„Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
Maiks Endikots

Pēdējos gados esmu dzirdējis Maiku stāstām daudz stātu par piedzīvojumiem, ko viņi ir baudījuši kopā ar Jaitsu. Tie ir ļoti smieklīgi un vienmēr fascinējoši, bet tajos ir vēl kaut kas. Maiks saka - unikālās uzticēšanās attiecības viņa un Jaitsa starpā viņš lieto, lai demonstrētu, kā Dievs ilgojas nodibināt līdzīgas attiecības ar mums. Tas mani samulsina, kad uzzinu, cik daudz lietu Maiks spēj darīt un cik daudz vietu apmeklēt, tikai pateicoties Jaitsam; un tas ir iespējams tikai tad, ja viņi viens otram pilnībā uzticas un paļaujas viens uz otru. Un protams, uzticēšanās un paļāvība nāk tikai tāpēc, ka viņi viens otru arī ciena un dziļi mīl.
Skats kā Jaitss un Maiks kļūst par vienu veselu, kad viņi kopā staigā pa ļaužu pilnajām ielām, mani vienmēr pārsteidz. Maiks man ir stāstījis par tuvību, kas pastāv starp viņu un Jaitsu: „Kad viņam ir uzlikta pavadiņa, viņa apziņā es esmu daļa viņa ķermeņa!” - un viņš runā par ciešo saistību ar To Kungu, lai varētu efektīvi kalpot pie cilvēkiem, ar ko katru dienu satiekas.

Šī grāmata ir īsu stāstu apkopojums par manu dzīvi ar pavadoņsuni. Stāsti ir nenopietni un visai smieklīgi, bet katrā ir kāda morāle par dzīves patiesībām. Vienalga, vai lasītājs mīl suņus vai Dievu (vai abus kā es), ceru, ka šinīs lapās suņu mīļi varēs iepazīt Dievu un Dieva pielūdzējs vairos savu izpratni un zināšanas par suņiem!
Mans pavadoņsuns Jaitss ir galvenais līdzeklis, lai es vispār spētu pārvietoties, bet viņš ir arī viens no maniem tuvākajiem draugiem. Sadarbība starp mums ir ļoti svarīga – tā dod prieku un brīvību manā pasaulē, ko raksturo redzes trūkums.
Pavada starp pavadoņa suņa saimnieku un suni ir ārkārtīgi svarīga un tuva. Tā, šķiet, ietver sevī kādu dziļu saziņas līdzekli, - iespējams, tas ir saistīts ar to, ko šie suņi ir iemantojuši caur savu senču vilku medību paradumiem. Es vienmēr esmu mīlējis suņus un nāku no ģimenes, kurā bija daudz dzīvnieku, bet manas attiecības ar Jaitsu ir ciešākas nekā ar citu suni, kādu jebkad esmu pazinis. Manā grāmatā „Uzticies Jaitsam!” kopā ar Jaitsu bijām pavadījuši divus ar pusi gadus. Mēs esam kā saauguši, neatraujami viens no otra.
 Tagad, divus gadus vēlāk, ir turpinājušies visādi smieklīgi gadījumi mūsu saistītajās dzīvēs. Katrs no tiem pats par sevi ir kā mazs stāsts. Protams, Jaitss nesarunājas angliski, - vārdi, kas šinī grāmatā līdzīgi kā manā iepriekšējā darbā „Uzticies Jaitsam!” ir izteikti, tiek runāti manā iztēlē. Būt neredzīgam nozīmē to, ka es neredzu suņa ķermeņa valodu. Man atliek uzticēties ģimenes un draugu komentāriem, lai spētu iztēloties īstenību. Bet, neskatoties uz to, viņš ir turpinājis man mācīt lieliskas lietas.
Zelta āboli, taukainie gaļas burgeri.
„Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.”/Sal. pam. 25,11/
Telpas apzināšanās vai „mērīšanas” spēja pavadoņu suņos ir tik apbrīnojama, ka var iedomāties, ka tie studējuši matemātiku! Jaitss neatbrauca mājās tikai tā, starp citu - viņš tikai gaidīja kaut ātrāk varētu ielīst savā pavadiņā. Būdams ļoti ietekmīgs dzīvnieks, kāds viņš arī ir, viņš ir trenēts, un treniņi viņu ir sagatavojuši lietām, kas viņam būs jādara.
Ne tikai sunim vajag tikt apmācītam, arī „vadītājam” ir jāiziet trīs līdz četru nedēļu garš treniņu process, lai tiktu galā ar šādu precīzi „uzskaņotu” zvēru. Es nevaru teikt, ka man būtu paticis šis piedzīvojums!
Uzticēšanos sunim var iemācīties tikai saņemot drosmi un praktizējoties. Treniņi tomēr bija smagi. Pirmo reizi iet vienam pašam ar suni pavadiņā, neredzot priekšā aizliktu roku cilvēku pārpildītā tirdzniecības ielā, nav jautri. Tomēr ieguvums ir milzīgs - brīvība, neatkarība un bezierunu mīlestība. Tomēr, kā jau teicu, līdz tam tikt nav viegli! Jaunajam pavadoņsuņa saimniekam ir jāiemācās sunim uzticēties un to iedrošināt, bet tam savukārt tas jādara pret saimnieku.
Kur tad ir matemātika? Nedēļām ilgi es brīnījos un nespēju atbildēt uz jautājumu: ”Kā viņš aprēķina attālumu?” Kad ar viņu izejam ārā, mēs atrodam savā ceļā daudz šķēršļu, kas ir jāaprēķina jau laikus, pirms katra mēģinājuma ar tiem saskarties. Ir apgaismes stabi, ceļa zīmes, stāvošas mašīnas, caurules, šauras durvis un tūkstošiem citu objektu. Jaitsam ir ‘jāizrēķina” visāda garuma intervāli jau laikus, lai izlemtu, vai mums doties tiem cauri vai arī mums jāiet tiem apkārt, vai jāveic kāda cita darbība.
Kā viņam tas izdodas? Kā viņam izdodas izvairīties no briesmām? Katrs no šiem lēmumiem ir jāpieņem jau no sešu, septiņu jardu (apm. 600 m) attāluma tā, lai Jaitsam nav mani jāuztrauc pēdējā minūtē, kad steidzami jāpieņem kāds negaidīts lēmums. Viņš paskatās, viņš izmēra, viņš izlemj. Pirmajās četrās mūsu attiecību nedēļās es brīnījos, vai tikai viņš nesaka pats sev: ”Tagad pa kreisi no manis uz priekšu ir siena un pa labi laternas stabs. Esmu plecos apmēram deviņas collas plats, Tētis ir nedaudz lielāks par šiem izmēriem. Starp mums ir apmēram četras, piecas collas. Ja es salieku šos mērus kopā, vai mums sanāks lielums, kas pārsniedz priekšā stāvošo ceļa platumu? Pag, mums pretim nāk kundze. Ja viņa spraugā ieiet pirmā, visi mani mēri nekur neder! Mēs nepaspēsim – tas ir fakts! Nu labi, es pieņemu, ka mēs vēl varam paspēt, ja tikai tai mašīnai neatvērsies durvis...”
Kaut gan Jaitss varētu viegli kvalificēties kādā no Pasaules Visbrīnišķīgāko Pavadoņsuņu sacīkšu fināliem, viņš nav tik gudrs, - viņam nav ne nojausmas par matemātiku! Bet viņš nav arī stulbs. Pieņemt lēmumus kādā attālumā līdz neskaidram objektam (lai Tēti pārāk daudz nenomocītu), spēt pārvaldīt savas emocijas un uzdevuma apziņā mērķtiecīgi soļot pāri bērna nomestam gaļas burgeram – tas ir ko vērts!
Bet citreiz viņš neiztur pārbaudījumu. Tad viņa priekškājas saliecas vēlmju objekta priekšā, galva noliecas, satver kārumu un paceļas augšā priecīgā satraukumā, kas noliedz katru vismazāko mēģinājumu man viņu apsaukt. Un tas notiek vienā acumirklī!
Pēc mēneša intensīvas prātošanas, es nolēmu tuvoties kādam no treneriem un pajautāt: ”Kā viņš mēra attālums?” Man šķiet, trenera atbilde paliks manā galvā ieslēgta uz mūžiem. Tā bija dievbijīga atbilde. Biju nogājis ilgu ceļu, lai apkopotu sevī visu, ko zināju un kas man bija sacīts. „Redziet,” teica treneris, „kad jūs abi esat kopā, viņš domā, ka jūs esat daļa no viņa.”
Šajā vietā mūsu vēsture sāka ritēt kopā. Es sāku sajust šo saikni no tā sākuma stāvokļa līdz stāvoklim, kāds bija izveidojies šajos gados. Kas mūs satuvināja? Tā nebija tikai viņa pavadiņa vai kāda sajūta, tā drīzāk bija atbildības uzņemšanās. Kopš tā senā apskaidrības mirkļa, kad gaisma izzuda manās acīs, Jaitsa drosme bija atslēga mūsu attiecībām.
 Es viņu uzmundrinu ar vārdiem, suņu krekeriem un ausu kasīšanu, kamēr viņš mani iedrošina vedot. Laiku pa laikam, kad Jaitsam nav uzlikta pavadiņa vai viņš nesnauduļo dārzā, viņš pienāk pie manis, ieliek savu degunu man plaukstā un it kā saka: ”Viss kārtībā, Tēt?” Tā ir iedrošināšana caur rūpēm.
Vecajā Derībā ir stāsts par Naāmanu, sīriešu armijas komandieri. Viņš bija dižs vīrs, valdnieka atzīts un augstu novērtēts valstī. Viņš bija drosmīgs un varonīgs kareivis, bet nelaimīgs, jo viņam bija spitālība.
Kādu dienu viņa kalpone teica kundzei: ”Ja nu vienīgi mans kungs varētu redzēt pravieti Samarijā! Viņš viņu izārstētu no spitālības!”
Un tā, pēc daudziem sarežģījumiem stāstā, Naāmans ar saviem zirgiem un ratiem devās tālajā ceļā uz Samariju, un beidzot apstājās pie pravieša Elīsas durvīm. Elīsa sūtīja vēstnieku pie Naāmana, lai tas teiktu: ”Ej, nomazgājies Jordānas upē septiņas reizes, tad tava miesa būs dziedināta.” Kad Naāmans to izdarīja, viņš tapa dziedināts.
Gluži kā citos Bībeles stāstos, arī šajā ir kāda morāle, bet padomājiet, kādu iedrošinājumu saņēma sūtnis. Noturot dievkalpojumu kristiešu draudzēs, kādam var būt sūtņa vai padoma devēja loma. Dievs izmanto visas iespējas, bet ļoti bieži lieto vīriešus un sievietes par sūtņiem; un daudzi vēlētos šādu godu. Cik satraucoši tas droši vien bija Elīsas vēstnesim – zināt, ka viņa kungs tam uztic šo vēstneša darbu; un tas nostrādāja! Dieva Vārdam, ko vēstnesis teica, bija labs iznākums. Droši vien viņš bija pacilāts savā dvēselē.
Dzīve ir pilna ar negatīvām domām, notikumiem un visādiem šķēršļiem. Mums visiem ir vajadzīgs iedrošinājums. Iespējams, mums katru dienu vajadzētu dot tādu dāvanu kā iedrošinājumu kādam cilvēkam, vienalga, jaunam vai vecam. Tā būtu viņam vislabākā dāvana, ja mēs to varētu dot!
„Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais Glābējs; Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, Tev piedos un skaļi izpaudīs Savu prieku par tevi.” /Cefanjas 3,17/
Kāds apbrīnojams priekšstats par varu! Dievs ir mūs katru pārpildījis ar laipnību un dziesmām. Kas par apbrīnojamu lietu! Viņš mūs tik ļoti mīl! Viņš redz mūsu neveiksmes, mūsu grēkus, un Viņš mūs mīl tik un tā. Ikviens no mums Viņam ir dārgs un vērts, lai dziedātu un priecātos. Bieži cilvēciskās tieksmes spiež atcerēties mūsu neveiksmes un brīnīties, jautāt -kā Dievs vispār var mūs mīlēt, kad mēs atkrītam, atrazdamies tik tuvu savam mērķim. Un tas notiek lielāko daļu laika.
Dievs uz mums skatoties, redz Savu radību, un katrs no mums ir Viņam īpašs. Nav tā, ka visa Viņa mīlestība tiek raidīta uz mums visiem vienādās daļās. Viņš mums sniedz visu Savu mīlestību.
Viņš negaida mūsu visvājāko mirkli, kad esam kā pamiruši, lai izvilktu gari garo sarakstu ar mūsu kļūdām un mūs par tām pratinātu. Kad tās ir piedotas, tās tiek arī aizmirstas, un Dievs mūs apklusina ar Savu mīlestību.
Mēs labi atceramies, kā mums ir gājis līdz šim. Un mēs atbilstoši rīkojamies. Kad atkal no jauna krītam grēkā, mēs nožēlojam un kļūstam attīrīti ar Jēzus asinīm, bet mūsu dievišķais Tēvs mūs iepriecina ar dziedāšanu mūsos. Cik nozīmīgi mēs esam Viņam, cik bezgalīga ir Viņa mīlestība uz mums!
(Turpinājums sekos)