Autors: mācītājs Rūdolfs Ekšteins

Vispirms, vēsturiski domājot, jāsaka, ka pasaulē vienmēr bijuši lielāki vai mazāki “milži”. Apmēram 300 gadus pirms Kristus bija Aleksandrs Lielais. Gandrīz vienlaicīgi ar Kristu bija Cēzars. Piektajā gadsimtā mūsu ērā bija Atila, huņņu valdnieks. 13. gadsimtā bija Čingishans ar tatāru – mongoļu ordām. 14.gadsimtā bija Tamerlāns. 19.gadsimtā bija Napoleons. 20.gadsimtā bija Musolīni, Hitlers, Staļins. Pietiks, bet ievērojiet: neviens no šiem “milžiem” nav ņēmis labu galu. Viņi nāk un iet, bet Dievs paliek. “Milži” nav svētījuši pasauli, jo vara var nest tikai nesvētību. Kādu galu ņems vēl dzīvie? Ja dzīvosim, tad redzēsim.
Ko saka Svētie Raksti? Tie saka, ka lēnprātīgie iemantos zemi! Vara samaitā cilvēku, jo cilvēks nav radīts varai. Liela vara noved pie lielas samaitāšanas. Vēsturnieki, tautsaimnieki un prātnieki var fantazēt par šīs problēmas atrisināšanu pēc sirds patikas, bet mēs zinām vienu, proti: “Virs zemes valda mūžīgas rokas” un “Tas, kas valda debesīs, smejas, tas Kungs tos (šīs pasaules milžus) tur par nieku.” Tie nav mani vārdi, tie ir no Svētajiem Rakstiem. Tās ir tās pašas Rokas, kas radīja pasauli laikā, ko Bībele apzīmē ar vārdu “Iesākumā”. Tās ir tās Rokas, kas pārradīja šo pasauli pēc lielajiem Noas laika ūdensplūdiem. Tās ir tās Rokas, kas Jēzū Kristū izveda cilvēka atpestīšanu pasaules mērogā. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, ka visiem tiem, kas tic Viņam, nebūs pazust, bet iemantot mūžīgo dzīvību.”
Jēzus sauca Dievu par savu Tēvu savās dzīves dienās, un Viņš darīja to pašu arī savās ciešanās un nāvē. Ja mēs kā kristieši saucam Dievu par savu Tēvu, tad lai Viņš tāds mums arī ir. Uz daudziem kristiešiem skatoties, visu ko var redzēt, tikai vienu nevar saskatīt, ka viņi ticētu Dievam kā savam debesu Tēvam. Tā ir liela dievatziņa, kuras saturā ietilpst Dievs un Tēvs. Tad es esmu Viņa bērns caur Jēzu Kristu. Tad es daru labi, ja es, caur šo pasauli ceļodams, turos pie sava Tēva rokas, jo tad es esmu drošs. Tā ir ticības dzīve. Ja mēs savienojam Jēzus pēdējos vārdus pie krusta ar Jēzus pirmajiem vārdiem pie krusta, tad mēs dabūjam: “Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu” un “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Piedot var tas, kas savu garu (dzīvi) vienmēr nodod Dieva Tēva rokās. Uzticēšanās Dievam un piedošana iet roku rokā. Tāds Dieva bērns dzīvo, pagriezis savu seju pretim Lieldienām. Ja vajadzīgs, viņš cieš, bet viņš nebeidz piedot, un viņš piedod, jo viņš ir cēlies augšām jaunai dzīvei. Tāds ir Lieldienu cilvēks!
Vai arī tu esi Lieldienu cilvēks? Ja tu vari piedot visiem visur vienmēr, tu drīksti sevi apzīmēt par Lieldienu cilvēku, bet ja piedošanas gars nav tevī, tad tev vēl jātop par tādu, un par Lieldienu cilvēku var tapt ikviens, pieņemot Jēzu Kristu par savu Kungu un Pestītāju. Dari to šodien!