Šajā mācību gadā divi mūsu organizācijas biedri – I grupas redzes invalīdi Gatis Preiss un Kaspars Rudzroga ir kļuvuši par klātienes studentiem Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Gatis studē datorzinības un programmēšanu, bet Kaspars sabiedriskās attiecības. Abi viņi studē budžeta grupās, kur iekļuva, izturot pietiekami lielu konkursu. Pavisam pirms neilga laika jau pati ideja par studēšanu likās kā ilūzija, bet tagad tas ir noticis fakts. Tas gan nes arī sev līdzi ne mazums problēmu, kuras mēģinām risināt kopā ar akadēmiju, ar Liepājas Domi, ar Sociālo dienestu (katrs savu iespēju robežās). Pats smagākais ir asistentu jautājums, jo I grupas redzes invalīdiem bez asistentiem ir praktiski neiespējami studēt. Asistents šinī gadījumā būtu cilvēks, kas nodod nepieciešamo informāciju, paskaidro pasniedzēju stāstīto, rakstīto un palīdz veikt citas studentam nepieciešamas funkcijas. Man pašam arī ir I invaliditātes grupa un tā kā man līdz studiju beigām ir palikuši vairs tikai trīs mēneši, varu teikt, ka pilnībā uz savas ādas esmu izjutis, ko nozīmē – neredzīgam cilvēkam studēt.
Jāņem vērā, ka augstskolas mācību bāze un vides pieejamība redzes invalīdiem ir galēji nesagatavota, bet pateicoties akadēmijas mācību spēku izpratnei un pretimnākšanai, kaut nedaudz šie jautājumi ir sākti risināt. Diemžēl jāatzīst, ka no augstākstāvošām instancēm, piemēram, Izglītības un Labklājības ministrijām nekādu atsaucību neesam sagaidījuši. Šobrīd abiem studentiem mācībās ir aizritējis viens mēnesis. Ar saviem iespaidiem, mācības augstskolā uzsākot, bija gatavs dalīties Gatis Preiss.
Lūk Gata stāstītais: “Mācību ilgums man ir pavisam divi ar pusi gadi. Izvēlētā programma “Programmēšana un datortīklu vadība”.  Nu protams, ka pirmā nedēļa bija vissmagākā gan fiziski, gan emocionāli. Tas, ka man sākumā nebija asistenta, visu smagumu, protams, tikai pastiprināja. Ja nebūtu iejūtīgi un palīgā nākoši pasniedzēji, vēlāk arī studenti, tad es nezinu, ko būtu iesācis. Sākumā it sevišķi grūti bija atrast auditorijas.   Ļoti grūts process bija atrast asistentu. Es nezinu, kāpēc cilvēkiem bail no neredzīga līdzcilvēka. Man būtu paticis, ka kāds no kursa biedriem būtu atsaucies, bet neviens neatsaucās. Pēc ilgiem un grūtiem meklējumiem viens puisis, vārdā Lauris, tika atrasts. Vēl liela problēma ir tā, ka iepriekš šajā augstskolā neviens invalīds ar pilnīgu redzes zudumu nav mācījies. Pasniedzēji nezin kādu metodiku varētu pielietot, lai abām pusēm būtu labi. Tāpēc pasniedzējiem sanāk tāda kā taustīšanās. Sākumā, kad ieraudzīju, kādi mācību priekšmeti man stāv priekšā, domāju vai esmu izvēlējies pareizo un bija pat doma mainīt studiju programmu.
Šobrīd ar augstskolu esmu apmierināts un ar pasniedzējiem vēl jo vairāk. Vienīgi lekciju izkārtojums varēja būt bez “logiem”. Ir lekcijas, uz kurām eju un klausos. Ir mācību priekšmeti, kuros iedod materiālus, bet pats eju tikai uz konsultācijām un atbildu. Ir priekšmeti, kur jāaizpilda testi Internetā. Ja arī kādu iemeslu dēļ kaut ko neesmu paspējis laikus izdarīt, pasniedzēji saka: “Kad būs, tad nodosi.” Reizēm arī norunājam konkrētu datumu darbu nodošanai, jo temps ir diezgan ātrs. Vairs aiz kalniem nav arī pirmā sesija. Kā būs, es nezinu, bet ja tas Kungs būs vēlējis, tad arī tikšu tālāk.
Par visu – gan, ka es esmu ticis augstskolā, gan, ka iet uz priekšu, saku paldies M.Ceirulim. Viņš daloties ar savu pieredzi, arī man ir devis padomus kā tikt galā, lai visam būtu pozitīvs rezultāts. “