Vai tu būsi mans tētis …

Autors: Edgars Grinbergs, pirmās grupas redzes invalīds

Pēc daudzu gadu nebrīves, apspiestības un tumsonības laika, Latvija līdz ar citām valstīm atkal kļuva brīva, jo milzīgā apspiedēju, ļaunuma un tautu paverdzināšanas impērija pēkšņi sabruka, sagāzās kā veca sēta, izjuka, izčibēja kā pērnais sniegs pavasara saulē, atklādama visādas drazas, atkritumus, netīrumus, kas līdz šim nebija ne redzami, ne manāmi...
Bet kaut kas mūsu valstī tomēr nogāja greizi, un nenotika tā, kā vairums to vēlējās, paredzēja, pareģoja, gribēja, gaidīja... Kā gan citādi izskaidrot, ka daudzi gluži kā uz burvju mājienu kļuva turīgi, bagāti, bet citi atkal vēl trūcīgāki, nabagāki nekā līdz šim... Tā radās arī tie saucamie bomži... Kādēļ tā varēja notikt, to jau laikam tikai Dievs tas Kungs vien zina... Tika arī apgalvots, ka iejaucies pats sātans un ņēmis virsroku, jo viņa piekritēji esot pārsvarā... Tā tas varētu būt, ja pēc statistikas draudzēs esot tikai pieci procenti no iedzīvotāju skaita... Nu, zināms, ka bez nelabā palīdzības ar puķītēm un rozītēm jau pie miljoniem netiks... To varot uzskatīt par aksiomu. To, kā apgalvoja kāds prāta vēders, spējot saprast pat katrs bērns... Bet ja kāds naudas maiss ņemas apgalvot, ka tomēr var gan... Tad kļūst pavisam skaidrs, saprotams, kā šis ticis pie sava biezā maka... Par bomzi arī bija kļuvis kāds bijušais partkoma funkcionārs Oto, kurš nespēja, neprata vai pat nevēlējās pakļauties, ievērot pavisam citus likumus, rīkojumus, kā arī vispār nebija radis kādam pakļauties, paklausīt, bet gan tikai pieprasīt, pavēlēt... lai gan bija pagājis ilgs laiks, kopš meitene pēdējo reizi viņu redzēja, tomēr tūlīt pazina pēc gaišajiem matiem, kas spraucās ārā no cepures, garās sejas, kādēļ tika saukts par zirga ģīmi, pēc stīvās, kokainās kabineta gaitas ar augšup izslieto zodu, kas liecināja par ieradumu uz visiem skatīties, tā sakot no augšas. Tā uzsverot sava pārākuma un varas apziņu... Nē, viņa nemūžam vairs netiksies ar šo cilvēku... Iveta bija viena no tiem bērniem, kuru gļēvs, neuzņēmīgs, bet baudkārs tēviņš pametis nemaz vēl sauli neredzējušu... Un tas notika tādēļ, ka jaunā sieviete bija nelokāmi, kategoriski atteikusies atbrīvoties no jaunās dzīvībiņas, neņemdama vērā puiša draudus pamest viņu uz visiem laikiem... Un tā arī notika, jo topošai mātei nenāca ne prātā izdabāt cilvēkam, kurš ar vieglu roku, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, gatavs nobeigt, noslepkavot paša radītu dzīvību... Un, protams, jaunā māte veltīja daudz pūļu, spēka, lai mazais, tā sakot, piedzimtu, nāktu pasaulē sveiks un vesels kā rutks... Lasot speciālo literatūru, kā sievietei jādzīvo, jāuzvedas, bērnu gaidot, viņa īpašu, saasinātu uzmanību pievērsa tam un ņēma vērā, ka tas viss, ko jaunā, topošā māmiņa ēd, dzer, elpo, priecājas, skumst vai dusmojas, raud... Attiecīgi arī iedarbojas uz topošo cilvēciņu... Tādēļ vajadzēja ļoti piesargāties, uzmanīties, lai nesabojātu, nesagandētu mazā veselību uz visiem laikiem, kad neviens dakteris vairs nespētu par labu ko griezt... It sevišķi vajadzēja uzmanīties no pīpmaņiem, kas kūpināja, kur tik pagadās... Mātes un vecāsmātes kopta, auklēta un aprūpēta, mazā Iveta auga, attīstījās un veidojās par ņipru gudru un skaistu meiteni, jaunkundzīti... Lai nebūtu jāalgo aukle, vecāmāte pārgāja strādāt uz vakarskolu. Tā varēja pa kārtai meitenīti aprūpēt, pieskatīt un paauklēt. Bet, kad meitene jau sāka iet skolā, vecāmāte atkal varēja atgriezties savā dienas skolā.
Tad viņas sāka apciemot kāds kungs, kurš Ivetai diezgan labi patika... Viņš bija jāgodā par onkuli. Bet drīz vien mazajai meitenei šie apciemojumi vairs nebija pa prātam, jo nereti tad kādu laiku vajadzēja uzturēties ārā... Vai viņai tas patika, vai nē. Un gaidīt, līdz māte pasauks un pasacīs, ka var iet iekšā. Bet ja ārā nesūtīja, viņa saprata: onkulis paliks pa nakti... Tad māte, gulēt ejot, viņas dīvānam aizlika priekšā krēslus un atzveltnēm pārklāja segu. Nu meitene bija kā aizgaldā un nevarēja redzēt, kas notiek pārējā istabas daļā. Reizēm Iveta naktī pamodās no dīvainiem, viņai nepazīstamiem, neizprotamiem trokšņiem, skaņām... Sapratusi, ka tā ir māte, viņa nodomāja, ka tai kas noticis, un jau grasījās doties, steigties pie viņas, varbūt vajadzēja ko palīdzēt. Ja mātei palicis slikti... Bet tad atcerējās, attapās, ka pie viņas taču ir onkulis, jo izdzirda viņa tādu kā murmināšanu, murrāšanu, Čukstēšanu... Bet skaņas, klusinātie trokšņi drīz vien norima, un viņa atkal laidās miegā. Vēl tikai neskaidri saklausīdama, čukstus, klusinātus, bet laimīgus, priecīgus smieklus... Kad no rīta pamodās, barjera bija aizvākta un svešinieks prom. Bet māte paklusām rosījās virtuvē, gatavodama brokastis. Meitene tad bija apmierināta, laimīga, jo neviens nebija vairs starp viņu un māti, tātad visa viņas gādība, uzmanība tika Ivetai. Svešinieks mājās, taču ir zināms traucējums... Laikam ritot, Iveta pamazām vien, bet ne visai apzināti sāka nojaust, ka tiem neizprotamajiem trokšņiem ir kāds sakars ar svešinieka ierašanos, atnākšanu un gulēšanu pa nakti... Vārdu sakot, svešinieka klātbūtne... Jo bez viņa klātbūtnes, taču nekas tāds nebija dzirdams. Bet tikko onkulis ieradās, mātei atkal tika darīts pāri, kas onkulim bija pašam pa prātam, jo viņš tikai labsajūtā, mīlīgi kaut ko burkšķēja. Tas radīja tajā brīdī zināmu nepatiku pret vīrieti. Viņa jau zināja, ka onkuļi vēlas gulēt pie tantēm, bet viņas mamma taču nebija nekāda tante...
Beidzot viņa nosprieda, ka tā tomēr labāk nekā tad, kad viņa tika raidīta ārā. Oto vienmēr bija tāds laipns, smaidīgs kungs. Bet meitene bija piesardzīga un sākumā izturējās atturīgi, noraidoši... Bet Oto vai nu tiešām nekā nemanīja, vai tikai izlikās nemanām viņas izturēšanos.
Gan jau viņš diezgan labi saprata, ka ir meitēnam par traucēkli... Bet tā nu tas pasaulē bija iekārtots, ka diviem pretēja dzimuma cilvēkiem jābūt kopā... Oto pamazām nolēma meitenītei pielabināties: sauca viņu par skaistulīti, princesīti mazo... Nesa viņai saldumus, apelsīnus un citus gardumus. Viņam viss bija pieejams, okupācijas varasvīriem nekas netrūka… Tā viņām arī reizēm šis tas tika, ko citi nevarēja dabūt.
Bet kad viņš pateica, ka mazo lēdiju nevarot raidīt ārā, meitenītes sirsniņa vai kusa no pateicības, prieka, laimes... Lielās, brūnās acis pateicīgi, labsirdīgi, uzticīgi uzlūkoja jauno vīrieti. Tad viņš jautāja, vai mazajai lēdijai nebūšot iebildumu un dikti garlaicīgi, ja mamma viņu, onkuli, pavadīšot kādu gabaliņu... Nē kādēļ gan lai viņa garlaikotos, ja bija jau sen iemanījusies, iemācījusies sev laiku kavēt pati...
Pārnākot no skolas vienmēr vajadzēja pabūt vienai, līdz mamma pārnāca no darba veikalā. Viņai ļoti patika lasīt. Varēja arī paklausīties radio vai paskatīties televizoru, ja bija kāds raidījums bērniem, kas viņu interesēja... Viņai bija arī atļauts pastaigāties svaigā gaisā, nekur prom neklīstot kopā ar citiem, lai pēc tam ar atslogotu, svaigu galvu ķertos pie mācībām. Ivetai tomēr labākais laika īsinātājs bija lasīšana...
Grāmatas nekad neļāva garlaikoties, jo ar tām varēja sarunāties kā ar otru cilvēku, tikai atbildes gan nevarēja sagaidīt, bet tā jau nebija nekāda lielā nelaime vai bēda. Tieši otrādi, neviens viņu neapstrīdēja, neuzspieda savas domas, viedokli, tikai grāmata vienmēr stingri, nelokāmi palika pie sava... Un nabaga meitēns neko nespēja labot, pagriezt pēc sava prāta un saprašanas. Viss palika tāpat, kā tas grāmatā bija rakstīts. Protams, varēja izraut lapas un aizmest prom, bet visām tas tomēr nav izdarāms. Tad jau labāk grāmatu nepostīt. Un mazajam cilvēciņam tikai atlika nopūsties, reizēm pat apraudāties, ka pasaulē ir tik daudz ļaunuma. Bet vislielākais gandarījums bija, kad labais pārliecinoši uzvarēja un triumfēja pār ļauno. Vienai esot, viņai arī mazais miteklis bija it kā lielāks. Tad viņa arī jutās kā īpašniece, kā saimniece pa visu māju. Viņa tad iztēlojās, ka iet no istabas istabā, kuras ir pavisam desmit, kā bija lasījusi kādā grāmatā. Viņa prātoja, kā tās visas varētu iekārtot: viena noteikti būtu grāmatām. Nē, divas gan. Ja jau tik liels dzīvoklis, grāmatām varēja atvēlēt plašākas telpas...
Bērniem arī: katram sava istaba... Tad jau nāca arī māte.

(turpinājums nākamajā numurā)


Ir rīti klusi

Autors: Fricis Svipsts, I grupas redzes invalīds

Sen neiet vilcieni uz Vaiņodes un Ventspils pusi,
Un mūsu stacijās jau sen vairs nepiestāj,
Ir vakari un rīti kļuvuši tik klusi,
Bet kādreiz sudrabotās sliedes rūsa klāj

Tiek ātros ratos strauji dižceļš mērīts,
Ar zvaigznēm sarunāties tagad cilvēks trauc,
Sen aizmirstībā vilciens, mīļais bērīts
Vien sapņos vēl tas kādreiz garām brauc.

Ir durvis pasaule tik plaši pavērusi,
Ka gribam visur paspēt, redzēt daudz,
Bet neslēpsim, ka dažreiz tomēr klusi,
Mums sirdī sava mazbānīša sliedes klaudz.