NEREDZĪGO RAKSTS MANĀ DZĪVĒ

Autors: Visvaldis Gansons, pirmās grupas redzes invalīds

Ar neredzīgo rakstu iepazinos, pareizāk sakot to ieraudzīju tālā pagātnē, kaut kad pamatskolas laikā, kad kāds zēns atnesa uz skolu papīra lapu, kur līdzās redzīgo rakstā iespiestiem alfabēta burtiem bija man pavisam nesaprotami ķeburi punktveida izcilnīšiem. Toreiz es vēl nesapratu, ka tikai zinot to, cik un kā sakārtoti šie punkti, var saprast, kas tas par burtu. Lai gan, ja nu ne gluži slēpts, tad noklusēts daudz kas bija gan un informācijas bija ļoti maz, jo toreiz mūsu saulainajā padomju savienībā, ja vien invaliditātes rezultātā cilvēka krūtis nerotāja medaļa, invalīdi vispār nevarēja būt. Es tomēr zināju, ka neredzīgajiem ir savs raksts un viņi arī lasa. Bet to, ka paši arī raksta, turklāt ļoti veikli, es zināju no skopajām epizodēm daiļliteratūrā un dažām filmām. Redzi es zaudēju pēkšņi, darba traumas dēļ. Jutu tikai spēcīgu sitienu pa seju un acumirklī visa pasaule ietinās melnā tumsā. Kad pēc sejas salāpīšanas atgriezos mājās no slimnīcas, optimismu dzīvot es nebiju zaudējis. Ne nu es pirmais, ne vienīgais neredzīgais, tikai jāiemācās dzīvot. Pašmācības ceļā aktīvi mācījos orientēties ne tikai dzīvoklī, bet arī pēc atmiņas tuvākajā sev zināmajā apkārtnē. Pamazām apguvu vienkāršākos mājas darbus – nest malku, kurināt krāsni, vēlāk pat iemanījos malku skaldīt. Bet tās bija tikai sadzīves lietas un problēmas. Gribējās kaut ko vairāk – ne tikai izdzīvot un doties vienmuļās pastaigas tuvākajā apkārtnē. Gribējās darīt kaut ko tādu, kas sagādātu prieku gan pašam, gan citiem, jo biju pieradis, ka es vienmēr esmu kādam vajadzīgs tīri profesionāli. Tas man sagādāja prieku, jo mans amatnieka arods man patika, bet nu tas viss bija zudis. Es tikai eksistēju. Mani mazāk satrauca tas, kā izdzīvot, bet kā dzīvot tā, lai būtu pašam prieks un no tā arī citiem kāds prieks. Tad nāca piedāvājums apgūt sadzīves iemaņas, un arī neredzīgo rakstu Strazdumuižas rehabilitācijas centrā Rīgā. Atzīšos tas mani pārsteidza un biedēja un es nepavisam negribēju jaunus piedzīvojumus. Es tikko biju iemests svešā pasaulē un tūlīt jau atkal svešā vidē, starp svešiem ļaudīm. Manī vārījās neziņa, bailes un izmisums. Tad nāca pārsteigums. Liepājas Neredzīgo biedrība gatavojās Latvijas Neredzīgo biedrības jubilejas pasākumam un šajā sakarā Aizputes neredzīgo vietējās organizācijas grupas vadītāja Zigrīda Šmite palūdza lai es uzrakstītu dzejoli šim pasākumam (pareizāk sakot, saruna notika ar manu sievu un viņa, protams, man aizmuguriski, apsolīja).
Tas man bija šoks. Nu kas es par dzejnieku? Un kā vispār viņa uzzināja, ka es kaut ko rakstu? Pie vainas, protams, atkal bija sieva. Dzeju rakstīju reti un tikai savam priekam, un nepavisam pēc pasūtījuma. Kad prāts nomierinājās, lai gan ne manis apsolīts, bet tomēr solīts, lūgums tika izpildīts. Te nu es sastapos ar pirmajām problēmām. Tā kā neesmu apveltīts ar fenomenālu atmiņu, manis paša domas, ja tās netiek tūlīt izliktas uz papīra, drīz vien aizmirstās. Vēl jo vairāk, ja tās ir izteiktas dzejā. Tā nebūtībā un neatgriezeniski ir izgaisis ne viens vien skaists domu grauds, jo rakstāmais nav bijis pie rokas. Tā nu tagad, kad vien bija iedvesma, man vajadzēja meklēt sievas palīdzību (galu galā arī viņa bija līdzvainīga šajā ķibelē), lai viņa pierakstītu. Bet ne jau vienmēr viņa varēja būt līdzās un to vien gaidīt, lai es diktētu un viņa pierakstītu katru rindiņu, katru pantiņu, kad man tas vien būs ienācis prātā. Vajadzēja meklēt kādu izeju, un tā es ņēmu burtnīcu un rakstāmo, un redzīgo rakstā mēģināju pierakstīt. Lai vārdi nesaskrietos, dažas rindiņas uz lappuses varēju uzrakstīt, bet ar to problēmas neatrisinājās. Manis rakstīto, ar citu palīdzību vajadzēja saburtot, sakārtot un pārrakstīt saprotamā rokrakstā, bet nu vismaz manas domas nepazuda. Galu galā dzejolis tika uzrakstīts un diezgan prāvs. Tajā laikā tika uzrakstīti vēl daži skaisti dzejoļi. Tā vismaz apgalvoja citi, un tad man atausa „gaisma”. Es sapratu, kas man jādara, un ar ko jāaizpilda pārlieku brīvais laiks, ar ko man jānodarbojas sev par prieku un kā varu sagādāt prieku arī citiem. Man bija jāraksta. Lai gan sirds vēl aizvien drebēja par domu atrasties svešumā, vēlēšanās iemācīties neredzīgo rakstu bija spēcīgāka par bailēm. Man tur ir jābūt, jāmācās un jākļūst neatkarīgam vismaz šajā ziņā.
Mans mācību laiks rehabilitācijas centrā Strazdumuižā bija sasteigts un saspringts, jo es kursa sākumu biju stipri nokavējis un mani kursa biedri bija lielu gabalu priekšā. Lai justos ar viņiem līdzvērtīgs, man vajadzēja viņus noķert un pateicoties manai apņēmībai, es ne tikai noķēru, bet dažu labu pat apsteidzu. Bet sekoja rūgta vilšanās. Rakstīt iemācījos, bet izlasīt ne. Manā darbā sastrādātie pirksti bija zaudējuši jūtīgumu. Man centās iegalvot, ka tam vajadzīgs treniņš, laiks un pacietība. Sākumā es to uztvēru kā pašsaprotamu, bet kad mani pūliņi nevainagojās panākumiem, tad šādas pamācības sāka aizvainot un pat sadusmot, jo toreiz mana vēlēšanās un apņēmība bija neizmērojama un kas attiecas uz pacietību - lai tikai katram tāda būtu. Lai nu kā, ar to man nācās samierināties. Bet es vismaz varēju rakstīt neatkarīgi ne no viena, savos vientulības brīžos un pat nakts stundās, jo bieži vien, tieši tad kad, mani neviens netraucēja, man domas vislabāk raisījās.
Ar biedrības gādību es tiku pie rakstāmmašīnas un nu es varēju pierakstīt savus sacerējumus. Pēc tam tos pārvērst redzīgo rakstā nesagādāja lielas raizes, jo iemācīties neredzīgo rakstu, ja vien ir vēlēšanās, redzīgs cilvēks var ļoti ātri. Drīz vien to apguva mani bērni, kaimiņu bērni un pat kaimiņš. Ar viņu palīdzību mani sacerējumi tika pārrakstīti redzīgo rakstā. Tagad es varēju rakstīt vēstules un apsveikumus jauniegūtajiem draugiem, neredzīgajiem un arī redzīgajiem, kas bija apguvuši šo rakstu. Uzzinājis, ka vēstules neredzīgo rakstā bez maksas ceļo pa visu pasauli, nolēmu to pārbaudīt dabā. Tiešām, mani bērni, kas toreiz piepelnījās ārzemēs, ar nelielu nokavēšanos, bet tās saņēma, tāpat kā parastās vēstules. Pateicoties neredzīgo rakstam, ir notikušas pārmaiņas arī manā personiskajā dzīvē. Savas lielās kautrības dēļ, kas mani kā milzīgs komplekss vajā visu mūžu, diez vai es savai tagadējai dzīves draudzenei būtu spējis tieši izteikt savas jūtas. Vai jel kad mēs uzzinātu, ko jūtam viens pret otru, ja nebūtu neredzīgo raksts? Lai arī viņai lasīšana padodas diezgan grūti, tomēr lasa, manas, viņai veltītās rindas. Protams, arī dzeju viņa gaidīja un lasīja ar lielu prieku, un tas mūs satuvināja vēl ciešāk. Par to man jāpateicas neredzīgo rakstam. Savukārt man jāpateicas cilvēkiem, kas man to ierosināja, pamudināja, iedrošināja un iemācīja. Jāpateicas pirmkārt Aizputes neredzīgo kopas vadītājai Zigrīdai Šmitei, Liepājas neredzīgo biedrības vadītājam ar viņa komandu un Strazdumuižas rehabilitācijas centra darbiniekiem.

Tālāk piedāvāju lasītājiem vienu no saviem dzejoļiem.

MARTĀ

Martā, kad lāstekas krīt,
Un piesaulītē jau sniegpulkstenītes zied.
Debesīs zilās ikkatru rīt,
Cīrulīt’s mazais mums jautri tur dzied.

Upes līčos, kas ledū vēl kalti,
Kārklos pelēkos pūpoli plaukst.
Birztalās bērzi vēl kaili un balti,
Bet kaisle un mīla sirdīs jau aust.

Ne tikai gar sētām rudi un raibi
Kaķītes savas runcīši sauc,
Bet arī uz ielām gan veči, gan zēni
Jūsmo, kā skuķītes miņikos trauc!