VITAMĪNS – glābējs un kaitnieks
(pēc žurnāla 36,6 0 materiāliem)

Ar vitamīnu trūkumu mēdzam izskaidrot nogurumu, sliktu pašsajūtu, nespodrus matus, īgnu omu... Vai tiešām vitamīnu trūkums ir tik visaptverošs? Kas kaitē vairāk – to trūkums vai lietošana par daudz? Ģimenes ārste Ilze Aizsilniece saka, ka vitamīni ir organiskas vielas, kas nepieciešamas mazā devā un jāuzņem ar uzturu, jo organisms tos neražo, izņemot D vitamīnu, kurš saules gaismas iedarbībā mūsos veidojas pats. Dažādi vitamīni atšķiras pēc uzbūves un iedarbības, bet būtiskākā atšķirība ir tā, ka viena daļa ir ūdenī šķīstoši, otra – taukos šķīstoši. Lai tie no gremošanas trakta uzsūktos organismā, nepieciešama taukskābju klātbūtne un pareiza fermentu darbība organismā. Mēdz sacīt, ka dzīvības procesiem svarīgās vielas vitamīni par sevi liek atcerēties tikai tad, kad organismam to trūkst. Izrādās, ne tikai!
Kāpēc cilvēki tos lieto? Tāpēc, ka tic – ja lietos vitamīnus, jutīsies labāk, būs vairāk enerģijas, varēs intensīvāk strādāt... Vitamīni var trūkt nepilnvērtīga, nesabalansēta uztura dēļ vai tāpēc, ka kādas saslimšanas dēļ ir traucēta to uzsūkšanās gremošanas traktā. Izrādās, ka biežāk vitamīnu mums ir par daudz, tāpēc rodas tā saucamā hipervitaminoze. Tā var izraisīt alerģiskas un citas nepatīkamas reakcijas, kas saistītas ar šūnu pārveidošanos vitamīnu ietekmē. Tādu efektu var radīt arī daudz slavētie antioksidanti – A, E un C vitamīns. Ar dzīvniekiem veikti pētījumi liecina: ja vitamīnus lieto pareizi, šūnas nemainās vai arī agrīnā vēža attīstības stadijā to iedarbība pirmās negatīvās pārmaiņas šūnās pat izzūd un šūnas it kā atjaunojas. Bet, uzņemot pārāk daudz A vitamīna, tiek veicināti nepareizi šūnu veidošanās un vairošanās procesi. Tāpēc vitamīnus kā aptiekā nopērkamus preparātus nedrīkst lietot neierobežoti. Vai nespēku, paaugstinātu nogurdināmību, nervozitāti var skaidrot tikai ar vitamīnu trūkumu? Un vai glābējs šajā situācijā būs vitamīns? Drīzāk noguruma un izsīkuma iemesls ir garas un saspringtas darba stundas, nepietiekama izgulēšanās un atpūta, arī fiziskas slodzes trūkums. Tāpēc lielāks efekts un mazāks kaitējums būs, sakārtojot savu dienas režīmu un saprātīgi mainot dzīves ritmu, nevis pastiprināti lietojot vitamīnus kā glābēju jebkurā situācijā. Lielas fiziskas un garīgas slodzes gadījumā organisma vajadzība pēc vitamīniem var būt augstāka, it īpaši, ja ēd daudz dažādu pusfabrikātu, sviestmaižu, našķus – to, ko var ātri sagatavot un apēst. Bet ja ar uzturu uzņemts pietiekami daudz vitamīnu un to netrūkst, dažādu tablešu veidā piedāvātos, organisms nemaz neuzņem. Tā ir velti tērēta nauda, ko daudz saprātīgāk izdot par augļiem vai dārzeņiem.
Ja veselības problēmas jau radušās, ar vitamīnu papildu lietošanu vien tās novērst nevar. Vitamīni nav zāles, ar tiem ārstē tikai dažas ļoti specifiskas slimības. Dažu neiroloģisko problēmu gadījumā var būt nepieciešams uzņemt B grupas vitamīnus, bet ar vien vairāk ir pierādījumu, ka pārmēru lielai vitamīnu lietošanai iespējamas nevēlamas sekas. Turklāt ar vienu atsevišķu vitamīnu vien labu pašsajūtu nez vai izdosies iegūt – tāpat kā nevar gribēt gaišu māju un tāpēc izgāzt tai sienu. Lai mājā justos labi, jāiebūvē logi un tie jāiestiklo. Lai C vitamīns iekļautos organisma enerģētiskajos procesos, nepieciešams arī B6 vitamīns. Izgāžot sienu, tas ir, par daudz lietojot C vitamīnu, var veidoties B6 un B1 vitamīna trūkums. Tāpēc sāk plaisāt lūpu kaktiņi, lūpas kļūst koši sarkanas, to āda lobās. Jo lai varētu uzņemt lielo C vitamīnu devu, tiks izlietots viss organismā esošais B vitamīnu daudzums. Organisms nesaprot tam nesaprātīgi dotās pavēles. Sākot pastiprināti lietot kaut ko vienu no tam nepieciešamā, vielmaiņas process rit ar pastiprinātu slodzi. Ir pierādīts, ka palielināts C vitamīna daudzums, to ievadot injekcijas veidā, var radīt nierakmeņus. A vitamīns pārdozējot ir veselībai kaitīgs, toksisks; nevis no vēža aizsargājošs, bet to izraisošs. Arī K vitamīns palielinātā daudzumā ir vēzi izraisošs. Šāda iedarbība var būt visiem taukos šķīstošajiem vitamīniem, kas var uzkrāties organismā. B grupas un citi ūdenī šķīstošie vitamīni tiek izvadīti no organisma, tāpēc saindēšanās efekta nebūs, taču pārmēru lielā devā dažkārt izraisa ādas problēmas, alerģiskas reakcijas. Vienīgais par ko Latvijā varētu uztraukties, ir D vitamīns, jo saule, kuras ietekmē tas veidojas zemādā, rudens un ziemas sezonā pie mums spīd maz.
B6 un citu B grupas vitamīnu trūkuma gadījumā biežāk vakaros var parādīties krampji kājās un vēdera priekšējā sienā. Par organisma nodrošinājumu ar vitamīniem vēlams vairāk padomāt gados vecākiem cilvēkiem, kam vienlaikus ir vairākas saslimšanas. Jājautā, ja jau organisms ir gudrs, kāpēc tas uzkrāj to, kas tam ir indīgs? Izrādās, ka uzkrājas ne jau vitamīni, bet gan tauki, kuros ir vitamīni, kas tajos šķīst. Organisms ir taupīgs un cenšas izmantot visu, ko saņēmis. Droši vien šis mehānisms veidojies gadu simtos un tūkstošos, jo taukos šķīstošie vitamīni ir gaļā, olās, pienā – produktos, ko senais cilvēks nevarēja iegūt regulāri, katru dienu, tāpēc tos vajadzēja organismā uzkrāt rezervē. Šis mehānisms acīmredzot darbojas joprojām.


Kā dziedēt kritikas cirstās brūces
( no Glena van Ekerena grāmatas “12 vienkārši laimes noslēpumi”)
Jāatzīst, ka dažiem cilvēkiem ir ļoti laba atmiņa. Viņi par apkārtējiem cilvēkiem atceras visu negatīvo. Jums arī droši vien ir nācies sastapt tādu cilvēku un vairīties no viņa dzēlieniem. Lai arī kritika nespēj iznīcināt, tā var uz ilgu laiku atstāt nepatīkamu iespaidu. Nav viegli dzīvot pēc Čārlza Spērdžena dzīves gudrības, kurā apgalvots, ka “apvainojumi ir kā viltotas monētas; nevar izvairīties no tā, lai kāds mums tādu nemēģinātu iedot, bet tās nav obligāti jāņem”. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Liekas, ka kritika mums iegriež līdz pašai serdei un atstāj nepatīkamas rētas. Mums ir iespēja izvēlēties, kā reaģēt uz saņemtajiem apvainojumiem, un mums jāsaprot, ka neatkarīgi no attiecīgā jautājuma nozīmīguma vai nenozīmīguma mūsu reakcija visu var padarīt ļaunāku vai arī vērst par labu. Kad kritizē mani, es mēdzu reaģēt un aizstāvēties pārāk intensīvi. Es pārdomāju dzirdēto repliku atkal un atkal, cenšos attaisnot savu rīcību un pierādīt, cik nepareizi domā otrs cilvēks. Šajā neauglīgajā darbībā tiek iztērēts milzum daudz enerģijas. Nākamreiz, kad jūsu virzienā lidos kritikas akmeņi, iemācieties neuztvert apvainojumus tik sāpīgi!
1. Padomājiet, no kurienes nāk apvainojumi! Parasti ir tā, ka dejot nepratējs sūdzas par nelīdzenu grīdu. Tāpat arī cilvēki, kas kritizē citus, paši jūtas slikti. Vīlušies dzīvē, viņi grib atrast kādu, ko vainot. Neuztveriet viņu kritiku personīgi! Reiz karstā vasaras dienā, braukdams pa lauku ceļu, es pamanīju vairākas lijas, kas brīžiem augstu pacēlās gaisā un brīžiem nolaidās pavisam zemu. Nebija šaubu par viņu nolūkiem – ceļa malā es redzēju vairākus putnus, kas jau plosīja un ēda kādu dzīvnieciņu. Tas ir plēsēju dzīvesveids – meklēt vājākus radījumus, ko apēst. Arī daži kritiski cilvēki kā plēsīgi putni meklē vājus upurus, kas nenojauš, ka tiem tūlīt uzbruks, un saplosa tos.
2. Smaidiet! Vai esat kādreiz mēģinājis strīdēties ar kādu, kas tobrīd smaida? Ja gribat atbruņot uzbrucēju, dziļi ieelpojiet, pasmaidiet un sakiet: “Paldies!” Bautista saka: “Viena no drošākajām laba rakstura pazīmēm ir spēja uzņemt kritiku bez ļaunuma pret kritizētāju.” Es varētu piebilst, ka tikpat stiprs raksturs vajadzīgs, lai neitralizētu kritiku, pirms tā spējusi nodarīt kādu postu jums vai jūsu attiecībām. Es negribu teikt, ka tas ir viegli, bet jūs redzēsiet, ka tas palīdz. Centieties saglabāt ne tikai smaidu, bet arī humora izjūtu! Humors ir brīnišķīgs līdzeklis, ar kuru vājināt kritikas un pārmetumu dūrienus. Tas novērsīs uzmanību no nepatīkamā un mazinās negatīvās sekas. Man patīk stāsts par sievieti, kas aizved savu pārstrādājušos vīru uz pārbaudi pie ģimenes ārsta. Ārsts paaicina sievu sānis un saka: “Man nepatīk, kā jūsu vīrs izskatās. “Man arī nē,” sieva atbild, “bet viņš labi rūpējas par ģimeni.”
3. Esiet tam gatavs, bet nepieņemiet to! Epiktēts piedāvā šādu paņēmienu, kā tikt galā ar cilvēkiem, kas atceras visu slikto. “Ja kāds jūs kritizē, uzreiz piekrītiet! Sakiet, ka tad, ja šis cilvēks jūs labi pazītu, viņam būtu vēl vairāk, ko jūsos kritizēt. “Strīdēties ar kādu, kas jūs kritizē, ir bezjēdzīgi, tāpēc Epiktēts uzskatīja, ka labākais veids, kā kritiķus apklusināt un veltīgi neizšķiest savus spēkus, ir piekrist viņiem un pašam mierīgi dzīvot tālāk.
Kāds reiz teicis, ka pasaulē ir tikai pāris cilvēku, kam patīk kritizēt... bet viņi intensīvi pārvietojas un ar saviem pārmetumiem sagandē visus apkārtējos. “Nekas mūs tā neietekmē kā atrašanās līdzās pesimistam – cilvēkam, kas visur saskata trūkumus un kritizē citus,” teicis Kevets Roberts. “Mēs katrs esam redzējuši tāda tipa cilvēku. Viņš ir kā staigājoša sūdzību grāmata.” Vispār kritizēšana kļūst par arvien izplatītāku “sporta veidu”, un agrāk vai vēlāk jūs varat kļūt par kāda kritizētāja upuri. Ne viss, ko kāds par jums saka, ir patiesība. Ir svarīgi nekavējoties un objektīvi izvērtēt otra cilvēka komentārus. Ko varat, to no kritikas mācieties! Ja kritizētājam ir taisnība, mēģiniet ko mainīt!
Ja ne, neizšķiediet pārdomām par šiem apvainojumiem vairs ne mirkli!
4. Neuzņemiet to personīgi! Abrahams Linkolns nekad nebūtu tik daudz sasniedzis, ja nebūtu iemācījies izvairīties vai arī gūt labumu no tiem daudzajiem pārmetumiem un kritikas, ko saņēma. Ir vērts pārdomāt šo viņa atziņu: “Ja es mēģinātu izlasīt, kur nu vēl atbildēt uz visiem uzbrukumiem, ko saņemu pa pastu, šo bodīti tikpat labi varētu vērt ciet.” Linkolns teica: “Es daru, ko varu, un tā turpināšu līdz pašām beigām. Ja beigās viss izrādīsies labi, tad kritika, kas par mani izteikta, nebūs svarīga. Ja izrādīsies, ka neesmu rīkojies pareizi, tad, kaut vai desmit eņģeļu zvērētu, ka man bijusi taisnība, tam nebūtu nekādas nozīmes.”
Pulkvedim Džordžam Vašingtonam Gētalsam bija jāsaskaras ar milzīgu pretestību, kad viņš bija galvenais atbildīgais par Panamas kanāla būvi. Viņa strādniekiem ne tikai bija jāpārvar reljefa, klimata un slimību liktie šķēršļi, bet arī citu neticība tam, ka viņi jebkad pabeigs šo “neiespējamo uzdevumu”. Taču izcilais inženieris nezaudēja ticību un pārliecināti virzījās uz priekšu, neatbildēdams uz kritiku. Reiz kāds izmisis līdzstrādnieks viņam jautāja: “Vai jūs nedomājat to kritiku atspēkot?” “Gan jau,” Gētals atbildēja. “Kādā veidā?” Tad pulkvedis pasmaidīja un teica: “Mana atbilde būs kanāls!” Šī atbilde materializējās 1914. gada 15. augustā, kad kanāls pirmo reizi tika atklāts satiksmei.
Došanās uz priekšu. Neiesaistīšanās vārdu karā. Rezultātu sasniegšana. Bieži vien tas ir vislabākais veids, kā atbildēt uz kritiku un izsmieklu. Esiet tam gatavs, bet nepieņemiet to! Dodieties uz priekšu!
5. Kādu labumu no kritikas varētu gūt? Kad slavenais sportists Knuts Rokns bija futbola treneris skolā, reiz skolas avīzē parādījās raksts, kura autors bija pieņēmis pseidonīmu Vecā Lāčāda. Viņš raksturoja katru skolas futbola spēlētāju, uzsverot viņa trūkumus un nopaļājot viņa kļūdaino un nemākulīgo spēli. Ziņas par to izplatījās pa visu skolu, un komandas dalībnieki žēlojās Roknam, ka ir netaisni nokritizēti.
Rokns tos iejūtīgi uzklausīja un mudināja viņus futbollaukumā pierādīt, ka kritiķiem nav bijusi taisnība. Raksta autors nekad netika atklāts – vismaz līdz Rokna nāvei. Zināt ko? “Vecā Lāčāda” izrādījās futbola komandas labākais draugs un treneris. Jā, Rokns pats bija uzrakstījis šo rakstu. Viņš zināja, kas notiek ar futbola zvaigznēm, kad panākumi tām sakāpj galvā. Vecās Lāčādas lomā viņš centās panākt, lai kritika palīdzētu viņa futbolistiem izvairīties no iedomības lamatām un tiekties pēc augstākas meistarības.
Arī netaisna kritika reizēm mēdz noderēt. Korija ten Būma uzskata: “Mūsu kritiķi ir mūsu dvēseļu sargi.” To var būt grūti pieņemt, bet, ja mums ir atvērts prāts, citu viedokļi mums palīdz uzturēt savus talantus augstā līmenī. Mazumtirgotājs Māršals Filds bija attīstījis veselīgu attieksmi pret kritiku. Viņš teica: “Tie, kas nāk uz manu veikalu iepirkties, uztur mani. Tie, kas nāk man izteikt komplimentus, sagādā man prieku. Tie, kas nāk sūdzēties par manām precēm, māca man, kā labāk sagādāt prieku citiem. Man kaitē vienīgi tie, kas ir neapmierināti, bet nesūdzas. Viņi liedz man iespēju izlabot savas kļūdas un attīstīt savas prasmes.”
Nesen man bija nelaime iet pie ārsta stipru vēdera sāpju dēļ. Kad es apgūlos uz kušetes, ārsts sāka spaidīt un bakstīt man vēderu dažādās vietās, visu laiku jautādams: “Vai tagad sāp? Vai šeit sāp?” Tā bija nepatīkama pieredze. Kad es, viņam piespiežot, saviebos aiz sāpēm, bija skaidrs, ka ārsts vai nu spiež pārāk stipri, vai arī tajā vietā ir kāda vaina. Manā gadījumā bija jāveic papildu pārbaudes, lai uzzinātu diagnozi un noteiktu ārstēšanu. Tāpat ir ar kritiku. Kad tās dēļ jums sāpēs jāiekliedzas, tas varētu būt rādītājs, ka kaut kam jāpievērš papildu uzmanība. Var jau būt, ka tas cilvēks vienkārši ir pārāk nesaudzīgs. No tā dzīvē nevar izvairīties. Bet jūs varat izvēlēties, kā uz kritiku reaģēt. Un jūs varat izvēlēties veidu, kādā kritizēt citus. Vai jūs to darāt ar laipnību un mērķi pamudināt otru vai arī kritiku lietojat kā iznīcinošu ieroci? Nākamreiz, kad gribēsiet kādu kritizēt, rīkojieties tā, lai cilvēks to uztvertu kā pamudinājumu un iedrošinājumu!