Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
02.09.2010

PĒC VIESĪBĀM

EDGARS GRĪNBERGS
Pie laulenes elkoņa turēdamies un naski līdzās iedams, soļodams, tipinādams, viņš paklusām pie sevis dungoja kādu skumju melodiju. Laulene bija par kaut ko saīgusi, sadrūvējusies un ar viņu nerunāja. Tādēļ pašam sev vajadzēja kavēt laiku, kā nu to spēja, prata, varēja... Viņš arī nemaz necentās izzināt, izdibināt, kas viņai atkal nav bijis pieņemams, pa prātam, jo nemaz, kā viņš zināja no pieredzes, ilgi nebūs jāgaida, kad viss kļūs, taps viņam zināms. Tā jau tas parasti ir bijis. Kādēļ gan lai tagad būtu savādāk, citādāk.
Parasti jau viņš nojauta vai pat jau zināja, ap ko lieta grozās, kas atkal šai nav bijis īsti pa prātam. Bet šoreiz viņam nebija ne jausmas, ko būtu sarunājis, sastrādājis tādu, ka laulene pat ar viņu, Egilu, nesarunājas, nepļāpā, nebabelē kā parasti.
Bet cik tad ilgi varēja iet līdzās savai pielaulātai sievai un ar viņu nerunāt, netērzēt, pat nedzirdīgie, kurlmēmie sazinās ar zīmēm, žestiem, tātad sarunājas... Un viņš skaļāk palaida savu meldiņu un, ko domā, Herta nebūt nenocietās, neizturēja un ērcīgā, dusmīgā balsī, tonī sāka aizrādīt, ka, lūk, visiem taču neesot jāzina, jāredz, ka viņam skurbulis, žvingulis galvā... Kas tas esot par tādu nelāgu, nešpetnu ieradumu, paradumu par santīmu ietempt, iedzert, bet par desmit izrādīt... Turklāt vēl uz ielas, tātad sabiedriskā vietā... Gan jau reiz poliči viņu paņemšot ciet un aizvedīšot uz tuptūzi reibuli izgulēt... Turklāt vēl dabūšot sodu maksāt. Tad uzsauca, lai taču verot reiz to savu muti, muldamo cieti un to velti nedzesējot.
Protams, ka pēc tik stingra, strikta aizrādījuma, pavēles bija vien jāpaklausa, jāpadodas.
-    Paklau, Herta, kāda dulna, traka muša tev pēkšņi paspēja iedzelt? - viņš noprasīja. Saietā biji tik jautra, omulīga, priecīga, bet tikko iznācām uz ielas, tu kā uz burvja mājienu pilnīgi pārvērties, tā, ka ne pazīt vairs nevar...
-    Stāvi klusu un turi mēli aiz zobiem, un liec mani mierā! - jo runāt pašreiz nevēlos! - viņa neiecietīgi, dusmīgi iesaucās.
Egils atkal paklausīja, padevās un sāka domāt, prātot par saietu, kur, atšķirībā no citām reizēm, tika arī kaut nedaudz padziedāts, padejots, padancots. Parasti jau tiek ieslēgta kāda leijerkaste, kas tad arī fonā visu laiku skan, leijerē līdz apnikumam... tā dažam labam bojājot omu, nervus un radot vēlēšanos ātrāk tikt, doties prom...
Bet tā kā Egils bez laulenes tikt mājās nevarēja un arī negribēja, nevēlējās, tad, lai kaut cik kliedētu garlaicību, viņš tā pa vairāk pacentās uz krūts... tad bija vieglāk sagaidīt to brīdi, tad arī Hertai labpatiks doties uz mājām.
Parasti Herta, ja viņai kas nebija pa prātam, nepatika, tūlīt to darīja Egilam zināmu, lika, tā sakot, pie sirds... Bet šoreiz viņa drūmi, noslēpumaini klusēja.
Bet Egils domāja, prātoja, smadzeņoja, kas īsti būtu varējis sievu tā aizvainot, aizskart, ka pat sarunāties vairs nevēlējās.
Saietā taču bija tik jautra, priecīga, omulīga, bet tikko viņi izgāja, izkļuva uz ielas, Herta tūlīt saduga, saguma, ierāvās sevī un nebilda vairs ne vārda. It kā pēkšņi būtu zaudējusi valodu, runas spējas... Egilam nebija ne jausmas, ko būtu varējis tādu pateikt vai izdarīt, ka pat vairs ar viņu nerunāja.
Parasti jau viņš zināja vai uzminēja, nojauta, kas laulenei atkal kārtējo reizi nav bijis pa prātam, pieņemams. Tad arī varēja padomāt, kā sevi aizstāvēt, nepadoties, jo ne jau vienmēr Hertai bija simtprocentīga taisnība... Bet šoreiz viņam nudien nebija ne mazākās nojautas, kā būtu varējis lauleni tā saērcināt, sadusmot, ka pat runāt vairs nevēlas un negrib.
Gan mājās, gan viesībās viņš taču bija centies izturēties un uzvesties tā, lai varētu pavisam normāli ar Hertu saprasties, sadzīvot, lai tikai saietā Herta varētu justies brīvi, labi, omulīgi... Arī viesībās bija izturējies, uzvedies tā, lai tikai viss būtu šai pa prātam. Viņš pat šoreiz neiebilda vairākuma aplamībām, muļķībām, lai tikai Hertu neērcinātu, nekaitinātu... Viņa pati nekādās problēmās, negācijās neiedziļinājās, jo bija tādā pārliecībā, turklāt stingrā, neapstrīdamā, ka vairākums nekad nevar kļūdīties, aloties. Vairākumu apšaubīt, apstrīdēt esot pavisam dumji, muļķīgi un nepieklājīgi... Tā viņš tikai padarot visu smieklīgu, apkaunojot gan sevi, gan arī viņu, Hertu. Viņa apgalvoja, ka pats Dievs tas kungs tā arī esot nolicis, norādījis...
Herta arī pārāk uzticējās svešiem, nepazīstamiem cilvēkiem, jo viņa neticēja, ka priekšā varēja teikt, sacīt, paust vienu, bet aiz muguras pavisam ko citu vai pat pilnīgi pretējo... Tādi indivīdi ir bīstami, un viņiem uzticēties nevar, nedrīkst ne mazākā mērā, jo nekad jau nevarēja zināt, kad īsti šie sviedīs, griezīs, metīs kažoku uz otru pusi, tā izdarot negoda pilnu nodevību...
Tad Egilam ienāca, iešāvās prātā kāda ķecerīga doma. Herta sapīkusi, apvainojusies varbūt pat greizsirdīga kļuvusi, ka viņš, Egils tā pa vairāk iedzēra, atļaudamies dažu labu lieku glāzīti un tad arī tā daudzām paflirtēja, pajokoja, padancoja ar citām dāmītēm...
Bet labi apdomājot, apsverot, iztirzājot, viņš tomēr beigu beigās nonāca pie secinājuma un pārliecības, ka tas nav nekāds iemesls, iegansts, lai apvainotos, sadusmotos un spītīgi klusētu, nebilstot ne vārda.
Viņš atkal sāka dungot kādu dziesmiņu un gaidīja, ka atkal tiks apsaukts, norāts, bet tas viņu vairs neuztrauca. Bet sieva klusēja, it kā viņš nemaz līdzās nebūtu un pie elkoņa neturētos.
Bet tikko viņi bija pa durvīm iekšā, sieva tūlīt dusmīgi, nikni laida vaļā veselu tirādi tā, ka Egilam galvā sāka dunēt un pat mati cēlās stāvus: viņa vairs nekad un nekur ar Egilu neiešot, cilvēkos nerādīšoties, jo nemaz vairs nevarot justies kā sieviete starp citām dāmām... Egils esot viņu par tādu pataisījis, pārvērtis...
Tik saērcinātu, dusmīgu, niknu viņš vēl sievu nekad netika manījis, redzējis, kopš viņi bija precējušies un dzīvoja kopā... Un viņš jau no tiesas sāka bažīties, baidīties, raizēties, vai tikai ar lauleni vēl viss ir kārtībā, jo radās iespaids, ka viņai galvā, prātā, smadzenēs kaut kas sagriezies, sagājis grīstē un nav vairs tā, kā tam vajadzētu būt... Un Egils bija tā apjucis, nobijies, nobaidījies, ka neuzdrošinājās bilst ne vārda, pat pajautāt, kas tad īsti galu galā tāds noticis, ka tik briesmīgi jāuztraucas, jāpsiho, jo neriskēja Hertu vēl vairāk uzbudināt, satracināt, un Hertai varētu piemesties stinguma krampji, trieka, insults vai kas tamlīdzīgs... Nē, to nu gan viņš nepavisam negribēja, nevēlējās piedzīvot, pieredzēt...
Man viss līdz kaklam, rīklei apnicis, apriebies... Es to vairs nespēju, nevaru izturēt, ka visi skatās uz mani ar lielām, līdzjūtīgām acīm un tādu izteiksmi, grimasi sejā, ģīmī, fizionomijā, it kā es būtu notiesāta uz ilgstošu, lēnu, mokošu nāvi, bojāeju... Un vēl: pie galda parasti kungs apkalpo savu dāmu un vēl otrā pusē sēdošo, ja tai nav sava kavaliera, bet man visu laiku jānoņemas ar tevi kā nevarīgu bērnu... Bet citi skatās, blenž, sāk, redzēs, redzēs, kā šis tiks galā ar savu maltīti, ēdamo...
-    Tikai nepārspēlē, lūdzu, jo tik traki jau nemaz nav, Egils iebilda.
-    Nu, kā tad nav, ja katra normāla sieviete, vēlas, alkst pēc vīriešu laipnības, uzmanības, pakalpošanas, it sevišķi saietā, sabiedrībā... Nē, ilgi es to vairs neizturēšu...
-    Kādēļ tad mužiks tev otrā pusē neizrādīja uzmanību, neapkalpoja, ko? Egils noprasīja, - visu laiku sarunājāties, pļāpājāt.
-    Kā tad neapkalpoja, bet viņš acīmredzot rēķinājās ar to, ka man arī pašai ir savs apkalpotājs, viņa negribīgi atbildēja. Turklāt man tik un tā bija ar tevi jānoņemas...
-    Es klusībā domāju, cerēju, ka tu, laikam ritot, pamazām, palēnām pieradīsi, sāksi samierināties, jo laiks taču ārstējot, dziedējot visas brūces, traumas gan fiziskās, gan arī garīgās... Egils pavisam mierīgi, savaldīgi, rāmi sacīja, teica, runāja. Viņam nebūt vairs negribējās saērcināt, sakaitināt lauleni, izvest no pacietības.
-    Ak, redz, kā... Viņa sašutumā, dusmās iesaucās, aizrijās ar gaisu un sāka klepot.
Viņš tūlīt aptvēra, saprata, sajēdza: ja vēl ko bildīs, izdos kaut skaņu, saērcinās, sadusmos Hertu vēl vairāk, kas tad varēja arī nemaz tik ātri nebeigties, it sevišķi vēl, ja viņš neizturētu, nesavaldītos un bilstu ko pretī. Tādēļ jau labāk bija turēt mēli aiz zobiem un neizdot ne skaņas, kas lauleni sakaitinātu vēl vairāk, saērcinātu par daudz... Herta bija kā tāda krāsns, kas silst tikai tad, kad to kurina...
Izklepojusies, izrīstījusies un elpu atvilkusi, viņa tūlīt ar pārmetumiem metās Egilam virsū:
-    Tu pats vienmēr sūdzies, nīdi, gaudies, ka nevarot, nespējot nekādi pilnībā pierast, samierināties ar savu nelaimi, jo neesot ne muļķis, ne idiots, kas nesaprastu, nesajēgtu, cik bēdīgā, neapskaužamā stāvoklī nonācis... Tad lai nu es tāda būtu, ko... Vai to tu vēlies, gribi, vai pēc tā tiecies, ko! Lai es būtu bez jebkādām savām vajadzībām, prasībām, interesēm... Vai tā tu vēlies, gribi, ko! Un bez manis tev arī nevajadzētu diez kur apkārt staigāt, vazāties, jo tie, kas tevi kur redzējuši, skrien pie manis veikalā un stāsta, ziņo, sūdz, ka tu, lūk, viens aizgājis, aizblandījies, aizklenderējis tur un tur. It kā es būtu šos lūgusi tevi uzraudzīt, pieskatīt...
-    Un tomēr nevar mūs abus mest pār vienu un to pašu kārti... Vārdu sakot, mūs nevar salīdzināt... Viņš pavisam mierīgi, prātīgi teica.
-    Kaut gan esam precējušies, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka mana nelaime mums ir vienādi smaga. Ar to es nebūt nevēlos apgalvot, ka tev jau nu ir diez cik viegli, ērti, patīkami. Bet mans krusts ir tikai mans, bet tavējais ir tikai tavs, un tie nebūt nav vienādi, nav salīdzināmi. Bet tā kā mēs dzīvojam kopā, tad pilnīgi dabīgi, ja kāda da|a mana smaguma gulstas arī uz taviem pleciem, no kā izbēgt nevari, kamēr tu dzīvo kopā ar mani. Tātad viss atkarīgs no tevis, vai līdzēsi arī tālāk man to krustu nest pa dzīves takām, nelīdzeniem ceļiem. Izvēle, zināms, ir tavā ziņā, no tevis tikai tā ir atkarīga...
- Protams, ka arī man nav diez cik viegli, ērti pierast pie tavas nelaimes, bet visvairāk mani kaitina, ērcina tas, ka tieku uzskatīta par ļoti nelaimīgu, nožēlojamu cilvēku, kuram nezin kā jājūt līdzi, jāžēlo... Un vēl man nepatīk, nav pa prātam tas, ka tu parasti cilvēkos, sabiedrībā rādi skumju, bēdīgu, traģisku sejas izteiksmi, kādēļ arī tevi iesaukuši par bleķa ģīmi... Ak, Dievs, par kādiem gan grēkiem man uzvelts, uzlikts, uzkrauts šis briesmīgais krusts... man no tā ir tik nelabi, nelāgi ap sirdi, dūšu... nemaz nezinu, neizprotu, nevaru iedomāties, kā tālāk lai dzīvoju! Vai tu vari man dot kādu padomu, ieteikumu, kā lai es tālāk eksistēju, dzīvoju! Nu, atbildi taču, ko klusē kā ar ūdeni mutē?!
- Ko tu, Herta, šodien īsti no manis gribi, vēlies? - viņš neizpratnē novilka, noburkšķēja. Jo viņam patiešām nebija ne jausmas, kādu atbildi sieva no viņa īsti gribēja, gaidīja. Viņš taču visvisādi diendienā centās palīdzēt, it sevišķi mājas solī. Lai kaut cik atvieglotu sievai dzīvi, cik jau vien prata, varēja, spēja...
Tā kā viņš kādreiz bija redzīgs cilvēks, tad viņš pēc atmiņas, ar taustes palīdzību, kas aizstāja acu gaismu, deva ziņu rokām, jūtīgajiem pirkstiem... Turklāt uz rehabilitāciju taču arī bija. Tātad nekāds pilnīgs nemākulītis vis nav, kurš tikai sēd, rokas klēpī salicis, un domā, gaida, kad kāds cits viņu apdienēs, appuišos... Tātad viņš tomēr varēja daudz ko paveikt, padarīt bez citu starpniecības, palīdzības. Prata, par piemēru, pagatavot vienkāršākus ēdienus, maltītes, mazgāt veļu gan ar rokām berzt uz vešdēļa, gan ar mašīnu, izžaut to, izkārt žāvēties, izgludināt vai sarullēt ar vecās mātes rokas rulli, iedzīt, iegludināt biksēm buktes, nospodrināt apavus, nomainīt rozeti, kontaktdakšiņu, spuldzi, kā arī daudz ko citu spēja, prata, varēja paveikt un padarīt.
-    Ej, vai no tiesas guli, ka nebilsti vairs ne vārda! Herta uzsauca. Es visu laiku pūlos, cenšos tev apskaidrot, kas man sāp, moka, nedod miera, bet šis: ne bū, ne bē!
-    Tas, ko tu runā jeb, kā pati izteicies, skaidro, viss tāds neliels nieks vien ir salīdzinot ar manu nelaimi, negadījumu! Viņš pēkšņi dzirdēja sevi sakām un nobaidījās, izbijās, iekozdams sev mēlē, lai neturpinātu savu domu gājienu, bet bija par vēlu jau, jo Herta niknā, pārmetumu pilnā balsī iesaucās, ka viņa vairs nemaz neesot sieviete, bet gan kaut kāds vidus dzimums...
-    Kā to man liksi, pavēlēsi saprast, ko? Varbūt paslepeni esi dzimumu mainījusi, ko? Gluži kā tas Rīgas prāmis...
-    Tu nemaz te neizliecies, nesmejies par mani, jo ļoti labi zini, saproti par ko ir runa, jo tik dumšs nemaz neesi, kāds izskaties... Varbūt tu iedomājies, ka nezin kāds gods ir būt neredzīga vīra sievai, ko?!
-    Es to neesmu teicis, bet man nav saprotams, ko tu īsti no manis gribi, vēlies, kas tev ir padomā, viņš pavisam rāmi, miermīlīgi sacīja, teica.
-    Kādēļ tad tu tik mīklaini, daudznozīmīgi smīkņā, vīpsnā, ko! Viņa dusmīgi, neiecietīgi noprasīja. Ja nemaz nesajēdz, nesaproti, par ko īsti ir runa.
-    Nē, patiešām, tu esi tāds jocīgs cilvēks, ka nevar tev nu nekādi iztapt, izdabāt: kad esmu pavisam nopietns, tu atļaujies lietot manu iesauku: bleķa ģīmis, bet tikko pasmaidu, atkal tev nebūt nav pa prātam... Kā tad man galu galā būt, ko? Kā rīkoties, asaras liet arī visu laiku taču nav iespējams...
-    Brīdi padomājusi, viņa teica: kad ir jāsmejas, tad arī to dari, bet kad nav jāsmaida, tad uzliec, tā sakot, neatkarības, vienaldzības masku... Sieva aizrādīja, pamācīja.
-    To jau reiz tu sacīji, teici, viņš negribīgi, slinki noburkšķēja.
-    Nu, un kas par to! Atgādināšu, atkārtošu, līdz tu ņemsi vērā, viņa nelokāmi, pārliecinoši noteica.
-    Nu jau gan tu, Herta, stipri, nepamatoti pārspīlē, sabiezini krāsas... Viņš pavisam prātīgi, miermīlīgi, draudzīgi iebilda. Bet ja gribi tikt pavisam no manis vaļā, tad jau arī vajadzēja tā uzreiz, tūlīt pateikt, paziņot, pavēstīt, jo man taču nav ne morālu, ne juridisku tiesību saistīt tevi, turēt pie sevis... Turklāt es arī nevēlos, negribu par katru cenu tev kaut ko uzspiest, panākt sev labvēlīgu iznākumu. Tātad saki vien, ko tu vēlies darīt, nebaidies! Kā citi neredzīgie izdzīvo, arī es jau tūlīt bētē neaiziešu un nelabu galu arī, domājams, neņemšu...
-    Vēl kas nebūs, ko tu gan vēl iedomājies, kādas muļķības tev gan nāk prātā! Viņa dusmīgi iesaucās. Vai tiešām esi nolēmis, nodomājis mani apkaunot, pazemot cilvēku priekšā... Lai uz mani rāda ar pirkstu, kā uz bezjūtīgu, bezdvēselisku, rupju, nežēlīgu cilvēku... Vai to tu gribi, ko... Lai viņi man pārmet, aiz muguras aprunā, saka, re, re, kur iet tā bezkauņa, kad vīrs bija vesels, tad pakaļ skrēja, bet tagad... Nē, nē, es nemūžam no tevis nešķiršos... Kas tev gan nāk prātā, jo es taču nekad tev to neesmu ne likusi saprast, ne atklāti teikusi, sacījusi, paudusi... No manis, mīļais, tik viegli vaļā vis netiksi... Un kādēļ vispār tev būtu mani jāpamet, jāaiziet no manis, ko! Mēs taču tik labi satiekam, sadzīvojam, saprotamies. Vai tad tā nav, mans mīļais, ko? Nu, atbildi, saki taču kaut ko, vai tad dažu sīku ķildu un nesaprašanās dēļ mums būtu vajadzība šķirties, iet katram uz savu pusi, ko! Nu, kādēļ tu klusē un liec man nervozēt, uztraukties...
-    Jā taču, jā, tev jau ir taisnība... Viņš piekrita, pagriezdams galvu uz otru pusi, lai sieva neredzētu, nepamanītu viņa pašapmierināto, vēlīgo, triumfējošo, plato smaidu...


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.