LIEPĀJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS IZDEVUMS
SADARBĪBĀ AR LIEPĀJAS PILSĒTAS DOMI
 

2010.gada februāris
Nr.1

 
Sveicināti! Sācies atkal jauns  Dieva žēlastības gads! Lietas notiks tā, kā tām jānotiek, un lai notiek katram pēc viņa ticības. Kristus ir apsolījis: „Kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā..” Arī mūsu organizācija šogad ir saņēmusi finansējumu no vairākiem, arī šajā dižķibeles laikā uzticamiem, sadarbības partneriem. Paldies Liepājas pilsētas domei, Liepājas Sociālajam dienestam, Aizputes un Kuldīgas novadu pašvaldībām. Es ticu, ka iesāktās labās lietas mēs turpināsim. Kā katru gadu, turpināsim datora lietošanas apmācību, klūdziņu pīšanu un mezglošanu, mūsu biedriem nodrošināsim transporta pakalpojumus, izdosim avīzīti, invaliditātes sabiedriskie eksperti sekos, lai pilsētā tiktu ievērotas vides pieejamības prasības, būs subsidētās darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti. Sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību, ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu un Latvijas valsts līdzfinansējumu, jau no novembra īstenojam projektu, kurā ir paplašinātas sociālās rehabilitācijas iespējas cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Jau vairāk kā 40 redzes invalīdu ir iesaistījušies dažādās jaunā projekta aktivitātēs - mezglo, pin klūdziņas, darina floristikas izstrādājumus. Ir trīs pavisam jaunas lietas – angļu valodas apmācība, iespējas nodarboties ar ādas apstrādi un peldēšana 8. vidusskolas baseinā. Aicinām uz pielāgotajām sporta aktivitātēm, šogad esam paplašinājuši galda spēļu klāstu. Liels pieprasījums kā vienmēr ir saskarsmes atbalsta grupām. Nesēdiet mājās un negaidiet, kad kaut kas notiks pats no sevis, nāciet un piedalieties. Ikviens cilvēks ar invaliditāti ir laipni gaidīts, stāstiet citiem, nāciet paši. Arī „Dzīves skolā” šobrīd uzturas 4 cilvēki ar nopietniem redzes traucējumiem, t.sk. no Talsiem un Rīgas. Paldies darbiniekiem, un brīvprātīgajiem, ka neskatoties uz to, kas notiek apkārt, mēs varam veidot paši savu vidi. Lai svētīgs un miera pilns ir šis gads!
Māris Ceirulis,
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs

BIEDRĪBAS ZIŅAS

2010.gada februārī, martā un aprīlī Liepājas Neredzīgo sporta klubs „Ezerkrasts” aicina uz šādiem sporta pasākumiem:
1.Stafete - 16.februāris
2.Galda futbols - 23.februāris3.64. lauciņu dambrete uz atdošanu - 9.marts
4.Novuss-dubultspēles - 16.marts
5.Darts - 23.marts
6.Šahs - 30.marts7.64 lauciņu dambrete - 6.aprīlis
8.Galda teniss - 13.aprīlis
9.Ātrspēle šahā - 20.aprīlis
10.Novuss - 27.apŗīlis
Sīkāka informācija pa tel. 26803216, 63431535, Jana Tīruma.

INTERESANTI

„Neredzīgo un vājredzīgo cilvēku profesija - masieris”

(pēc www.molsa.gov.il (Izraēla)materiāliem)
Masieris ir profesija, kurā bieži vien savu gandarījumu rod un iztiku pelna neredzīgi un vājredzīgi cilvēki visā pasaulē. Izraēlā tikai 1999.gadā pirmo reizi Vingeita institūtā tika sarīkoti speciāli kursi, kas bija piemēroti cilvēkiem ar redzes traucējumiem. To laikā par masieriem tika apmācīti 92 neredzīgi cilvēki, no kuriem šajā arodā darbu uzsāka 84 cilvēki.
Nodarbinātība un karjera ir ļoti svarīgi ikvienam pieaugušam cilvēkam visā pasaulē, tādēļ Rietumu pasaulē dažādi rehabilitācijas pakalpojumi ir vērsti uz to, lai cilvēkus ar invaliditāti mudinātu sākt strādāt un pelnīt iztiku. Taču statistika bieži vien ir tāda, ka cilvēku skaits, sevišķi starp redzes invalīdiem, kuri uzsāk strādāt, ir neliels. Iemesli ir dažādi, taču nav noslēpums tas, ka nodarbinātības iespējas neredzīgajiem un vājredzīgajiem cilvēkiem nav pārāk plašas nekur visā pasaulē. Arī Izraēlā tikai 28% cilvēku darbspējīgā vecumā, kuriem ir redzes problēmas, strādā. Tiesa gan, darbu ir atraduši 68% neredzīgie, kuriem ir augstākā izglītība.
Visā pasaulē neredzīgo apvienības, organizācijas, arī valsts iestādes meklē visdažādākās iespējas, lai neredzīgajiem izveidotu darba vietas. Viena no iespējām ir mācīties par masieri. Rietumu pasaulē neredzīgo apmācība šajā profesijā notiek tikai nepilnus simts gadus, bet, piemēram, Japānā neredzīgiem cilvēkiem šī iespēja ir jau vairāku simtu gadu garumā.
Lielbritānijā pārmaiņas sākās pēc I Pasaules kara. Tad daudziem ievainotajiem bija nepieciešami fizikālās terapijas seansi un masāžas. Daži neredzīgi masieri, kuri tajā laikā aktīvi pierādīja savas spējas un profesionālo varēšanu, konsekventi sāka attīstīt šo neredzīgajiem tik ļoti piemēroto profesiju. 1918.gadā tika nodibināta „Britu Masieru apvienība” un skola, kurā vājredzīgie un neredzīgie cilvēki apguva masiera profesiju. Uz šo skolu brauca daudz studentu no dažādām pasaules valstīm.
1934.gadā pie skolas atvēra klīniku, kurā par masieriem strādāja tieši neredzīgie cilvēki. Klīnika kļuva ļoti iecienīta pacientu vidū. Neredzīgie masieri praktizēja visdažādākā veida masāžu. No 1960.gada neredzīgie un vājredzīgie studenti Lielbritānijā, kuri pabeiguši 3 gadu apmācību kursu, izturējuši teorētiskos un praktiskos pārbaudījumus, saņem valsts atzītu diplomu un profesionālo masieru apvienības sertifikātu. Šis sertifikāts ir cēlis neredzīgo masieru reputāciju visā Lielbritānijā. Mūsdienās šādi neredzīgo masieru apmācību centri darbojas Austrālijā, Īrijā, ASV, Dienvidāfrikā, Indijā, Jaunzēlandē, Spānijā, Kanādā un citās valstīs.
Meklējot informāciju internetā, var atrast, ka masiera profesija neredzīgo un vājredzīgo cilvēku vidū kļūst arvien populārāka, it sevišķi tajās valstīs, kurās ir profesionāļu apvienības, kas aizstāv neredzīgu un vājredzīgu cilvēku tiesības strādāt. Šīs apvienības rūpējas par neredzīgo cilvēku vajadzībām darbā, apgādā neredzīgos masierus ar speciālajiem līdzekļiem, nodrošina viņu tiesības būt nodarbinātiem valsts institūcijās, meklē darba un apmācību iespējas ārzemēs, organizē kvalifikācijas paaugstināšanas kursus. Piemēram, Lietuvā 90% cilvēku ar redzes traucējumiem, kuri apguvuši masiera profesiju, tajā arī strādā, un lielākā daļa no tiem – slimnīcās, klīnikās un sanatorijās.
Izraēlā Vingeita institūtā tiek piedāvāti 10 mēnešu ilgi apmācību kursi, kuri notiek 2 reizes nedēļā. Kopumā 680 mācību stundās tiek apgūta anatomija, psiholoģija, dermatoloģija, ortopēdija, locītavu izmeklēšana, masāžas teorija un prakse. Kursos tiek izmantoti speciāli neredzīgajiem izstrādāti mācību palīglīdzekļi, piemēram, anatomiskie modeļi, neredzīgajiem veidoti cilvēka skeleti un masāžas galdi, ir Braila printeri, kopējamie aparāti ar reljefo rakstu, kasešu pavairošanas iekārtas u.c. Kursus beidzot tiek izsniegts sertifikāts. Speciālā aprīkojuma izmaksas sedz apvienība „Pakalpojumi neredzīgajiem”, mācību maksu - Labklājības ministrija un Nacionālais apdrošināšanas institūts.
Kā rāda pieredze, tad cilvēki biežāk izvēlas sievietes – masieres pakalpojumus, taču masieru kursu beidzēju vidū vairāk ir masieri – vīrieši. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc ne visi kursu beidzēji pēc tam strādā iegūtajā profesijā. Vēl viens iemesls ir tas, ka neredzīgie cilvēki Izraēlā baidās zaudēt invaliditātes pensiju, jo Nacionālā Apdrošināšanas institūta noteikumi nosaka, ka neredzīga persona, kuras ienākumi ir lielāki nekā invaliditātes pensija, šo pensiju zaudē. Tāpēc ir iespējams, ka kursu beidzēji strādā nepilnu slodzi, lai nezaudētu šo pensiju.

„Īsi par masāžas vēsturi”

(no www.titovs.lv)
Filologu nesekmīgie mēģinājumi noskaidrot vārda „masāža” izcelšanos, liecina par to, ka šis jēdziens ir diezgan sens. Daži uzskata, ka vārds „masāža” cēlies no franču vārda „massage” (masser - berzēt), kurš savukārt, ir aizgūts no arābu „mass” – pieskarties, taustīt. Vēl citi uzskata, ka vārds „masāža” ir radies no sanskrita vārda „makch”, vai no grieķu vārda „masso” (saspiest ar rokām). Savukārt ceturtie tic, ka no latīņu vārda „massa” (kas pielīp pie pirkstiem), piektie – no senebreju vārda „mashesh” (tvarstīt). Visi šie termini, katrs savādāk, līdz zināmai pakāpei atspoguļo masāžas paņēmienu būtību. Daudzas ciltis un tautības izmantoja masāžu ļauno garu izdzīšanas reliģisko rituālu laikā, kā arī svētmazgāšanas procesā, ierīvējot ķermenī dažādas eļļas.
Masāžas, kā ārstnieciskā līdzekļa izmantošanas, sākumi ir meklējami sirmā senatnē. Literārie avoti sniedz liecības par to, ka masāža bijusi pazīstama vairāk kā 2500 gadus p.m.ē. Arheologu atrastās akmens adatas ļauj Ķīnas tautas medicīnas akadēmijai secināt, ka akupunktūra ir pastāvējusi vismaz 10 tūkstošgades atpakaļ, bet roku masāža daudz agrāk. Masāža bija daļa no reliģiskām, filozofijas un medicīnas mācībām, kas nākušas no dziļas senatnes. Masāžu pielietoja Senajā Indijā, Japānā, Korejā, Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā un Senajā Romā, Austrumu un Rietumeiropas valstīs, Senajā Krievzemē un daudzos citos pasaules nostūros. Ir zināms, ka masāžu veica pat pirmatnējās Dienvidāfrikas ciltis. Visticamāk, ka sākotnēji sāpīgās vietas glaudīja, berzēja un mīcīja tīri instinktīvi. Masāžu veica jau tautas medicīnas pašos agrīnākajos attīstības posmos.
Ķīnā masāžu sāka pielietot trešajā tūkstošgadē p.m.ē. reimatisko sāpju un mežģījumu ārstēšanai, noguruma un muskuļu spazmu noņemšanai. Turklāt, veicot masāžu, ķīnieši berzēja ar rokām visu ķermeni, maigi saspiežot muskuļus un veicot īpatnējas raustīšanas kustības locītavās. Par masāžas pielietošanu Senajā Ķīnā pirmoreiz minēts grāmatā „Kong-Fu” („Cilvēka māksla”), kas uzrakstīta 2698.gadā p.m.ē. „Kong-Fu” manuskripta autori apgalvoja, ka kustības (vingrošana un masāža) uztur elpošanas līdzsvaru, bet elpošana ir asinsrites regulētājs.
Mūsu ēras 4. gs. pirmo reizi pasaules vēsturē Ķīnā tika dibināts medicīnas institūts, kurā viena no obligātajām disciplīnām bija ārstnieciskā masāža. Gandrīz visās Senās Ķīnas provincēs bija ārstnieciskās vingrošanas skolas, kurās sagatavoja taosse ārstus, kas praktizēja masāžu un ārstniecisko vingrošanu. 6. gs. p.m.ē. Ķīnā tika izdota 64 sējumu liela enciklopēdija ar nosaukumu „San-Tsai-Tu-Gosi”, kurā bija sistematizēti berzēšanas, mīcīšanas, dauzīšanas, vibrācijas, pasīvo kustību paņēmieni, izklāstīta senās ķīniešu masāžas metodika un tehnika.
Masāžas paņēmieni Senajā Indijā sīki aprakstīti „Ajūrvēdas” traktātā – „Dzīves zinības” (9. – 3. gs p.m.ē.).Senajā Indijā masāžu pielietoja visos dzīves gadījumos - slimību un čūsku kodienu, noguruma un īpaši traumu, sasitumu, lūzumu un sastiepumu gadījumos. Speciāli apmācīti priesteri veica masāžu svētajos tempļos. Mākslā dziedināt ar masāžu viņi guva tādus panākumus, ka vienkāršos cilvēkos izraisīja māņticīgās bailes. Masāžas laikā veica visa ķermeņa izmīcīšana – no galvas līdz pēdām. Indieši pirmie apvienoja tvaika pirtis ar masāžu. Masāžas laikā pirtī uz sakarsētām dzelzs plītīm lēja noteiktu ūdens daudzumu, kurš iztvaikojot mitrināja ādu. Kad cilvēka ķermenis kļuva pietiekoši mitrs, masējamo nolika uz grīdas, un kalpi no abām pusēm saspieda atslābušos ekstremitāšu muskuļus, bet pēc tam masēja vēderu un krūtis.
4000.g. p.m.ē. Senajā Ēģiptē masāžu izmantoja gan ārstējot brūces, ko kareivji guva kaujās, gan fizisko spēku atjaunošanai pēc kara pārgājieniem. Vienā no papirusiem, ko atrada 1841.g. Ēģiptes karavadoņa sarkofāgā, bija attēloti tādi masāžas paņēmieni, kā glaudīšana, berzēšana un dauzīšana. Asīrijas ķēniņam Sanheriba (861.-705. g. p.m.ē.) piederošu priekšmetu vidū bija bareljefs no alabastra, attēloja vienu cilvēku masējam otru.
Senie grieķi masāžas paņēmienus, kā arī eļļu un ziežu ierīvēšanu ādā, pārņēma no Ēģiptes. Homērs apraksta, kā Circeja pirtī ar ziedēm ieberzēja Odiseju. Senās Grieķijas ārsti pielietoja masāžu ne tikai medicīnā ārstēšanas nolūkos, bet arī ieviesa to sadzīvē, sportā, skolā un armijā. Iedzīvotāju fiziskās audzināšanas sistēmā masāža tika pielietota kopā ar fiziskiem vingrinājumiem. Jaunatne mācījās ģimnāzijās, kur masāža bija obligātas izvēles mācību priekšmets.
Pirmais no grieķu ārstiem, kurš ieteica pielietot masāžu kā atveseļošanās līdzekli, bija Herodikoss (484. – 425.g. p.m.ē.). Viņa māceklis Hipokrāts, slimību ārstēšanai rekomendēja masāžu ar audu mīcīšanu (460. – 377.g. p.m.ē.). Krājumā „Hipokrāta kodekss” autors aprakstīja fizisko vingrinājumu un masāžas paņēmienu ietekmi uz slimu cilvēku. Tieši Hipokrātam pieder izteiciens: ”Ārstam jābūt pieredzējušam daudzās lietās un, starp citu, arī masāžā”. Viņš aicināja īpašu uzmanību pievērst mīcīšanas paņēmieniem, uzsverot, ka to ietekmē „atslābušais loceklis stiprinās, bet saspringtais kļūst kustīgs”. Hipokrātu atzīst par masāžas kā ārstnieciska līdzekļa pamatlicēju.
Senās Romas ārsti masāžas teorijas un prakses sasniegumus pārņēma no ķīniešiem, indiešiem, ēģiptiešiem un grieķiem, un veicināja masāžas turpmāku attīstību. Masāža tika veikta pirtīs un gladiatoru skolās pirms cīņas (labākai organisma sagatavošanai), gan pēc tās, lai veicinātu traumu sadzīšanu un spēku ātrāku atjaunošanu. Imperatora armijā masāža kļuva par kareivju fiziskās sagatavošanas neatņemamo daļu.
Senās Krievzemes slāvu ciltis, kā par to liecina Nestora raksti, dzīvojot bargos klimatiskos apstākļos, bieži izmantoja mazgājās un pērās pirtīs, veicot pašmasāžu - sitot sev ar bērza vai ozola pirtsslotu pa ādu. Beržot locītavas un mīcot muskuļus, izmantoja smēres, taukus un speciālas zāles, vārītas no augiem un lapām. Līdzīga masāža bija izplatīta arī somiem un karēļiem.

VISĀDI JOKI

„Kā rukšķ svešzemju cūkas?”

Mēs visi zinām, ka mūsu vietējie rukši rukšķ kā jau cūkām piederas: rukš – rukš. Taču albāņu cūkas teic: hunk – hunk! Angļu: oink – oink, dāņu: ef –ef, franču: groin – groin, bet horvātu: rok – rok. Lēnīgie igauņu rukši teic: rui - rui, reh – reh, bet japāņu – buubuu. Kataloniešu: onk – onk, korejiešu: kkool – kkool, krievu: hrju – hrju, ķīniešu: hu - lu, hu – lu. Poļu: hrum – hrum, slovēņu: kru – kru, somu: nef – nef, ungāru: ref – ref, velsiešu: soch – soch, bet vjetnamiešu: ui – it!

„Pakalpojumu cenrādis lauku saimniecībā”

Laiki tagad grūti, tādēļ jādomā, kā nopelnīt kādu lieku latiņu. Kādas lauku sētas saimnieki piedāvā pilsētniekiem šādas atrakcijas:
Pastaiga pa aukstu rasu agrā rītā - pa aukstu - 4,00Ls, pa siltu - 6,00Ls
Kāju sildīšana govs pļeckā; viena pļecka - 3,00Ls
Kazas slaukšana, viens slauciens - 3,00Ls (kazai ir divi pupi)
Govs slaukšana, viens slauciens - 1,10Ls (govij ir četri pupi)
Govs astes sitiens pa vaigu: neslaucot - 0,40Ls, pa labo vaigu - 3,00Ls, pa kreiso vaigu - 2,00Ls
Saūjināšanās ar kaimiņu: ar atbildes ūjināšanu - 1,50Ls, bez atbildes ūjināšanas - 0,04Ls
Utis, blusas, blaktis; par katru sugu - 0,80Ls
Circenītis aizkrāsnē ar dziedāšanu - 2,80Ls, bez dziedāšanas - 0,05Ls
Čīkstošas durvis; par vienu eņģi - 0,30Ls
Vilku gaudošana naktī; vilki nav redzami - 0,20Ls, vilki ir redzami - 5,00Ls
Pūtiens ar tāšu taurīti; viens pūtiens - 1,00Ls
Izbrauciens ar cauru laivu - 12,00 Ls. 100% priekšapmaksa!
Malu medības ar reālu bēgšanu no mežsarga,  par katru km - 7,00Ls
Laupītāji latvieši - 3,00Ls, krievi - 1,50Ls, angļi vai vācieši - 11,00Ls
Kandžas dzīšana ar sekojošu lietošanu - 3,00Ls, par litru bez lietošanas – nav jāmaksā.
Apmaldīšanās mežā; bezcerīga(neiespējama) - 0,03Ls, cerīga(ar ievešanu) - 14,00Ls
Caurs jumts; pilošs - 1,70Ls, tekošs - 1,10Ls
Pulkstenis ar dzīvu dzeguzi; ar kūkošanu - 5,00Ls, bez kūkošanas - 3,00Ls, bez dzeguzes - 2,00Ls
Evakuācija pirms līguma termiņa beigām - 33,748% no līguma kopsummas.
Paskaidrojumi: - kazai ir divi pupi un govij - četri pupi

P.S. Piedāvājums "laupītāji" nekādā veidā nav saistīts ar kāda nepatiku pret konkrēto tautību.

“Izraksti no apdrošināšanas firmu protokoliem”

• Zaļais opelis brauca man gan pa priekšu, gan aizmuguri, gan no sāniem, un man nācās ilgi manevrēt, kamēr es tajā ietriecos.
• Laterna, kas iznira no pagrieziena, nekad tur nebija bijusi. Tāpēc es
to sabraucu.
• Kad sapratu, ka nevarēšu izvairīties no sadursmes, piespiedu gāzi un
ietriecos citā mašīnā.
• Ārsts no ātras palīdzības mani piedzērušos pataisīja mākslīgi.
• Izbraucot no autostāvvietas, es nogriezos pa kreisi un ietriecos
policijas mašīnā, tieši tur, kur es to parasti daru.
• Pirms tam es nemaz nezināju, ka tā mašīna ietrieksies manējā.
• Nobraucis no šosejas, pārliecinājos, ka ar bērniem viss kārtībā, un
tikai tad uzbraucu virsū kokam.
• Tas, kas man ieskrēja pakaļā, nebija nekāda mašīna, bet gan gatavais
buldozers.
• Mums jau kursos mācīja, ka pirmais jānobrauc ir tas, kurš ir mazāk svarīgs.
• Es nekad nevienam līdz šim nebiju uzbraucis, tāpēc nezināju, kā to
pareizi darīt.
• Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres,
es nezinu.
• Es domāju, ka lūka ir atvērta, bet kad izbāzu ārā galvu, izrādījās, ka
tā nav.
• Policijai es pateicu, ka neesmu ievainots, bet, noņēmis cepuri,
atklāju, ka ir ielauzts mans galvaskauss.
• Krustojumā dega te zaļa, te dzeltena, te sarkana - kurš gan tur varēja
ko saprast.
• Es neatbildēju tāpēc, ka tas policists, kurš mani izjautāja, uzvedās
tā, it kā es būtu sabraukusi viņu, nevis to vīrieti.
• Kā vēlāk izrādījās, tas, kam es uzbraucu, bija nevis vīrietis, bet
kaķis.
• Es zināju, ka braucot nedrīkst turēt rokās mobilo telefonu, bet tobrīd
man pie rokas nekā cita nebija, un tas zvanīja.
• Tur neviens nebija vainīgs, jo izrādījās, ka mēs abi esam dzēruši.
• Lai gan policists man šķita aizdomīgs, viņam neviens nekur nelika
pūst.
• Sākumā es griezu pa kreisi un tikai tad pa labi, bet cietušais darīja
to pašu.
• Es nekad tur nebiju redzējis šādas zīmes, kamēr nesapratu, ka esmu
pretējā joslā.
• Es zināju, ka mana sieva neprot braukt. Viņai pat nav tiesību. Es
viņai to aizrādīju, bet viņa vienalga neatdeva man stūri.

NEREDZĪGIE CILVĒKI PASAULĒ

„Viela pārdomām: neredzīgas diētas ārstes pieredze”

 (no ASV Nacionālās Neredzīgo federācijas mājas lapas,
www.nfb.org)
Lina Mattioli ir neredzīga sieviete, diētas ārste. 1987.gadā viņa ieguva Nacionālās Neredzīgo federācijas (ASV) stipendiju studijām. Daudzus gadus viņa ceļoja no vienas studiju vietas uz otru, lai apgūtu nepieciešamās akadēmiskās un profesionālās zināšanas, kā arī iemācīties visu nepieciešamo, lai, neredzīga būdama, varētu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi.
Iedomājaties jaunu sievieti, pārsegtiem matiem un baltā halātā, pa slimnīcas gaiteņiem izvadājot ēdieniem piekrautus ratiņus. Viņa dodas pie ikviena guļoša slimnieka, un cenšas pierunāt ieēst kaut nedaudz vistas buljona un citronu želeju.
-„Cilvēki mēdz vaicāt: „Ko tu dari visu dienu?” Jā, bieži vien viņi to pat nevar iztēloties. Mans uzdevums ir mudināt pacientus, kuriem ir slikta apetīte, ēst mazliet vairāk.”
 Lina strādā Dienvidbaltimoras klīnikā, kurā ir 250 gultas vietas, par diētas ārsti. Viņa apmeklē pacientus kardioloģiskajā, traumatoloģijas, neiroloģijas un terapeitiskajās nodaļās. Līnas pacienti ir dažādi - ar sirds slimībām, pēc locītavu protezēšanas operācijām, ar dažādiem lūzumiem, insultu pārcietušie, ar akūtām saslimšanām un tādi, kas slimnīcā ir jau ilgu laiku. Ik dienas Līna ir atbildīga par 65 līdz 70 pacientiem.
Pirmais viņas pienākums ir noteikt, kuriem cilvēkiem ir gremošanas traucējumi, tad notiek situācijas izvērtēšana un sastādīts ēdināšanas plāns. Ja vajadzīgs, pacients tiek barots ar zondi. Līnas uzdevums ir arī apmācīt slimniekus, kā ievērot viņiem noteikto diētu. Ir ļoti liela atšķirība starp to, kas jāēd sirds slimniekam, un kas diabētiķim.
Cilvēki Līnai ir vaicājuši, kā tad kļūst par diētas ārstu? Un te nu ir jāpaskaidro, ka ir liela atšķirība starp uztura speciālistu un sertificētu diētas ārstu. Mēs jau ikviens sevi varam uzskatīt par uztura speciālistu, taču tie cilvēki, kuri vietējos tirdzniecības centros, tērpušies baltos halātos, spriedelē par to, kas veselīgs un kas ne, tie nav diētas ārsti. Tie vēl pagājušajā nedēļā varbūt pārdeva kurpes citā veikalā.
Lai kļūtu par diētas ārstu, vispirms ir jāmācās par uztura speciālistu un jāiegūst bakalaura grāds šajā nozarē. Ir jāapgūst anatomija, fizioloģija, bioķīmija, uztura zinātne, arī grāmatvedības un biznesa pamati, sociālās zinības. Un tad gadu ir jāstažējas kā internam, lai praksē nostiprinātu gūtās zināšanas. Pēc tam ir noslēguma eksāmens, bet, lai varētu saglabāt sertifikātu, tālāka zināšanu apguve notiek visu turpmāko dzīvi. Līna vēlējās iegūt uzturzinātnes maģistra grādu, jo kādu dienu viņa vēlējās kļūt par universitātes lektori. Un tas bija liels stimuls mācīties.
Kamēr Lina studēja koledžā, nevienam pat prātā neienāca doma, ka jauniete nevarētu kļūt par diētas ārsti! Pasniedzēji un studiju biedri Linu ļoti atbalstīja. Viņai bija pieejamas alternatīvas studiju procesā – palīgs lasīšanai un vajadzības gadījumā arī asistents.
Kad pienāca laiks meklēt vietu, kur stažēties kā internam, viņa izlēma iet vēl tālāk. Lina pieteicās uz vairākām prestižām programmām visā valstī. Tā kā interna studiju vietu skaits ir ierobežots, tad konkurence bija ļoti liela. Katram gadījuma, Lina pieteicās arī uz dažām tādām prakses programmām, kurās ir vieglāk iekļūt. Pieteikumā viņa par savu neredzību neminēja ne vārda, jo tas viņai nelikās svarīgi. Viņa nevēlējās, lai dažādu nepareizu priekšstatu dēļ, tiktu atteikta iespēja mācīties un strādāt.
Uzņemšanas vadītāji meklēja vismazākos iemeslus, lai atstātu iespējamos kandidātus aiz svītras. Jo uzņemti tika tikai labākie. Lina bija sajūsmā, un gatava aizrautīgi turpināt studijas, kad uzzināja, ka ir pieņemta par interni Masačūsetas Galvenajā hospitālī, kurā bija 1000 gultas vietas. Par to, ka neredz, viņa pateica tikai pēc tam, kad bija apstiprinājusi oficiālo piedāvājumu.
Bostonā Lina ieradās dažas nedēļas pirms apmācību programmas sākuma, lai varētu ar visu iepazīties. Viņa satikās ar apmācību vadītāju, pārrunāja studiju norisi, izstaigāja milzīgo ēku. Lina vēlējās, lai programmas vadītāja nejustos neērti tāpēc, ka viņas internatūras studente neredz.
Līna visos sīkumos vēl joprojām atceras kādu pēcpusdienu. Vispirms viņa apstaigāja hospitāli un tad satikās ar Helēnu, nodaļas vadītāju. Helēna uzaicināja Linu savā kabinetā uz nelielu sarunu.
„Kad es apsēdos, viņa man teica: „Lina, es vēlos būt godīga pret tevi. Es nedomāju, ka neredzīgs cilvēks var būt diētas ārsts. Nedzirdīgu cilvēku vēl es pieņemtu, arī ratiņkrēslā sēdošais to varētu. Bet ne tu.”
Stunda pagāja diskutējot par specifiskiem jautājumiem un par to, kā es varētu paveikt tādu vai šitādu darbu. „Kā tu varēsi izmantot gaļas mašīnu? Un kā iztīrīsi virtuves kombainu un dārzeņu smalcinātāju? Kā pagriezīsi rokturi? Kā tu zināsi vai strādājošie nezog ēdienu un vai izdala zāles? Kā tu zināsi vai tavs pacients ir palātā, kad tu ienāc?” Es atbildēju uz šo nebeidzamo jautājumu virkni cik vien labi spēju.
Pēc tam, kad bijām beigušas, es paskaidroju, ka mums jānoskaidro dažas lietas, ja jau esam sākušas šo diskusiju. Es iztīrīju virtuves kombainu. Protams, es nezināju, kā tieši tas jādara, bet man pašai bija līdzīga ierīce. Tā kā aprīkojums bija tāds pats, tad es to paveicu, lai gan tas prasīja vairāk laika.
Taču beigās Helēna man deva „draudzīgu” padomu: „Labāk dodies mājās un skaiti lūgšanu!” Kad atgriezos savā istabā, biju nedaudz nomierinājusies. Un tad es izdarīju to, ko tādās situācijās dara daudzi jauni cilvēki – asarām līstot, zvanīju savai mātei. Viņa bija tikpat šokēta kā es. Protams, mēs zinājām visu laiku, ka diskriminācija vēl pastāv, bet tagad ar to biju sastapusies es pati. Es nemaz nešaubījos, ka viņi mani grib izsvītrot, bet es cerēju, ka viņi saprata arī to, ka es nepadošos un neaiziešu klusēdama.
Man bija divas izvēles. Es varēju atzīt, ka esmu neredzīga persona, kura nevar būt par diētas ārsti, un kura var atgriezties savās mājās Pensilvānijā. Vai arī būt neatlaidīgai un palikt. Bet man vajadzēja cilvēkus, kas atbalstītu manu palikšanu. Nekavējoties sazinājos ar pārstāvjiem no apvienības „Darba iespējas neredzīgajiem” un saņēmu informāciju par neredzīgu diētas ārsti Aiovā. Es viņai piezvanīju. Viņa man nepateica neko jaunu, bet viņa manī atgrieza ticību tam, ka neredzīgais var paveikt to, ko esmu iecerējusi darīt.
Es nebiju viena. Visu apmācību gadu mani atbalstīja daudzi cilvēki. Un gada beigās mana pārliecība par varēšanu bija stipra. Mana prakses vadītāja atbalstīja to, ka es varu darīt šo darbu tikpat labi kā mani redzīgie kolēģi. Mani uztvēra tā, it kā es būtu redzīga, kā to personu, kuras pieteikums interna studijām pirms gada tika akceptēts.
Protams, man bija jāapgūst daudz kas jauns, bija jāizmēģina dažādas alternatīvas tehnikas, un man bija bail, ka galu galā mani izslēgs. Bet es zināju, ka, ja visu pabeigšu, es būšu laba diētas ārste. Man bija zināšanas, man bija pieredze, bet es apzinājos, ka nevarēšu būt izcila savā profesijā, ja man trūks pārliecības par savām neredzīga cilvēka zināšanām un prasmēm.
Kad biju beigusi šo prestižo apmācību programmu, kurā studijas bieži vien likās ļaunākas par nakts murgiem, sapratu, ka ir laiks doties uz vienu no Amerikas labākajiem rehabilitācijas centriem neredzīgajiem cilvēkiem – Luiziānas Centru neredzīgajiem. Sapnis kļuva par īstenību. Pēc rehabilitācijas es biju pavisam cits cilvēks!
Uzjautrinošs bija atgadījums, kad es devos uz darba interviju Ostas slimnīcā. Tā bija mana pirmā īstā darba intervija. Mana neredzība nebija šķērslis manam nākamajam bosam. Mēs par to runājām, un es atceros, ko viņš teica: „Ir taču acīmredzami, ka tu vari veikt šo darbu. Savādāk jau tevis šeit nebūtu.” Es būtu priecīga, ja visas darba intervijas būtu tādas kā šī.
  Es zinu, ka nebūtu kļuvusi par diētas ārsti, ja man nebūtu mani atbalstītāji. Esmu pateicīga saviem vecākiem un Nacionālajai neredzīgo federācijai. Tieši federācija bija tā, kas mani iedrošināja, lai es mainītu sabiedrības uzskatus par neredzību, vienlīdzību un iespējām. Ja ne visi šie cilvēki, kas iestājās par mani, tad Helēnai būtu izrādījusies taisnība – ka neredzīgie nevar to darīt. Bet mēs nedevām viņai šo iespēju!”
 

GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maiks Endikots
 „Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
 (6.turpinājums)

„Izklaides”

„Nesaniknojies par tiem, kas ir nekrietni, un nekļūsti naida pilns pret ļauna darītājiem! Jo tāpat kā zāle tie ātri nokaltīs un kā lapu zaļums tie novītīs. Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.”
/Psalmi 37: 1-5/
 Kā katrs nopietns, sevi cienījošs, labi audzināts un profesionāls suns, Jaitss spēlē spēles. Viņš izklaidējas pats ar sevi. Es pieņemu, tam ir kāds sakars ar bezdarbību, ar „pūkas mešanu”.
 Iecienītākā spēle viņam, šķiet, ir futbols. Ir gumijas bumbas, visādas nūjas un drēbju pakaramie. Bet tas ir nieks, salīdzinot ar futbola priekiem. Jaitsam pieder deviņas tenisa bumbiņas, bet tās viņu nesaista. Tas gan netraucē šīs bumbiņas viņam savākt no vietējā atklātā tenisa korta aizaugušiem stūriem.
 Viņa futbola bumba nav tāda, kas derētu profesionālam futbola spēlētājam. Nē, tas ir diezgan bēdīga paskata, slapjš un saplacināts ādas maiss ar caurumu vidū. Daudzkārt mīļāks par visu citu. Kāpēc tas tā viņu pievelk? Tas rada troksni. Caurums tajā ir tāds, ka „bumba” šņāc gandrīz kā stabule. Šīs skaņas nāk no tās iekšpuses. Kad tas notiek, katru reizi vareni melni žokļi taustās ap tās vidu. Jaitsam patīk košļāt šo „bumbu”, guļot mauriņa vidū, viņam patīk, ka skaņa, kas nāk no bumbas, uzjautrina garāmgājējus. Bieži vien Jaitss, it kā ķircinoties, lai panāktu, ka bumba sāk šņākt, spiež to pie kāda gājēja kājām, labi zinot, ka neviens cits šo bumbu nesatvers!
 Tā ir patiesi nevainīga aizraušanās. Bet to nevar sacīt par tām nodarbēm, ar ko šodien saistīti vairums cilvēku. Vai tas nav vienmēr radījis rūpes tajos, kas apzinājušies apkārt valdošo bezdievību? Apmēram mūsu ēras 64. gadā Pāvils bija ļoti norūpējies par vietējo ļaužu izklaidēm, un romiešu kristiešiem atgādināja par vajadzību rast spēku pretoties to dienu kārdinājumiem.
 „Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas. Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību, kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem, bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem.” /Pāvila vēstule romiešiem 1: 28-31/
Nekas, šķiet, nav mainījies, izņemot to, ka mūsdienās ir daudz lielākas iespējas noiet no patiesā ceļa tā saucamajā „izklaidē”. Reiz izklaide bija saistīta ar grāmatu lasīšanu, pastaigām, makšķerēšanu. Tagad, pateicoties masu mediju spiedienam, par izklaidi kļuvusi pornogrāfija, vardarbība, narkotiku un alkohola lietošana un vēl ļaunāki noziegumi.
Televīzija diemžēl bieži vien ir līdzeklis, kas ļaužu sirdīs sēj ļaunprātību un noziedzības sēklu. Mūsdienās laulības šķiršana tiek uzskatīta par kaut ko pavisam „normālu” un „pieņemamu”, bet de facto attiecības tiek sauktas par „partnerattiecībām”.
 Tas nav nekas jauns. Romas impērijā, par ko raksta arī Pāvils, bija daudz ļaunākas izklaides, kurās iesaistījās vairums iedzīvotāju. Kāpēc notika šāda degradācija? Bībele saka: „Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.” /Galatiešiem 3:22/
Esmu pārliecināts, ka neviens nav dzimis ar pirmatnēju noslieci tiekties tikai uz grēcīgo. Cilvēkiem vienkārši nav miera. Mana padomdošanas pieredze rāda sajauktu prāta stāvokli tajos cilvēkos, kuri burtiski demonstrē grēcīgu izturēšanos. Dažreiz ceļš uz brīvību Jēzū Kristū tiem iesākas tad, kad viņi ierauga pareiza un taisna kristieša dzīves modeli un sāk atzīt grēku, kas atrodas viņos. Gars tos ved uz grēku nožēlu un ticību, tad viņi atzīst savu vajadzību un nāk pie Krusta pēc grēku piedošanas un jaunas dzīves.
 Kādu nostāju mums ieņemt šajā pasaulē, kas mūs apņem no visām pusēm, būdama pilna ar grēku un ļaunumu? Dažreiz, īpaši kad mums apkārt esošajā steidzīgajā, trakajā pasaulē notiek pārāk daudz lietu, man šķiet, ka vienīgais ceļš ir droši un pārliecinoši pretoties it visam, kas manas prioritātes nostāda pirmajā vietā. Atcerēsimies par to, kas pārvalda mūsu izturēšanos, veido mūsu attieksmes un māca, kā mums izturēties pret pasauli ap mums.
 Visa centrā atrodas mūsu personīgās attiecības ar Dievu. Šīm attiecībām jābūt vissvarīgākajām mūsu dzīvē un tām ir jāpārvalda visas citas mūsu prioritātes. Kad Marta kalpoja, bet Marija klausījās Jēzus vārdos, Marta centās aicināja viņu palīdzēt darbos. Bet Jēzus viņai teica:
 „Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” /Lūkas evaņģēlijs 10:42/
Vissvarīgākais mūsu dzīvē ir mācīties no Jēzus, sēžot pie Viņa kājām, pielūdzot Viņu, pavadot laiku ar Viņu. Vai esi to darījis par savas dzīves galveno prioritāti?
Cik kārdinoši bieži vien ir domāt par mūsu pašu un pārējo pagātnes kļūdām! Bet Pāvils piekodina, ka kristieša attieksme ir vienmēr skatīties tikai uz priekšu.
 „…bet vienu gan, – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” /Pāvila vēstule filipiešiem 3: 13-14/
Mums ir jāatrod veids, kā tikt vaļā no savas pagātnes, no sāpinājumiem, no mūsu pašu grēkiem un vainas apziņas, no rūgtuma un ienaida, iekārēm, kas piesātina mūsu dzīvi un rada barjeras, kas savukārt neļauj baudīt pareizas attiecības ar To Kungu un bagātīgajām svētībām, ko Viņš vēlas mums dot.
Dažreiz, kad man ir grūti kļūt brīvam no kāda grēka vai vainas sajūtas, es uzrakstu šo grēku uz papīra lapas un nolieku sev priekšā. Pēc tā iznešanas gaismā un grēku nožēlas, es nolasu Vēstulē ebrejiem 8:12 teikto: ”Jo es būšu žēlīgs viņu netaisnībām un viņu grēkus vairs nepieminēšu.”
Kad esmu savus grēkus iznesis pie Krusta un tos nožēlojis, Dievs vairāk tos nepiemin. Tāpēc mans uzdevums ir saņemt grēka piedošanu un būt drošam, ka esmu saņēmis pārsteidzošo, dievišķo piedošanu, kas man ir dota tikai caur Jēzus asinīm.
 Mums vajag arī atcerēties, ka vienīgā lieta, kas ir svarīga, ir ticība, kas izpaužas mīlestībā. Ticība ir uzticēšanās Dievam, kas izpaužas vēlmē darboties pat tad, kad paši to nesaprotam. Mīlestība sevī ietver rūpes par citu cilvēku patiesajām vajadzībām un jūtām. Kas patiešām ir svarīgi, tad tas ir uzticēšanās Dievam. Viņā veroties, atklājas mūsu patiesās rūpes par citiem cilvēkiem.
 Mums vajag zināt, kur ir mūsu īstenās drošības pamats. Balstot savu drošību un savu dzīvi uz kaut ko šajā pasaulē, reiz mēs piedzīvosim nenovēršamu vilšanās sajūtu, jo nekas uz šīs pasaules nav nesatricināms. Nekādas aktivitātes, pat labas un dievišķas, ko piedāvā pasaule, nespēj mūs nodrošināt ar patiesu iekšēju mieru un drošību. Nedrošības apziņa var radīt katru no mums īpaši nelaimīgus.
Vairums ļaužu cenšas atrast drošību lietās, kas jau pašos pamatos ir nedrošas un neuzticamas – attiecībās, naudā un stāvoklī.
 Dievs ir mūžīgs! Atrast savu drošību Viņā vienīgajā – tas ir pamats, lai droši nostiprinātu savu dzīvi. Vissvarīgākā lieta dzīvē, kā jau minēju, ir mūsu attiecības ar Dievu Tēvu caur Jēzu Kristu. Tās parāda mūsu rūpes, mūsu rīcību, mūsu attieksmi un mūsu pārliecību par nākamību – apzināšanos, ka mūsu patiesā pilsonība ir debesīs. Bībelē teikts: „Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas ir jūs aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā...” /1.Pētera vēstule 2:9/
Jaitsa skaņas un kustības, cīnoties ap futbola bumbu, man kalpo kā patstāvīgs atgādinājums baudīt dzīvi, kāda tā man ir dota. Viltus valdzinājumiem un virzieniem, ko piedāvā šī pasaule, nav jāpārvalda mūsu mērķi un prioritātes. Tie nekad nepiedāvās mūs nodrošināt ar mieru, drošību un patiesu prieku.
Grēks, ko sniedz pasaule, nozīmē nolikt cilvēku un viņa paša priekus dzīves centrā. Patiesā ticība atzīst Dieva valdīšanu, un centrā noliek Viņu un Viņa mums atklāto gribu un mērķus, - nevis mūsu pašu vai pasaules mērķus, ideālus un baudas.
Dievs ilgojas, lai mēs meklējam Viņu. Kad mēs Viņu meklējam saskaņā ar Viņa apsolījumiem, Viņš atļauj mums Sevi atrast, un, kad esam Viņu atraduši, Viņa Svētais Gars tālāk mūs vada paklausībā Viņam.
(turpinājums sekos)

LA¬SĪ¬TĀ¬JU SLE¬JA

Imants Smirnovs

„Jau sen aiz kalniem”

Kā suns es alkstu izvārtīties sniegā,
Lai varu just, cik sniegs ir mīksts un maigs,
Lai spētu atgūt pazaudēto prieku,
Kā suns es alkstu izvārtīties sniegā.

Bet kā pie tāda mīļuma lai tieku?
Jo sen aiz kalniem ir mans prieka laiks.
Kā suns es alkstu izvārtīties sniegā,
Lai varu just, cik sniegs ir mīksts un maigs.
 

“Kur palicis?”

Kur palicis tas vējš, kas pūta,
Kur palicis tas sniegs, kas snidzis reiz?
Viss izmainījies. To jau sen es jūtu,
Kur palicis tas vējš, kas pūta?

Šķiet, arvien lielāks prieks jūtams krūtīs,
Kā kāpu priede esmu kļuvis stalts,
Kur palicis tas vējš,kas pūta,
Kur palicis tas sniegs, kas snidzis reiz?

 Ida Kronberga

“Ziema”

Lēni sniega pārslas krīt,
Tās pelēkumu apslēpt grib,
Zemei baltu segu sedz,
Koku zaros sarmu redz.

Skaistā ziema atnākusi,
Ļaudīm prieku atnesusi -
Ziemassvētkus - Jauno gadu,
Dieva Dēla piedzimšanu.

Reizēm auksti vēji pūtīs,
Reizēm lietus līs,
Tie ielas glumas pataisīs,
Bieži ledus pakusīs.

Sals ar atkusni mainīsies,
Tā ziemā nereti notiksies.
Baltu ziemu mīlēsim,
Baltas domas domāsim!

DAUDZ LAI¬MES JU¬BI¬LE¬JĀ!

Gunards Spulenieks
/Rīga/
“Apsveikums”

Vēl jau saule rāda bālu vaigu,
Tomēr dienas gaišākas jau jūt, 
Cik nu vairs līdz pavasarim tālu,
Daži sprīži - atlicis varbūt.

Vēl jau vējiem kājās spožas slidas,
Tā ar puteņiem pa ledu vieglāk skriet,
Šajā laikā savus mīļos draugus
Radi, draugi vienmēr apsveikt iet.

Vēl aiz loga aukstās ziemas biedi,
Vēl zem kājām ledus biezs un sniegs,
Tikmēr istabā plaukst vāzēs nestie ziedi,
Sirdī ielīst pavasarīgs prieks.

Apaļajās dzīves gadskārtās sveicam:

2.janvārī Margaritu Tratkanovu 65.jubilejā
11.janvārī Vilni Hartmani 70.jubilejā
12.janvārī Viktoru Gurenko 25.jubilejā
23.janvārī Gunitu Pirtnieci 40.jubilejā
26.janvārī Sergeju Nikolajevu 40.jubilejā
27.janvārī Genadiju Razmahovu 55.jubilejā
30.janvārī Kasparu Rudzrogu 35.jubilejā
3.februārī Ivaru Starku 25.jubilejā
5.februārī Ļudu Buci 55.jubilejā
8.februārī Austru Sīmani 65.jubilejā
9.februārī Tamāru Kudrinsku 50.jubilejā
11.februārī Vladimiru Kornejevu 75.jubilejā
12.februārī Leonīdu Filatovu 80.jubilejā
18.februārī Irisu Šteinbergu 50.jubilejā

Nākamais avīzītes numurs iznāks 2010.gada aprīlī.

Bez¬mak¬sas iz¬de¬vums redzīgo rakstā, audiokasetēs un Braila rakstā.

Ad¬re¬se: Ga¬nī¬bu 197/205, Lie¬pā¬jā,
tele¬fons: 6 34 31535;
e-pasts: liepajas_nb@inbox.lv

Lasiet arī www.redzigaismu.lv

Pielikums „Gaisma Tumsā”

„Prāta Mārtiņš”

(Ieva Alberte, žurnāls „Sestdiena”, 2010.gada 6.februāris)

Sestdienās mēs cepām desiņas, dzērām alu, sacentāmies jodelēšanā. Bērnība pagāja starp emigrantiem – vāciešiem un austriešiem. Nosauciet šo aktieri! Arnolds Švarcenegers vai Džonijs Veismillers? Par pareizo atbildi „Prāta bankā” šaubījās Vents Zvaigzne, un viņam ar padomu palīdzēja brālēns Mārtiņš Zvaigzne. Viņš norādīja, ka Veismillers savās filmās, piemēram, „Tarzānā”, skaļi kliedza, ko varētu iemācīties jodelējot. Veismillers arī bija pareizā atbilde.
„Labi vien, ka brālēnu paņēmāt līdzi!” teica spēles vadītājs Eduards Švāns, un Zvaigznes turpināja cīņu par 10 000 eiro. Un uzvarēja! Viņi bija pirmie „Prāta bankas” spēlētāji, kuri dabūja lielo balvu. Pēcāk Švāns radinieku spēli salīdzināja ar motociklu: Vents pie stūres, Mārtiņš blakusvāģi centies saglabāt līdzsvaru. Tieši spēle un iegūtā balva mainīja abu dzīves līdzsvaru: Vents kļuva par „Ilustrētās Zinātnes” galveno redaktoru, savukārt ar Mārtiņu ...ar viņu notika ļoti daudz un ļoti labs. Lai par to uzzinātu, „Sestdiena” devās pie Mārtiņa ciemos. Uz Ventspili.

Dzīve juka ārā.
Durvis atver slaiks vīrietis, žigli pagatavo kafiju, iekārtojas krēslā un ir gatavs sarunai. Kad stāstu, ka ārā ir tik skaista sarma kā nekad, Mārtiņš piekrīt: „Jā, šogad ir ļoti skaista sarma, kā pasakā.” Nebrīnos par šo vērojumu, jo nav neviena iemesla, kāpēc vājredzīgie un neredzīgie nevarētu sajust ziemu kā skaistu. Tā nu mēs esam nonākuši pie tā, ar ko negribēju sarunu sākt. Ar stāstu par redzi.
Mārtiņš gan tā nedomā. Viņš par to runā bez pārdzīvojuma. Kā par vecu rētu. „Redzu siluetus, piebāžot degunu pie bildes, nojaušu tās aprises. Par mani varētu teikt – ar nelielu redzes atlikumu.” Redze sāka zust astoņu gadu vecumā, kad Mārtiņš saslima ar plaušu karsoni. „Bērnībā mani ļoti interesēja ģeogrāfija. Sēžot gultā, sapratu, ka neko nevaru salasīt. Āfriku redzu, bet salasīt Klusā okeāna salu nosaukumus nevaru.”
Viena no versijām, kāpēc redze pasliktinājās, ir ārstu parakstītais penicilīns. Iespējams tika ievadīta pārāk liela zāļu deva – tā Mārtiņš izsecinājis sarunās ar medicīnisku izglītību guvušiem cilvēkiem jau krietni vēlāk. Tīklenes distrofijas iemeslus gan joprojām neviens neesot izpētījis.
Pamatskolu Mārtiņš pabeidza Teikas vidusskolā. Precīzāk- nomocīja. Redze kļuva arvien vājāka. Toties dažās sporta disciplīnās viņš bija labāko trijniekā: skriešanā 300 metros un tāllēkšanā. „Tik daudz jau redzēju, lai trāpītu uz dēlīša.”
Pēc mācībām Strazdumuižas internātvidusskolā Mārtiņš iestājās LU vēsturniekos. Studijām nodevās pilnībā, tomēr redzes dēļ nespēja iekļauties kopējānritmā. Lai saredzētu, ar lupu liecās tuvāk lasāmvielai, tādējādi sasprindzinot sprandu. Nemitīgā galvas pieliekšana bojāja mugurkaulu. Mācoties eksāmeniem, no sasprindzinājuma metās pat slikta dūša. Lai atbrīvotos, Mārtiņš izlēma nedaudz iedzert. Jā, ķermenis atslāba, bija labi. „Un aizrāvos. Sāku dropēt. Sākotnēji iedzeršanai vajadzēja kompāniju, taču ceturtajā dienā varēju ņemt iekšā viens.” Plosti bijuši pat nedēļu ilgi, pēc tam mēnesi miers.
 „Ko tu mēnesi darīji? Skatījos kabeļtelelevīziju. Eurosport un citus kanālus.” Tostarp Mārtiņš paspēja apgūt masiera arodu, taču izmācīties neesot tas pats, kas par masieri kļūt. Jāpatīk kontaktēties ar cilvēkiem, pašam jābūt ar veselu muguru. Dzīve jūk ārā – kādu dienu Mārtiņš saprata. Arī mamma notiekošo ļoti pārdzīvoja. „Nē, lēkt no tilta negribēju, taču jutu, ka ir par tālu. Neatgriezeniskais punkts bija tuvu. Faktiski, mani savāca vēlme dzīvot,” Mārtiņš stāsta, kāpēc aizgājis uz Anonīmo alkoholiķu biedrību. Paklausījies, pasmēlies idejas un atkal nedēļu noplostojis. Uz sapulcēm piestaigājis vairākkārt, bet pāris reižu norāvies. Tad noturējies astoņus mēnešus skaidrā un atkal aizgājis uz sapulci. Beigu beigās Mārtiņam izdevās sevi noskaņot, lai vairs nedzertu, un viņš ir skaidrā jau devīto gadu.
„Es taču varēju nodzerties un tagad būt sasalušā zemē,” kā piemēru viņš min kādu bērnības draugu, kurš nesen nomiris. Bijis stiprākais un labākais futbolists sētā. Ar tēvu pārdevuši dzīvoklis un naudu nodzēruši. Pa pieskari aizgājuši divu gadu laikā.

Dators un iepazīšanās.
Tas bija 2003.gads. Ziema. Piezvanīja brālēns Vents. Viņš esot ticis uz „Prāta banku” un, ja iekļūšot finālā un Mārtiņš palīdzēšot, dalīšoties galvenajā balvā. Nauda Mārtiņu interesēja. Gribējās iegādāties datoru ar speciālu ekrānlasošo programmu. Līkop! - un abi Zvaigznes devās pēc „Lielā laupījuma” uz naktsklubu „La Rocca”, jo „Prāta banku” filmēja tur. Kamēr Vents piedalījās pusfinālā, Mārtiņš nogrimēts sēdēja un cerēja, ka brālēns tiks finālā. Un tika. Pie darījuma galda aicināja arī Mārtiņu, spēle turpinājās veiksmīgi.
Kad bija nopelnīti 5000 eiro, Mārtiņš ieminējās Ventam, ka spēli varētu arī beigt. Vents nepiekāpās, un labi vien bija, jo viņš uzvarēja. Protams, arī pateicoties Mārtiņam, kura zināšanas bija izšķirošas trijos no deviņiem jautājumiem. „Bija gandarījums,” Mārtiņš atceras. Pēc spēles atnācis apsveikt arī jautājumu sastādītājs Ivo Krumholcs. Ne velti, jo Zvaigznes bija pirmie, kuri saņēma lielo balvu.
„Bulciņās un limonādē,” Vents raidījumā atsmēja uz jautājumu, kā tērēs naudu. Un tālu no patiesības nebija, jo pēc toreizējā valūtas kursa un nodokļu nomaksas no 10 000 eiro palika ap 5000 latu. Mārtiņš savu trešdaļu izlietoja, ieliekot jaunus logus un iegādājoties datoru, kā arī ekrānlasošo programmu JAWS. Mārtiņš nodemonstrē, kā tā darbojas: uzliek austiņas, paņem klēpī klaviatūru un, vien sev zināmi manipulējot ar taustiņiem, atver internetu; ieskaņota balss nolasa priekšā gan komandas, gan lapas saturu.
Līdz ar interneta atklāšanu Mārtiņš uzzināja daudz jauna par dabu, ģeogrāfiju. „Prāta bankas” iedrošināts sāka piedalīties Latvijas Radio prāta spēlē „Lieliskais piecinieks” un stabili turējās labāko astoņniekā. Notikums bija portāls draugiem.lv. Mārtiņš izveidoja profilu un izpētīja radus, draugus un draugu, draugu, draugus. Viens no tādiem bija sieviete ar interesantu vārdu – Marlena.
Mārtiņš apskatīja viņas profilu. „Bija svarīgi, lai ir skaista?” „Protams, tāpēc piebāzu degunu ekrānam, cik vien tuvu varu.” Viņa bija pasūtījusi profila statistiku, tāpēc redzēja, ka viņas profilu skatījies kāds Mārtiņš Zvaigzne, kurš savā profilā bija ierakstījis ko tādu, kas ieinteresēja. Ko īsti – Mārtiņš neatceras, taču tas bija saistībā ar viņa redzi. Uzzinājis, ka Marlena ir žurnāliste un strādā „Ventas Balsī”, viņš pieļāva, ka interese var būt tikai profesionāla, tomēr sarunas izvērtās garas un privātas.
Pēc divu nedēļu sarakstes nolēma satikties 27.februārī. Mārtiņš ar autobusu no Rīgas devās uz Ventspili. Bez puķēm, bet ar sajūtu, ka tas ir randiņš. „Līdz tam nebijām sazvanījušies. Kad braucu autobusā, piezvanīju viņai. Izdzirdēju tik simpātisku balsi, ka sapratu – neesmu kļūdījies.” Divus gadus Mārtiņš katru nedēļas nogali brauca ciemos, līdz tas kļuva nogurdinoši. Viņš pārcēlās. Aizpagājušā gadā apprecējās. „To gan nebiju iedomājies, ka apprecēšos. Sieva man ir draugs. Mēs viens otram esam labākie draugi.” Kad Mārtiņš to pasaka, uz mirkli iestājas klusums. Vissvarīgākais ir pateikts.

Tikai grūtāk tikt pie prieka.
Ar dzīvi Ventspilī Mārtiņš ir ļoti apmierināts. Daudz labāk nekā Rīgā. „Te zebra nozīmē zebru, un luksofori aprīkoti ar skaņas signāliem. Uzreiz ir drošības sajūta.” Tas gan nenozīmē, ka nav nācies ieskriet kādā stabā. Tā kā Mārtiņš droši pārvietojas un brilles nevalkā, apkārtējie bieži vien netic, ka viņš ir vājredzīgs. Savulaik Rīgā pārdevējām šķitis dīvaini, ka jaunietis prasa, vai veikalā ir tas un tas, jo padomju laikā mēdza arī visi produkti nebūt. „Vai stulbs esi, ka neredzi?” pārdevējas esot atcirtušas. Ar naudu veikalos gan neesot apčakarēts. Savulaik vienu vienīgu reizi, kad bija iereibis: divu latu vietā iedeva divas vācu markas.
 „Tā kā esmu patstāvīgs, arī Marlena dažkārt piemirst, ka labi neredzu,” Mārtiņš nosmej, ka no mājas darbiem izmukt nevar. Atzīstos Mārtiņam, ka es arī piemirsu viņa redzes grūtības. Kad jūtu, ka kavēšu interviju, teju automātiski gribēju par to aizrakstīt īsziņā, līdz apjēdzu, ka viņš to nevarēs izlasīt un tas būs nekorekti. „Nē, es varu izlasīt. Man ir ekrānlasoša programma telefonā,” Mārtiņš nodemonstrē savu runājošo telefonu. Tas neesot nekas īpašs, dažās jaunajās Nokia tādas programmas esot pat iebūvētas.
Kopš dzīvo Ventspilī, Mārtiņš pats ir cieši saistīts ar ekrānlasošo programmu tehnoloģisko pusi. „Ventspils pluss ir tas, ka tā ir maza,” Mārtiņš stāsta. Pirms diviem gadiem viņš uzzinājis, ka Ventspils Digitālais centrs grib piedalīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas īstenotās programmas „Trešais tēva dēls” konkursā un apgūt Geitsa fonda naudu, lai realizētu projektu par informāciju tehnoloģiju apmācību vājredzīgiem un neredzīgiem lietotājiem. Sadarbībā ar Mārtiņu izstrādāts projekts, un to novērtēja par vislabāko.
Viņš devās uz deviņām neredzīgo bibliotēkām Latvijā, lai programmu apmācītu. Pērn tapa otrs apmācību projekts. Mārtiņš pats izveidoja audio kursu CD formātā par neredzīgo datorprogrammu lietošanu, ko bibliotēkās varēs noklausīties. Visgrūtāk bijis audio materiālu ielasīt: vispirms ekrānlasošā programma izlasījusi priekšā Mārtiņa paša sarakstīto teikumu, un tad viņam vajadzējis to no galvas perfekti ierunāt.
Dienu pirms projekta sākšanas Mārtiņš nolēma pastaigāties. Ar autobusu aizbrauca līdz Piltene