/No http://www.aisbergs.lv/

Kāpēc Dievs neatbild uz mūsu lūgšanu? Kāpēc Dievs aiziet no mums?
KUR IR MŪSU DIEVS???
Pēc teroristiskajiem aktiem Ņujorkā Billija Grehema meita televīzijā uzdeva jautājumu: “Kā Dievs varēja to pieļaut?” Un tad Annija Grehema izteica neparastu un izsmeļošu atbildi: “Esmu pārliecināta, ka Dievs ir dziļi noskumis par notikušo tāpat kā mēs, bet tas ir tikai kā rezultāts tam, ka mēs gadiem ilgi esam Viņam teikuši, lai Viņš aiziet no mūsu skolām, valdības un mūsu dzīvēm. Un tā kā Dievs ir “džentlmenis,” es ticu, ka Viņš arī klusu aizgāja no mums. Kā mums gaidīt, ka Dievs mūs joprojām svētīs un pasargās, ja mēs visi liekam Viņu atstāt mūs mierā un neiejaukties mūsu dzīvē?”
Pie šī apgalvojuma, kas skaidri izpauž, ar ko slimo mūsu sabiedrība, ir jāpievieno vēl klāt vairākas domas, kas ir pelnījušas uzmanību, lai tās aplūkotu..
“…Palūkosimies uz lietām nedaudz dziļāk: tas viss sākās ar to, ka Madelaina Mareja O’Gera (viņa tika nogalināta un ķermenis tika atrasts tikai nesen) stingri pastāvēja uz to, lai skolās nenotiktu lūgšanas; un mēs viņai piekritām.
Pēc tam kāds ieteica: “Būs labāk, ja skolās vairāk nelasīsim Bībeli, jo tā saka: „Nenogalini, nezodz, iemīli savu tuvāko kā sevi pašu.’” Un mēs tam piekritām.
Tad doktors Bendžamins Spoks izteica domu atteikties no bērnu pēršanas viņu nepaklausības gadījumos, jo tas slikti atsaucoties uz viņu mazajām augošajām personībām, un tā mēs varam sabojāt viņu pašcieņu. (Dr. Spoka dēls izdarīja pašnāvību) Mēs domājām, ka viņš kā eksperts zina, ko saka, un viņam piekritām.
Tāpat mēs viņam piekritām un neiebildām, kad augstāk minētais apgalvojums kļuva par likumu skolās un skolotāji vairs nevarēja “tikt klāt” nepaklausīgajiem bērniem. Pēc tam kāds cits ieteica: “Lai mūsu nelaimē nonākušajām meitām tiek dota atļauja izdarīt abortus bez viņu vecāku piekrišanas.” Un mēs visi teicām - jā.
Pēc tam kādi gudri skolas komitejas locekļi apspriedās un nonāca pie kopīga viedokļa: „Mūsu zēni kaut kad un kaut kā paši sāks to darīt, tāpēc labāk būs, ja mēs izsniegsim viņiem prezervatīvus, kad viņi to gribēs darīt, un apmācīsim viņus šajās lietās jau iepriekš, vecākus par to nav vajadzīgs informēt. Tā viņi varēs jebkurā laikā paši savā starpā “izlādēties” un gūt jaunas emocijas. Un mēs klusu piekritām.
Pēc tam kādi no visaugstāk stāvošajiem valsts darbiniekiem ieteica: “Nav svarīgi, kāda ir mūsu personīgā dzīve. Galvenais, lai mēs labi izdarām savu tautas uzticēto darbu.” Un mēs piekritām un domājām, ka tas patiešām nav svarīgi, kā kādi, ieskaitot valsts prezidentu, pavada savu brīvo laiku, ja tikai labi veic savus pienākumus, un ja valsts ekonomika funkcionē labklājības virzienā.
Pēc tam kādam parādījās ideja izlaist avīzes un žurnālus ar kailu sieviešu fotogrāfijām, un to nosaukt par dabisku sievietes ķermeņa skaistuma apbrīnošanu. Un mēs labprāt piekritām.
Pēc tam šo “dabiskās apbrīnošanas” procesu pabīdīja solīti uz priekšu, un kailu sieviešu un bērnu fotogrāfijas, un pornogrāfijas klipus ievietoja internetā tā, ka tagad to varēja aplūkot un kopā izbaudīt katrs. Un mēs teicām, ka viņiem ir dota brīvība paust savus uzskatus; un visi piekrita.
Pēc tam pie darba ķērās izklaides industrija un ieteica: “Tagad, kad tas jau ir sabiedrībā pierasts un pazīstams, labi būtu sākt izplatīt televīzijas šovus un filmas, kurās redzams šis jaunais, demokrātiskais pasaules uzskats un izpaužas mūsu jaunā brīvība. Rādīsim vardarbību, homoseksuālismu, pornogrāfiju, demonstrēsim seksuālo brīvību, ierakstīsim mūziku, kas aicina uz vardarbību, popularizēsim narkotikas, pašnāvības piedzīvojumus un sātanismu.”
Mēs nedaudz padomājām un konstatējām, ka tā ir tikai jaunatnes izklaide un tai nevar būt sliktas sekas, jo to taču nedrīkst ņemt nopietni, un visi kopā piekritām.
Bet tagad mēs sev vaicājam: „Kāpēc mūsu bērniem nav kauna jūtas, nav sirdsapziņas, kāpēc viņi nespēj atšķirt labo no ļaunā, kāpēc tiem nesagādā problēmas nogalināt sevi vai savus skolas biedrus?”
Acīmredzot mēs spēsim izskaidrot šos faktus tikai tad, ja ilgi un nopietni sāksim domāt. Vai tas nav saistīts ar to, ka mēs tagad novācam to, ko paši esam iesējuši?
Kāds rakstīja: “Dārgais Dievs, kāpēc Tu neizglābi to mazo meitenīti, ko klasē nogalināja? Ar draudzīgu sveicienu - norūpējies skolnieks…” Bet kāds cits viņam atbildēja: “Dārgais norūpējušais skolniek….., Mani skolā vairāk neielaiž. Ar draudzīgu sveicienu - Dievs.” Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki pret Dievu attiecas vieglprātīgi, kā pret “tukšu vietu,” un pēc tam brīnās, ka pasaule iet bojā.
Neparasti, ka avīzēm mēs ticam, bet Bībeli apšaubām! Savādi, ar kādu aizrautību mēs lasām presi, bet cik maz Bībeli - Dzīvības grāmatu. Savādi, ar kādu ātrumu pa elektronisko pastu tiek izplatītas tūkstošiem bezdievīgu anekdošu, bet Dieva vissvarīgākā vēsts šajos masu informācijas līdzekļos pazūd kā ūdens smiltīs. Savādi, kā ķecerīgais, rupjais, vulgārais un nepiedienīgais ātri izplatās pa visiem masu saziņas līdzekļiem, bet tajā pašā laikā sarunas par Bībeli nepakļaujas atklātām diskusijām.
Savādi, ka daudzi no mums spēj svētdienās degt Kristum kā uguns, bet pārējās nedēļas garumā būt nomaskējušies un pilnīgi neredzami. Vai arī tas jūs neuztrauc un nesaista? Un vai nebūs savādi, ja jūs tagad šo traktātu nenokopēsit daudzos eksemplāros un neizsūtīsit uz visām jums zināmajām adresēm, jo jūs taču esat uztraukušies, ko par jums nodomās citi(!). Cik savādi, ka es varu vairāk interesēties par to, ko par mani domā citi, nekā par to, ko par mani domā mans Dievs?
Vai tas jūsos izraisīja reakciju? Ja jā, tad pārraidiet šo vēsti tālāk,- ja uzskatāt, ka ir vērts Latvijas sabiedrībā padomāt par to, kas šeit ticis teikts. Un ja jūs to nepārraidīsit tālāk, tad vismaz izbeidziet žēloties par slikto stāvokli pasaulē, politikā, valstī, sabiedrībā un savā ģimenē un darba vietā.