas bija pēdējā lieta, ko viņa redzēja? „Nevaru atcerēties, laikam jau tas nebija nekas svarīgs."
Savu izglītību Sigita izmanto tikai teorētiski, Jelgavas Neredzīgo biedrībā darbojas kā ideju ģenerators. „Šaubos, vai vēlos tur strādāt. Neredzu izaugsmi darbā ar neredzīgiem cilvēkiem. Visvairāk gribētu strādāt ar bērniem, nezinu gan vēl kādā tieši aspektā. Tas ir mans mērķis, vienalga pēc cik ilga laika, bet līdz tam tikšu. Spānijā redzēju, ko nozīmē īsts sociālais darbs. Mums Latvijā izpratne par to vēl ir bērna autiņos. Ļoti nesakārtota sistēma, likumdošana. Sabiedrība baidās no citādajiem, kas neredz vai nedzird u.tml. Mans viedoklis - Latvijas Neredzīgo Biedrība dara ļoti maz. Latvijā ir vairāki tūkstoši neredzīgu cilvēku, un biedrībai būtu jāstāsta, kas mēs esam, kā dzīvojam, ko varam un ko darām. Varbūt tas ir mazo finanšu dēļ, bet kāpēc tad biedrība pastāv? Lai kaut ko darītu un panāktu!"
Bezgalīgi patīk liliju smarža
Šobrīd Sigitas ikdienā ietilpst arī pienākumi sadarbībā ar biedrību „Ideju forums", kas piedāvā projektu „DIA:logs", kuram viens no mērķiem ir ikmēneša audio žurnāla izdošana, lai neredzīgie cilvēki iepazītos ar vispārēju informāciju. Sigita lasa rakstus internetā un izvērtē, vai tie varētu derēt šī žurnāla saturam.
Agrāk Sigita strādājusi dažādās vietās, bet visvairāk paticis darbs ziedu veikalā par floristi pārdevēju. „Man joprojām patīk ziedi un darbs ar tiem. Patīk liliju smarža. Vispār iepriecina ziedu smarža, puķu zirņi, maijpuķītes, saldi, arī svaigi aromāti, tulpju, narcišu smarža, un nedaudz rūgteni kā mārtiņrozes, kas man asociējas ar siltumu sniegā." Sigita par savām vājībām stāsta gluži sievišķīgi. Viņai nav lielas prasības pēc ērtībām, tomēr rūpes par savu izskatu novārtā nav pametusi. Viņai patīk smuki ģērbties, palutināt sevi, krāsoties. Iepriecināt sevi, vecmāmiņu, krustdēliņu, kam neko nevar atteikt.

Ceru, ka pienāks diena, kad atkal redzēšu
Sigita spējusi sev rast atbildi uz tik neatbildamo jautājumu - kādēļ tā noticis tieši ar viņu? „Man reiz iepatikās kāda frāze raidījumā, kur ieteica grūto jautājumu Kāpēc pārvērst uz Kādēļ? Paskatoties uz savu dzīvi pirms nopietnajām pārmaiņām, daļēji esmu sapratusi, ka visi notikumi mani ir izveidojuši par to, kas esmu, liekas, ka dzīvē ir tik daudz laika. Vai tiešām tagad kaut ko vajag mainīt? Varbūt kaut kad vēlāk? Nav īsti motivācijas, taču šobrīd man tā ir tik liela. Tāpat kā spēja ieklausīties, pamanīt to, ko pirms tam nevarēju."
Kad mūsu sarunas laikā sāk krēslot, Sigita ieminas, vai nevajag ieslēgt gaismu. Tas mani izbrīna, bet viņa paskaidro, ka tumsā esot citādāka telpas izjūta.
„Man joprojām ir cerība, ka atkal kādreiz redzēšu. Neesmu atmetusi šo domu, jo zinātne ātri attīstās arī oftalmoloģijas jomā. Man būtu vienalga vai man būs septiņdesmit vai vairāk, bet no sirds ticu tam, ka šo pasauli vēl redzēšu. Mana iekšējā sajūta vēsta, ka tāda diena būs."
Sigita domā, ka iespējams tie, kuri nekad nav redzējuši, varbūt nemaz pēc tā neilgojas. Viņas priekšrocība ir tā, ka daudzus gadus ir redzējusi un iepazinusi krāsaino pasauli - var iedomāties saulrietu vai sniegu. Izstāstīt to cilvēkam, kas nekad nav redzējis, ir ļoti liels talants, ko retais spēj.
„Sapņos es vienmēr redzu, vai sāku redzēt. Kad dusmojos vai par kaut ko iespītējos, tad vai nu rodas spēks, ka varu pacelties no zemes vai arī sāku redzēt. Tad no rīta pieceļoties ir superīgs garastāvoklis." Ja Sigita tagad pēkšņi sāktu redzēt, viņa ietu pa ielu un skatītos, pētītu apkārtni, cilvēki domātu, ka viņa ir dīvaina, bet viņai būtu vienalga.