LIEPĀJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS IZDEVUMS

SADARBĪBĀ AR LIEPĀJAS PILSĒTAS DOMI
 
2009.gada decembris
Nr.6

 
Sveicināti! Kur palikuši šie 11 mēneši? Esam jau pie nākamā gada sliekšņa, bet atcerēsimies veco gadu. Mēs katrs esam nolikti kādā konkrētā cilvēku lokā, lai darītu tās lietas, kuras ir labas un derīgas, lai būtu par svētību cilvēkiem, būtu par godu Dievam. Vislabāk ikkatrs pats zina, kā viņš savas dienas, savas dzīves gaitas vada. Kā man gribētos, lai šajā klusajā laikā mēs varētu izvērtēt, kā esam dzīvojuši, ko esam padarījuši un ko vēl gribētu veikt. Cik labi būtu, ja mēs nekurnētu un nezūdītos par tām lietām, kuras mums nav, bet pateiktos Dievam par Viņa dāvāto mīlestību, kas ir atklājusies Viņā Dēlā Kristū Jēzū! Par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību tiem, kas tic Dēlam, par ēdienu, par apģērbu, par jumtu virs galvas. Mums ir par ko pateikties. Šogad esam bijuši daudzās pašvaldībās Kurzemē un Rīgā, un stāstījuši par universālo dizainu – vides, pakalpojumu, produktu un informācijas pieejamību visiem cilvēkiem. Un tas lielākais sasniegums ir tas, ka Liepājā, veloceliņā, kurš vīsies cauri visai pilsētai, būs iebūvētas reljefās vadlīnijas. Tādas ir arī Aizputē, Katoļu ielā. Tās ir tādas padziļinātas gropītes bruģī, kuras neredzīgs var sataustīt ar spieķi, bet vājredzīgais ar kāju. Var droši virzīties, nebaidoties no ieskriešanas kādā šķērslī. „Kamēr mums ir laiks, steidzamies darīt labu visiem cilvēkiem, sevišķi ticības brāļiem...” , teikts vēstulē galatiešiem. Esam pateicīgi „Philip Morris” par atbalstu šī projekta noslēgumam, par noziedoto kravu ar biroja mēbelēm. Varēsim aprīkot mums iedalītās bijušā doktorāta telpas. Tur jau notiek pinēju un mezglotāju nodarbības, pēc Jaunā gada plānota ādas apstrāde un kokapstrāde. Tā būs lieliska iespēja mūsu ļaudīm nesēdēt mājās. Paldies gan algotajiem darbiniekiem, gan brīvprātīgajiem, gan tiem, kas dara lielu darbu – lūdz Dievu par biedrību! Šajā gaišajā laikā viss apliecina to visbrīnišķīgāko, ko cilvēks ar savu prātu nespēj aptvert - Dieva patieso mīlestību cilvēkiem! Dievs sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu pasaulē, Viņš nepalika tikai silītē, bet 33 gados nomira par mūsu grēkiem un trešā dienā augšāmcēlās. Šis Dzīvais Dievs lai sūta jūsu sirdīm mieru. Svētīgu un bagātu Jauno, 2010.gadu!
Māris Ceirulis,
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs

TAS IR SVARĪGI

Lai cilvēkiem ar 1.grupas redzes invaliditāti atvieglotu pārvietošanos un sniegtu iespēju nokļūt tuvāk nepieciešamajam objektam, cilvēki ar redzes invaliditāti arī var izmantot invalīdu stāvvietas.
Tas nozīmē, ka automašīnas, kuru pasažieri ir 1.grupas redzes invalīdi, būs atļauts novietot invalīdu stāvvietās, ja automašīnas salonā pie priekšējā stikla būs novietota invalīdu stāvvietu izmantošanas karte. Šo karti izsniedz Ceļu satiksmes drošības direkcija, pamatojoties uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas sniegto informāciju.

IZDEVUMAM „GAISMA TUMSĀ” 5 GADI!!!

Fricis Svipsts
„Lai ilgi vēl...”
 

Piecus gadus laiks kopīgi nostaigāts,
Ar smaidu, ar rūpēm rakstu slejās,
Un to, kas atziņu apcirkņos krāts,
Varam pārcilāt jubilejās.

Piecas sveces egles zarā ar čiekuru,
Mūsu avīzītei domās es sūtu,
Gunskuru radoši dzirkstošu iekuru,
Gaisma Tumsā lai ilgi vēl būtu.
 

INTERESANTI

„NESPĒJ ATTEIKTIES NO SAVIEM PACIENTIEM”

(No World Blind Union mājas lapas)

Linda Medlo - Džekobsa ir veterināre, speciāliste dzīvnieku ādas slimību ārstēšanā. Viņa saņēmusi daudz prēmiju par sasniegumiem šajā veterinārijas nozarē. Lasa lekcijas Džordžijas universitātē (ASV). Viņai ir sava klīnika ar modernu laboratoriju, kurā tiek veikti pētījumi ādas slimību ārstēšanā. Linda ir sarakstījusi vairākus zinātniskus darbus un joprojām vada tālākos pētījumus. Un līdztekus tam, atrod laiku arī ģimenei: diviem tīņiem un vīram — dzīvnieku kardiologam (sirds slimību speciālistam).
Ar ko Linda atšķiras no kolēģiem? Ar to, ka viņa ir nedzirdīga un neredzīga, tāpat kā citi apmēram 7000 viņas likteņa biedri Amerikā. Pirms 50 gadiem viņa piedzima pilnīgi vesela, ar labu dzirdi un redzi. Ceturtajā klasē strauji sāka pasliktināties spēja dzirdēt, bet vidusskolā — arī redzēt. Tikai pēc vairākiem gadiem ārsti atklāja, ka viņu skārusi slimība, ko sauc par Ašera sindromu, un atzina, ka nespēj viņai palīdzēt atgūt redzi un dzirdi. Turklāt brīdinot, ka paliks arvien sliktāk. Viņu prognozes diemžēl piepildījās vēl ātrāk nekā ārsti paredzēja.
Sākumā Linda it kā padevās savam smagajam liktenim — ierāvās sevī, sāka izvairīties no skolasbiedriem, pieaugušiem paziņām. Vienīgi dzīvnieku sabiedrībā Linda atraisījās un jutās labi. Tāpēc, neskatoties uz nepatīkamajām izredzēm nākotnē, viņa nolēma sekot savam aicinājumam un veltīt dzīvi dzīvnieku veselības aprūpei. Linda, pateicoties lielam gribasspēkam, ieguva doktora grādu, pabeidzot studijas Ohaijo universitātē. Pēc tam strādāja Mičiganas universitātē un dziļāk pētīja dažādu dzīvnieku slimību izcelsmi, izvēloties turpmāko specializāciju — ādas slimības.
„Par ķirurģiju es varēju tikai sapņot,” vēlāk teica Linda. Viņa taču nedzirdētu, ko saka pārējie kolēģi operācijas laikā, kad sejas nosedz maskas.
Vēl pēc četriem gadiem Dr. Medlo ieguva maģistra grādu izvēlētajā specialitātē un sāka lasīt lekcijas studentiem par sīko dzīvnieku ādas slimībām. Pēc dažiem gadiem viņa saņēma profesores amatu ar doktora grādu.
Dr. Medlo atzīst, ka viņa savu darbu labi spēj veikt tikai ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību, nomainot dzirdes aparātu pret miniatūru radiouztvērēju austiņām, kurās klausījās studentu uzdotos jautājumus. Viņas dators tika aprīkots ar speciālu teksta palielināmo ierīci, lai viņa varētu nolasīt to no monitora ekrāna. Taču drīz vien arī dators vairs nevarēja palīdzēt acīm, kuras vērās arvien dziļākā tumsā. Tad Linda Medlo sāka apgūt neredzīgo Braila rakstu. Nedzirdīgo — neredzīgo rehabilitācijas centrā konsultanti palīdzēja viņai apgūt vēl citas komunikācijas ierīces, to skaitā datorteksta pārveidošanai Braila raksta zīmēs u. c.
Līdztekus Lindai Medlo dzīvnieku klīnikā pieņemšanas laikā asistē vairāki topošie ārsti, kas informē par saviem novērojumiem, izmeklējot dzīvniekus. Profesore dzīvniekus aptausta ar rokām, apspriežas ar asistentiem par diagnozi un iespējamo ārstēšanu.
Pat savu nelaimi — nespēju dzirdēt un redzēt, doktore Medlo izmanto jauno studentu apmācībā kā uzskatāmu piemēru tam, ka ārstam jāizmanto visi savi maņu orgāni un iespējas, lai izārstētu dzīvnieku. Dzīvnieku var izmeklēt, ne tikai ar acīm apskatot, bet viņu var iztaustīt, apostīt, sajust viņa emocijas, vibrācijas, izmantot savu intuīciju, paredzēšanas spējas utt.
Ne velti studenti, gan bijušie, gan esošie, viņai veltī tādus apzīmējumus kā „viņa mūs iedvesmo, atbalsta, līdzi jūt, viņa ir teicama pasniedzēja, zinoša speciāliste, aizrautīga zinātniece, radoša personība, atsaucīgs cilvēks...”.
Savas karjeras laikā Medlo saņēmusi vairākus apbalvojumus: stipendijas, prēmijas un balvas par izcilu pasniedzējas darbu. Īpašu atzinību izpelnījies viņas zinātniski populārais darbs sīko dzīvnieku ādas slimībās, kas labi noder plašai publikai „mazo brāļu” ārstēšanai mājas apstākļos.


 

„KĀ APMĀCA SUŅUS NEREDZĪGO CILVĒKU PAVADĪŠANAI”

(no www.petnet.lv)

Iepriekšējā izdevuma numurā stāstījām, kā sākusies suņu apmācība neredzīgo pavadīšanai, bet šoreiz par to, kā tad šī apmācība notiek (red.).

Pavadoņsuņu apmācība norisinās speciālās skolās pēc tam, kad suņi ir apguvuši vispārējās paklausības iemaņas. Šim dienestam var izmantot dažādu šķirņu suņus: vācu aitu suņus, Austrumeiropas aitu suņus, kollijus, labradorus, zeltainos retrīverus un citus ne pārāk lielus, bet arī ne pārāk mazus suņus, kam piemīt mierīgs, nosvērts un labsirdīgs raksturs, kuri ir ļoti paklausīgi, un kuriem ir labi attīstīta redze un dzirde.
Apmācības vada instruktors, kurš ir labi iepazinies ar neredzīgā cilvēka ikdienas maršrutu dažādās situācijās. Suņa – neredzīgā pavadoņa apmācībām un izmantošanai darbā ir nepieciešama speciāla kakla siksna ar pavadas lociņu, kā arī spieķis, ko izmanto neredzīgais cilvēks.
Apmācības kursa laikā suns apgūst šādas speciālās iemaņas: iet pa priekšu neredzīgam cilvēkam tur, kur ceļā nav šķēršļu; izdarīt pagriezienus dažādos virzienos; apstāties pie šķēršļiem un apiet tos; iet augšup un lejup pa kāpnēm un dabiskiem pacēlumiem; pareiza kustība (neredzīgā cilvēka vadīšana) apdzīvotās vietās; neredzīga cilvēka vadīšana pa noteiktu maršrutu.
Apmācības kursa sākuma posmā suni radina pie speciālās kakla siksnas. Pēc tam suns apgūst iemaņu iet pa priekšu neredzīgam cilvēkam, izvēloties ceļu bez šķēršļiem. Instruktors noliek suni pie kreisās kājas, dod komandu „Uz priekšu!” un sāk kustību taisnā virzienā, cenšoties atpalikt no suņa tik daudz, cik to ļauj pavada ar lociņu. Ja suns visu dara pareizi, tad tas laiku pa laikam tiek uzslavēts. Ja suns pārāk strauji un spēcīgi velk instruktoru uz priekšu, tad tiek dota komanda „Lēnāk!” un nostiepta pavada, lai samazinātu kustības tempu. Pēc 200 – 300 metrus garas distances atgriežas sākuma punktā. Turpmākajās nodarbībās maršruts tiek palielināts līdz 1 kilometram. Kustības laikā pēc komandas „Stāt!” tiek izdarītas sunim negaidītas apstāšanās reizes.
Tiklīdz sunim ir izstrādājusies iemaņa pēc komandas „Uz priekšu!” iet pa priekšu instruktoram viņam vēlamajā tempā, sāk mācīties mainīt kustības virzienu, paklausot komandām un lociņa veida pavadas virzīšanai uz vienu vai otru pusi. Mainot virzienu uz dažādām pusēm, instruktors radina suni skaidri atšķirt komandas „Pa labi!” un „Pa kreisi!”, neiedarbojoties ar lociņa veida pavadu.
Apmācības kursa galvenajā posmā, turpinot pilnveidot iepriekš apgūtās iemaņas, sunim māca apstāties pie šķēršļiem un apiet tos. Nodarbību vietai izvēlas pagalmu, ietvi, parka celiņu, vietas, kuru tuvumā nav spēcīgu uzmanību novērsošo kairinātāju. Maršrutā 40 – 50 metru attālumā vienu no otra izvieto dažādus šķēršļus.
Pirms šķēršļa instruktors palēnina gaitu, pēc komandas „Stāt!” aptur suni ar pavadas pavilkšanu un ar spieķi pasit pa šķērsli. Par pareizi izpildītu apstāšanos suns tiek paslavēts, paglaudīts un pacienāts ar kārumu. Pēc nelielas pauzes šķērslis tiek nobīdīts malā un kustība turpinās.
Ja suns patstāvīgi cenšas apiet šķērsli no sāniem, instruktors to paslavē. Sarežģītos gadījumos instruktors palīdz sunim apiet šķērsli, ar labo roku sitot pa šķērsli ar spieķi. Sunim māca iziet cauri tuvu stāvošiem šķēršļiem, virzot to spraugā starp tiem. Par visām pareizi izpildītām darbībām suns tiek paslavēts, paglaudīts un pacienāts ar kārumu. Ja suns rīkojas nepareizi, tad tiek dota komanda „Fu!” un izdarīts viegls rāviens aiz pavadas.
Reizē ar iemaņām apstāties pie šķēršļiem un apiet tos, sunim māca uziet un nokāpt pa trepēm un dabiskiem paaugstinājumiem. Instruktors, ar spieķi pasitot pa pirmo pakāpienu, pēc komandas „Uz priekšu!” sūta suni augšup pa kāpnēm, pie katra pakāpiena dod komandu „Lēnāk!”, tādejādi neļaujot sunim steigties, un izdara īslaicīgas apstāšanās katrā kāpņu laukumiņā. Pirms dabiskiem paaugstinājumiem suni aptur un ar spieķi pārbauda nogāzes stāvākās vietas. Uzkāpšana vai nokāpšana tiek mācīta, paklausot komandām „Uz priekšu!” vai komandai „Lēnāk!”, kad ir nepieciešams samazināt kustības tempu.
Apmācības kursa noslēdzošajā posmā sunim māca vadīt neredzīgu cilvēku apdzīvotā vietā pa noteiktu maršrutu.
Lai pārvietotos pa apdzīvotu vietu, sunim no sākuma māca nepievērst uzmanību dažādiem blakus kairinātājiem. Turpmākajās nodarbībās, izmantojot iepriekš apgūtās iemaņas, instruktors māca sunim iet pa ielām, ievērojot satiksmes noteikumus. Bieži un cītīgi atkārtojot vingrinājumus, sunim var iemācīt ievērot luksofora signālus.
Suni radina staigāt pa vairākiem maršrutiem, sākot no paša vienkāršākā. Kustību pa maršrutu iesāk ar komandu, kura ietver sevī galapunkta nosaukumu, piemēram, „Aptieka”. Kustības laikā tiek nostiprinātas iepriekš apgūtās iemaņas izdarīt pagriezienus, apstāties pie šķēršļiem un apiet tos. Ja suni apmāca pats saimnieks, kurš ir neredzīgs, tad viņam blakus iet palīgs un laikus brīdina par visiem pagriezieniem un šķēršļiem, un dod norādījumus par pareizo virzienu. Maršruta beigās saimnieks ar suni apstājas un suns tiek paslavēts, paglaudīts un pacienāts ar kārumu. Pēc ilgākas atpūšanās tiek dota komanda „Mājās” un sākts atpakaļceļš.
Apmācības laikā neredzīgajam saimniekam pašam ir jābaro un jāved pastaigāt savs suns, jārūpējas par to, lai suns pierod pie viņa un izpilda visas komandas. Instruktora vadībā neredzīgajam saimniekam ir jāapgūst nepieciešamās komandas un jāiemācās pareizi vadīt suni.
Pēc apmācības kursa beigām sunim - neredzīgā pavadonim ir jāprot patstāvīgi brīdināt saimnieku par ceļā sastaptajiem šķēršļiem un apiet tos, vadīt neredzīgo cilvēku pa ielām, gājēju pārejām, pārliecinoties, vai uz ielas nav transporta līdzekļu. Suns nedrīkst baidīties no garāmgājējiem, dzīvniekiem, transporta līdzekļiem, kā arī nedrīkst pievērst uzmanību dažādiem blakus kairinātājiem. Sunim jāmāk vadīt neredzīgo cilvēku pa kāpnēm un dabiskiem paaugstinājumiem, pa noteiktiem maršrutiem un jāpalīdz atgriezties mājās.
 

ZIEMASSVĒTKU LAIKĀ

Drīz gada gaišākie svētki – Ziemassvētki. Tie ir dažādu simbolu pilni. Mājās greznojam eglītes, dāvanas nes Ziemassvētku vecīši, galdā liekam piparkūkas. Bet vai iedomājamies, ka tā nav bijis vienmēr, katrai šādai tradīcijai ir kāds pirmsākums.
 

“PAR TIEM, KAS NES DĀVANAS”

(no “Rīgas Balss” 29. decembris (2006))
Daudzi domā, ka Salavecis „dzimis” Krievijā, bet viņa radurakstu sākums meklējams krievu tautas pasakās par Lausku. Tas nepavisam nav tā. Reizēm kļūdaini mēdz uzskatīt, ka Salatēvs un Sniegbaltīte jau kopš neatminamiem laikiem ir svētku eglīšu „pavadoņi”, tomēr tā tas ir tikai no 19. gadsimta beigām.
Ziemas pavēlnieks ar dažādiem vārdiem gan radis daudzveidīgu izpausmi krievu tautas pasakās, tomēr, lai arī šie dažādie „sniega vectēvi” bija apveltīti ar taisnīguma izpratni un spēju just līdzi, tomēr viņi nebija saistīti ar jauna gada atnākšanu, un dāvanu dalīšana arī nebija viņu uzdevums.
Par mūslaiku Ziemassvētku vecīša prototipu uzskata reālu cilvēku, vārdā Nikolajs, kurš dzimis 3. gadsimtā Mazāzijā bagātā ģimenē, un vēlāk kļuva par bīskapu. Saņēmis krietnu mantojumu, Nikolajs palīdzēja nabagiem, nelaimīgajiem un īpaši rūpējās par bērniem. Pēc nāves Nikolajs tika kanonizēts. 1087. gadā pirāti nolaupīja viņa mirstīgās atliekas no baznīcas Demrē, kur viņš dzīves laikā kalpoja par bīskapu, un nogādāja tās Itālijā. Baznīcas draudzes locekļi bija tik satraukti, ka izcēlās liels skandāls. Pamazām no svētā, kuru cienīja tikai viņa dzimtenē, Nikolajs kļuva zināms visiem Rietumeiropas kristiešiem. Arī Krievijā tas kļuva par vienu no cienījamākiem svētajiem, kuru par savu aizstāvi uzskatīja jūrnieki un zvejnieki.
Par Svētā Nikolaja žēlsirdību pret bērniem eksistē daudzas leģendas, taču viena no tām tiešā veidā attiecas uz mūslaikiem. Kāds nabadzīgs ģimenes tēvs nevarēja sagādāt savām trim meitām uzturu un izmisumā grasījās tās atdot svešiem ļaudīm. Par to padzirdēja Svētais Nikolajs un caur skursteni iemeta maisu ar monētām. Krāsnī tobrīd žāvējās māsu vecie, izvalkātie zābaki (pēc citas versijas — kamīnā žuva zeķes). No rīta pārsteigtās meitenes atrada savus zābakus (vai zeķes) pilnus ar zelta naudu. Protams, laimei un līksmībai būdiņā nebija gala.
Labsirdīgie zemnieki aizkustināti pārstāstīja šo notikumu daudzās paaudzēs, un izveidojās tradīcija — bērni sāka naktī izlikt savus zābaciņus aiz sliekšņa un karināt zeķītes pie gultas gala, cerot no rīta tur ieraudzīt dāvanas no Svētā Nikolaja. Tradīcija bērnus apdāvināt Svētā Nikolaja dienā saglabājās līdz 14. gadsimtam, pēc tam tā pārgāja uz Ziemassvētku nakti.
19. gadsimtā, kopā ar Eiropas imigrantiem, Svētā Nikolaja tēls kļuva pazīstams arī Amerikā. Holandiešu Svētais Nikolajs, kuru dzimtenē sauca „Sinter Klaas”, pārvērtās par amerikāņu Santa Klausu. Zināmā mērā tam par iemeslu kalpoja 1822. gadā izdotā Klementa Klārka Mūra grāmata «Svētā Nikolaja atnākšana», kas vēstīja par to, kā Ziemassvētkos kāds puisēns saticis Svēto Nikolaju, kurš dzīvo aukstajos Ziemeļos un pārvietojas ar ātru ziemeļbriežu pajūgu, kurā iekrauts maiss ar dāvanām bērniem. Šis izdevums strauji kļuva populārs.
Arī Parīzē 19. gadsimta vidū šis svētais jeb Pērs Noels kļuva „moderns”, bet no Francijas Salatēva tēls arī nokļuva Krievijā, kur tam iedzīvoties nebūt nebija grūti — kā jau minēts, līdzīgs tēls jau eksistēja gan tautas pasakās, gan daiļliteratūrā. Ārēji krievu Salatēvā apvienojās gan seno slāvu priekšstati (neliela auguma večuks ar garu, sirmu bārdu un zizli rokās), gan Santa Klausa kostīma īpatnības (sarkans mētelis, apdarināts ar baltu kažokādu).

Salaveču nacionālie vārdi, ietērpi un paražas.
Krievijā un Baltkrievijā ciemos nāk Ģed Moroz, Morozko vai Karačuns, kas nēsā garu kažoku un ledus zizli. Šis Salavecis ir vienīgais precētais – viņam ir sieva Ziema un mazmeita Sniegbaltīte.
ASV ierodas Santaklauss, kurš nēsā cepurīti un sarkanu pusmēteli, ceļo pa gaisu ziemeļbriežu pajūgā un mājā ielien caur skursteni.
Austrālijas Santaklauss principā ir tāds pats, tikai peldbiksēs un uz motorollera, jo ap Jauno gadu ir visai karsts laiks. Uzbeku kišlakos Jaungada naktī jāšus uz ēzeļa ierodas Sniega vectētiņš svītrainā halātā. Tas ir Korbobo. Kopā ar viņu ir uzticamā pavadone Korgiza. Joulupuki apciemo somu bērnus. Viņa vārda pirmā daļa nozīmē „Ziemassvētki”, bet otrā – āzis. Pirms daudziem gadiem Joulupuki nēsāja kazādas mēteli un dāvanas izvadāja ar kazlēnu.
Franču Pērs Noels (Vectētiņš Janvāris) nēsā platmalu cepuri. Polijā un Beļģijā ir Svētais Nikolajs. Viņš jāj uz zirga, tērpies baltā bīskapa mantijā. Viņu pavada mauru kalps Melnais Pēteris, kurš nes maisu ar dāvanām paklausīgiem bērniem, bet blēņdariem ir žagari. Itālijā dzīvo Babo Natale. Kopā ar viņu nāk labā feja Befana, kas apdāvina bērnus. Savukārt nerātņiem tiek oglīte no citas Befanas – ļaunās burves.
Mongolijā Salaveci iemieso Uvlins Uvguns. Viņš ierodas Zazan Ohinas (Sniegbaltītes) pavadībā. Kopā ar viņiem nāk arī Šina Žila (puisēns Jaunais gads). Jaunais gads Mongolijā sakrīt ar lopkopju svētkiem, tāpēc Salatēvs nēsā lopkopju apģērbu. Norvēģijā savukārt ir Salavecis pundurītis – Nise, bet nises ir mazi mājas gariņi.
 

„LEĢENDA PAR ZIEMASSVĒTKU PUĶI – PUANSETIJU”

(no www.worldofchristmas.net)
     
Doktors Žils Puansets bija Amerikas pirmais vēstnieks Meksikā. Viņš uz savu dzimteni atveda šo sarkanzaļo, staraino puķi. Neredzētais augs tika nosaukts vēstnieka vārdā par puansetiju. Vēl tas tiek dēvēts par Liesmojošo lapu un Svētās nakts puķi. Meksikā šis zieds izsenis tika saistīts ar Ziemassvētkiem. Ir divas šī stāsta versijas. Vienā no tām tiek stāstīts par diviem maziem bērniem – Mariju un viņas jaunāko brālīti Pablo, bet otrajā galvenie varoņi ir brālēns un māsīca – Pepita un Pedro. Lai gan atšķirīgi ir tikai varoņu vārdi, stāsts ir par vienu un to pašu.
Tātad, brālis un māsa nāca no ļoti nabadzīgas ģimenes. Viņi dzīvoja ciematiņā un viņiem tik tikko pietika iztikas. Tuvojās Ziemassvētki, dažādie svētku pasākumi, krāšņie rotājumi, jautrība vilināja bērnus. Ciemata baznīcā bija izveidota Betlēmes ainiņa, un bērni bez īpaša pamudinājuma nesa Jēzus bērniņam skaistas dāvanas.
Marija un Pablo arī karsti vēlējās dot dārgas dāvanas Svētajam Bērnam. Ciemata bērni dedzīgi pārrunāja, kas būtu vispiemērotākais, ko dāvāt Bērnam silītē. Marija un Pablo zināja, ka viņiem nav naudas, viņiem nav vispār nekā, ko dāvināt. Bet bērniem tik ļoti gribējās aiziet uz baznīcu un kaut ko dot Viņam!
Svētku priekšvakarā Marija un Pablo, nedaudz agrāk par pārējiem, devās uz dievkalpojumu. Tā kā tiem nebija nekā cita ko dot Jēzus bērniņam, viņi domāja saplūkt lapas no augiem, kuri auga ceļa malā, lai silītē guļošajam izveidotu mīkstāku guļvietu un izrotātu silīti. Kamēr bērni pušķoja, ieradās pārējie ciema bērni, kuri nežēlīgi sāka abus ķircināt. Marija un Pablo raudāja no kauna un bezspēcības. Un tad notika brīnums. Pēkšņi lapās it kā uzliesmoja spilgti sarkanas ziedlapas, tās izskatījās kā stari.
Tas bija tik brīnišķīgi, ka ikviens stāvēja kā apburts no redzētā skaistuma. Ikviens saprata, ka tas, kas dots no patiesas sirds un mīlestības, Jēzum ir dārgāks par ikvienu viskrāšņāko un dārgāko dāvanu, kādu vien ir iespējams nopirkt. No tā laika puansetijas ziedi ir vispopulārākie Ziemassvētku rotājumi.
 

„STĀSTS PAR ZIEMEĻBRIEDI RŪDOLFU”

Patiess stāsts par to, kā ziemeļbriedis Rūdolfs kļuva par Ziemassvētku simbolu.
Čikāgā, noplukušā divistabu dzīvoklī, reiz dzīvoja Roberts Mejs - nabadzīgs reklāmas tekstu sacerētājs. Viņa sieva Evelīna bija slima ar vēzi un jau divus gadus saistīta pie gultas. Visa Roberta darba alga un ietaupījumi aizgāja Evelīnas ārstēšanai.
Kādā vēlā decembra vakarā viņu četrus gadus vecā meita Barbara jautāja: “Tēt, kāpēc mana mammīte nav tāda, kā citu bērnu māmiņas?” Boba sirdī iedūrās asa sāpe. Viņš saprata, ka dzīve paiet, bet viņš, kopš bērnības vājš un smalkjūtīgs, šobrīd necils reklāmas kantora darbinieks, to nemaz nepamana. Viņam bija 33 gadi, viņš vienmēr bija nomākts un skumju pārņemts. Bobs saņēmās un viņam izdevās sacerēt stāstu, lai nomierinātu bērnu un liktu tam priecāties.
Stāsts bija par Rūdolfu, vienīgo ziemeļbriedi pasaulē, kuram bija liels, mirdzoši sarkans degungals. Ikviens uzjautrinājās par nabaga radījumu, saukādami to par Rūdolfu - sarkandeguni. Tas viņu sāpināja. Pat viņa tēvs, māte un māsa jutās nelāgi, kad bija kopā ar Rūdolfu. Ziemeļbriedis kļuva arvien skumjāks un skumjāks. Viņš noslēdzās sevī un jutās vientuļš.
Ziemassvētku priekšvakarā Santa Klauss gatavoja ragavas un uzticamos ziemeļbriežus savam gadskārtējam braucienam. Visi bija labā garastāvoklī, taču zemi tovakar klāja bieza jo bieza migla.
Santa Klauss nevarēja saprast, kā lai tādā laikā atrod bērnus, kuriem dalīt rotaļlietas? Galu galā, kā lai atrod skursteņus, kuros iemest dāvanas?
Pēkšņi viņš ieraudzīja Rūdolfu ar mirdzošo, sarkano degungalu. Santa Klauss saprata, kas jādara. Viņš lūdza Rūdolfam uzņemties brauciena vadību. Briedēns ar prieku piekrita. Rūdolfs veda Santa Klausu no viena skursteņa uz otru, atrazdams tos nekļūdīgi, lai gan visu laiku lija, sniga slapjš sniegs, bija bieza migla. Pēc šī brauciena drošsirdīgais Rūdolfs kļuva slavens ziemeļbriežu vidū. Viņa sarkanais deguns, kura dēļ tas līdz šim bija kaunējies, tagad padarīja viņu slavenu.
Stāsts iepriecināja Barbaru, un Bobs nolēma to pierakstīt, lai uzdāvinātu meitiņai Ziemassvētkos. Viņš nosauca grāmatu “Nakts pirms Ziemassvētkiem”. Kamēr Bobs vēl rakstīja, viņa sieva Evelīna nomira. Bobs tomēr saņēmās un sāka dzīvot savai meitiņai. Uzrakstīto stāstu Bobs nolasīja sava kantora rīkotajā svētku pasākumā 1938.gadā, un tas izpelnījās neviltotu klausītāju sajūsmu. Grāmatiņa ar naivajiem attēliem, kuru tas darināja savai meitiņai kļuva tik populāra, ka 1947.gadā jau bija izdoti 6 miljoni eksemplāru, un pieprasījums pēc precēm ar ziemeļbrieža Rūdolfa attēlu bija pārsteidzošs. Bobs Mejs kļuva ļoti bagāts vīrs.
 

PĀRDOMĀM

Ziemassvētku vakarā ceļinieks ar sievu pārdomāja aizvadītajā gadā paveikto. Vakariņojot kādā Pireneju ciemata vienīgajā restorānā, vīrs sāka žēloties par kādu darbu, kas netika paveikts, kā iecerēts.
Sieva tikmēr uzmanīgi vēroja restorānā uzstādīto Ziemassvētku eglīti. Ceļinieks, nodomājis, ka viņu saruna vairs neinteresē, mainīja tematu.
- Cik skaisti mirdz eglīte, vai ne?
-Tas tiesa, – sieva atbildēja. – Bet, ja tu labi ieskatīsies, starp šīm daudzajām spožajām spuldzītēm viena ir izdegusi. Manuprāt, atskatīdamies uz pagājušo gadu, tu redzi tikai šo vienu izdegušo lampiņu, bet neredzi desmitiem citu, kas dāsni dāvā savu svētīgo gaismu...
“Maktub”, Pauls Koelju
 

ZIEMASSVĒTKI DAŽĀDĀS KONFESIJĀS

(no 2002.gada „Ziemassvētku avīzes”)
Vēsturē pirmās ziņas par Ziemassvētkiem atrodamas jau sākot no 4.gadsimta. To izcelsme meklējama jau pirmskristīgajā kultūrā. 274.gadā imperators Aureliāns Romā ieviesa Neuzvaramās saules svētkus, kurus svinēja 25.decembrī. 4.gadsimtā šajā dienā plaši izplatījās Kristus dzimšanas svētku svinēšana. Ņemot vērā atšķirīgos kalendārus, Austrumu (pareizticīgie un vecticībnieki) un Rietumu (katoļi un protestanti) baznīcās Ziemassvētkus svin atšķirīgos datumos: Rietumos 25.decembrī, Austrumos – 7,janvārī. Katrai ticībai un reliģiskajai konfesijai ir gan kopīgas, gan pašiem savas svētku tradīcijas.
Luterāņu draudzes Ziemassvētkus sāk svinēt jau 24.decembra vakarā, kas tiek saukts par Ziemassvētku vakaru. Tas ir vakara lūgšanu laiks, dievkalpojums bez Svētā Vakarēdiena, jo tad sanāk daudz tādu apmeklētāju, kuri nav draudzes locekļi, bet vēlas līdz ar citiem pārdzīvot Ziemassvētku jausmas baznīcā. Toties 25.decembrī tiek turēti dievkalpojumi pēc iespējas no rītiem un noteikti ar Svēto Vakarēdienu. Dāvanu došana draudzes bērniem galvenokārt notiek 24.decembra vakarā, kas simbolizē to lielo dāvanu, ko Dievs dāvājis cilvēcei – Savu Dēlu.
Romas katoļiem Ziemassvētku laiks ir apceres laiks, kad Dievs iemiesojās Kristū, kas nāca pasaulē glābt cilvēci no ciešanām, no ļaunuma, no maldiem, no nepatiesības. Ziemassvētkos valda cerība, ticība un mīlestība. 24.decembrī, vakarā pirms svētkiem, kristiešu ģimenes pulcējas kopā uz samierināšanās pasākumu. Saskaņā ar leģendu par Kristus dzimšanu Betlēmē kūtiņas salmos, kristiešu mājās uz galda mēdz uzlikt salmus, tad galdu pārklāj ar galdautu, bet uz galda liek oblātas – neraudzētu maizi. Maize ir kā jaunās dzīves simbols, daloties tajā, kristieši dalās pašā dzīvībā, to dala kā mīlestību un piedošanu. Pēc Ziemassvētku maltītes, kas tiek gatavota bez gaļas ēdieniem, jo vēl nav beidzies gavēņa laiks, cilvēki dodas uz dievkalpojumu. To mēdz saukt par Ganiņu misi, un laukos uz to var doties no rīta, nevis vakarā.
Septītās dienas adventistiem ir daudz kopīga ar citiem kristiešiem, viņi pielūdz to pašu Dievu un līdzīgi pamato savu cerību par Kristus otro atnākšanu, augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi. Septītās dienas adventisti kā Dieva iecelto sabatu svin septīto dienu – sestdienu (adventistiem nedēļa sākas ar svētdienu), jo to svinējis arī pats Jēzus Kristus. Būt adventistam – tas ir dzīvesveids, kurā augstu tiek vērtēta visu cilvēku vienlīdzība un apziņas brīvība, adventisti ir atturībnieki un veselīga dzīvesveida piekritēji. Ziemassvētki adventistiem tāpat kā citiem kristiešiem ir laiks, kad sev un citiem atgādināt par Dieva lielo žēlastības dāvanu – Jēzu Kristu, kurš ienāca pasaulē cilvēka veidā. Dievkalpojuma telpas rotā eglīte, zem tās novieto ziedojumus, kurus izlieto trūcīgo ļaužu, bāreņu, nelabvēlīgo ģimeņu bērnu un invalīdu iepriecināšanai. Dievkalpojumi tiek rīkoti ar dziesmām, uzvedumiem un koncertiem. Draudzes rīko labdarības mielastus vientuļiem cilvēkiem.
Līdzīgi citām konfesijām, arī baptisti svin Kristus dzimšanas svētkus. Atsevišķās draudzēs gatavošanās Ziemassvētkiem sākas ar Adventes laiku, kad baznīcā ir vai nu Adventes vainags vai maza eglīte, kurā tiek aizdegtas svecītes. Šajā laikā tiek organizēti tirdziņi, kuros savāktie līdzekļi tiek izmantoti, lai sagatavotu svētku sveicienus bērniem un veciem draudzes locekļiem. Galvenais Ziemassvētku dievkalpojums notiek 24.decembra vakarā, bet arī 25. un 26.decembrī ir dievkalpojumi. Īpaši svētkus svin dažādās draudžu aktivitāšu grupas: svētdienas skolas, jaunieši, koris, māsu pulciņš, ģimenes. Parasti katrs ierodas ar savu groziņu, kopīgi dzied, lūdz Dievu, izsaka novēlējumus Jaunajam gadam, saņem dāvanas. Ziemassvētku laikā īpaši tiek sveikti vecie cilvēki. Ir draudzes, kurās tiek rīkotas veco ļaužu eglītes, vecie draudzes locekļi tiek atvesti uz baznīcu. Tos, kuri nespēj tikt uz baznīcu, apmeklē mājās, un arī viņi saņem dāvanas. Ir draudzes, kurās Ziemassvētku dievkalpojuma noslēgumā baznīcas apmeklētāji aizdedz pie ieejas baznīcā saņemtās sveces, palīdz cits citam tās aizdedzināt, līdz visa baznīca pilna ar sveču gaismu. Līdzīgi svētkus svin arī Vasarssvētku draudzēs.
Pareizticīgie svētkus svin pēc Austrumu kalendāra – 7.janvārī. Pirms Ziemassvētkiem ir 40 dienu ilgs gavēnis, kura laikā cilvēkiem sakārtot attiecības ar Dievu, ar baznīcu un tuviniekiem. Liela daļa ticīgo šajā laikā norobežojas no laicīgās pasaules – neskatās televīziju, nelasa laikrakstus, neapmeklē publiskus pasākumus. Ziemassvētki tiek svinēti ģimenes lokā. Pareizticīgie ir konservatīva konfesija, tādēļ baznīcā neienāk jaunas tradīcijas no laicīgajiem Ziemassvētkiem.
Vecticībnieki tāpat kā pareizticīgie, Ziemassvētkus svin 7.janvārī. Pirms svētkiem māju īpaši neizrotā, eglīti nepušķo. Ticīgie poš māju, mazgā aizkarus un sedziņas, tīra un spodrina ikonas mājās un baznīcā. Vakarā uz dievkalpojumu vecticībnieki ieradušies svētku drēbēs. Sievietes apsējušas bagātīgi izšūtus, bārkstīm rotātus, gaišus lakatus, uzvilkušas grezni izšūtas blūzes un sarafānus, vīrieši arī tērpušies izšūtos kreklos un apjozuši jostas. Pēc dievkalpojuma, kurš beidzas jau pēc pusnakts, mājās visus gaida svētku mielasts, kurš pēc ilgā gavēņa ir bagātīgs. Galdā obligāti jābūt aukstajai gaļai, mājās gatavotām desām un pīrāgiem ar dažādu pildījumu.
Ebreju kalendārs atšķiras no parastā kalendāra ar to, ka gadus sāk skaitīt no pasaules radīšanas, un Jaunais gads sākas septembrī vai oktobrī. Ebreji nesvin Ziemassvētkus, bet Jaunā gada Roš-Ašana diena ir visas Radības Tiesas diena, kad katram cilvēkam jāsniedz atskaite par pagājušo gadu. Šajā laikā Visaugstākais atver savas grāmatas un ieraksta tajās, „kurš mirs, kurš dzīvos, kurš aizies savā laikā un kurš pirms laika”.
Jau mēnesi pirms Jaunā gada ebreji ar lūgšanām gatavojas šai dienai, cerot, ka spriedums būs labvēlīgs. Kaut gan tuvojas Tiesas diena, cilvēki neizjūt bailes, bet ar priecīgu prātu gatavojas svētkiem – jāgatavo īpašas maltītes, draugiem un radiem jānosūta krāsainas apsveikuma kartītes ar laba vēlējumiem. Roš-Ašana laikā pieņemts uzvilkt jaunas drānas. Pirms došanās uz sinagogu mājas saimniece aizdedz sveces, bez parastajām vēl arī sveces dvēselei – mirušo radinieku piemiņai. Roš-Ašana dienas rītā un vakarā visa ģimene pulcējas pie galda. Vakara mielastā pieņemts ēst saldu, bet neēst neko rūgtu vai sāļu. Apmērcējot apaļās pītās baltmaizes šķēlīti medū, ebreji cer, ka jaunais gads būs patīkams un salds kā medus. Ēdot medū mērcēta salda ābola šķēlīti, ebreji lūdz Dievu dot labu un saldu gadu. Vīģes ēd, lai izzustu visi skauģi un ienaidnieki, lai beigtos visas rūgtās dienas. Ēdot sēklām bagāto granātābolu, tiek lūgts, lai Dievs vairo viņu labo darbu skaitu kā sēkliņas granātābolā. Galdā jābūt zivs vai jēra galvai, un jālūdz , „...lai mēs būtu galva, nevis aste.” Zivis ir auglības un labvēlības simbols, tādēļ tās jāēd, „...lai mūsu būtu tikpat daudz, cik zivju”. Svētkus svinot jāatceras arī par tiem, kuriem nav paveicies. Mielastā jādalās ar izsalkušajiem, bagātībā – ar nabagajiem.
Latviešu gadskārtā svētku mielastu ievadīja Dieva daudzināšana, Dieva svētības izlūgšanās. Ziemassvētku galdu noteikti apklāja ar baltu galdautu, galdā tika likti dažādi ēdieni, galvenie bija cūkas šņukurs, cūkas pusgalva, pupas, zirņi, pīrāgi, nemaltas labības ēdieni – zīdenis, ķūkis, kaņepju rauši. Ēda deviņas reizes un uz galda bija jābūt vismaz deviņiem ēdieniem.
 

 GARĪGĀM PĀRDOMĀM

 

Maiks Endikots
 „Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
 

 (5.turpinājums)
 

„Sajūsma”

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”
                                        /Zālamana pamācības 3;5-6/
    Kā jau mēs bijām pamanījuši, Jaitsam ļoti nepatika lietus. Peļķes ir kas pieņemams, upes un ezeri - liela svētība, bet lietus, tikai viņam vien zināmu iemeslu dēļ, bija nepatīkamas. Viņš to ienīda.
    Starp citu, ir arī labas lietas par lietu. Cik labi ir no tā izbēgt! Atbraucot no darba izmirkušam līdz kauliem, man liekas, ka pasaules gals ir klāt, bet Jaitsa aste ceļas gaisā aiz prieka, jo viņš zina, ka iekšā uz ķeblīša pie radiatora ir viņa dvielis. Bet, ja kāds cits pirms viņa izmanto šo dvieli, tādejādi parādot, ka arī viņi ir ”dvieļa pavēlnieki”, Jaitss zaudē kontroli pār savu parasti tik mierīgo (un kaut kādā veidā vienlaikus pārāko) temperamentu. Viss viņa ķermenis, no deguna līdz astei, sāk raustīties.
Kad dvielis aptīts ap suņa ķermeni, un sākas berzēšana, viņa sajūsma ir neizsakāma. Galva nolaižas uz paklāja, aste uz augšu, tā luncinās no sāna uz sānu priekā par to, ka tiek berzēta mugura. Visi pārējie ”dvieļa pavēlnieki” parasti uzjautrinās, kādu baudu šis process sagādā Jaitsam. Un viņi nevar beigt smieties. Jaitss mēģina „ierakties” - vispirms viena galvas puse, tad otra tiek pastumta zem paklāja pie ”dvieļa pavēlnieka” pēdām. Un tā, ņurdot aiz sajūsmas, Jaitss izbauda, ka tiek berzēts.
Vai Jaitss izskaitļoja, ka, jo vairāk viņš izrādīs savu sajūsmu, jo vairāk tiks berzēts? Kas zina... Bet ja tas ir tā, tad mēs droši vien rīkosimies līdzīgi. Mūsdienās ir cilvēki, kas manipulē, lai tikai iegūtu uzmanību. Mēs visi esam saskārušies ar šādi ”ieslodzītiem” cilvēkiem, kas iestrēguši sava veida rutīnā. Tie uzskata, ka, uzvedoties noteiktā veidā, iegūs to, ko vēlas. Šādai uzvedībai nav nozīmes, jo citi tiem nedod visu, ko tie vēlas. Tas var izdoties pavadoņa sunim, kurš grib, lai viņu berzē ar dvieli, bet mums šāda izturēšanās varētu izrādīties liktenīga.
Kā man gribētos, lai cilvēki to beidzot saprastu un atrastu patvērumu Dieva mīlestībā! Es atceros tos gadus, kad sāku zaudēt acu gaismu. Es izmēģināju tādu pašu taktiku, lai saņemtu papildus mīlestību, bet tas nenostrādāja. Pagāja ilgs laiks līdz sapratu, ka šādai uzvedībai nav nozīmes. Ar laiku es beidzu tā uzvesties un sāku rīkoties saskaņā ar Jēzu un Viņa mācību - izbeidz meklēt mīlestību, bet tā vietā sāc to dot citiem.
    Tas ir efektīvākais veids un arī garīgi daudz veselīgāks. Protams, arī tagad ir brīži, kad es vēlos vairāk mīlestības, bet saprotu, ka sākt uzvesties savādāk, lai to panāktu, ir nepareizi. Patiesībā, tam ir tieši pretējs efekts. Tāda uzvešanās cilvēkus atbaida. Un, ja neizdodas saprast, ka tāda uzvešanās neko nedod, šis cilvēks ieiet rutīnā, viņš visu laiku uzvedas tā, ka visi, kas ir apkārt šim manipulatoram, sāk izjust nevis žēlumu, bet gan dusmas.
Bet mēs turpinām atkārtot tās pašas vecās kļūdas. Vienreiz tika parādīta šī bedre, bet mēs atkal un atkal tajā iekrītam. Mēs atkārtoti ejam pa šo ceļu cerībā, ka bedre pazudīs. Bet tā nenotiek.
    Tad kā gan cilvēki var atbrīvoties no šī ieraduma? Vispirms viņiem jāsajūt Dieva mīlestība, patiešām jāpieredz Viņš. Jāatzīst Jēzus Kristus par savu Glābēju, jātiek kristītam ar Svēto Garu. Un tad mēs beidzot saprotam, ka cilvēki apkārt mūs mīl. Mums ir jācīnās ar mūsu vecajiem netikumiem, bet mums ir jābūt pārliecinātiem Jēzū.
    Ja jūs zināt cilvēkus, kam ir šī problēma, lūdziet par tiem, lai viņi var uzzināt par brīvību, ko Jēzus tiem var dot. Viņš vēlas tos atbrīvot no šādas uzvešanās sāpēm. Tā ir brīvība, kurā Kristus mūs ir atbrīvojis, lai mēs tajā paliktu. Šajā lietā svarīgs ir Svētais Gars, jo mūsu prāts ir kā kaujas lauks, kurā Viņš cīnās pret mūsu nepareizajiem izskatiem. Tas, kas jādara mums - jālūdz Dievam, lai Viņš parāda, ka šādi manipulēt ar citiem ir nepareizi un grēcīgi Jālūdz, lai Viņš atgādina, ka mums ir dots Svētais Gars - Dieva dāvana kristiešiem, ka mums jādzīvo, apzinoties, ka mēs nevaram manipulēt ar citiem, apzinoties, ka Dievs mūs mīl.
Jēzus ir Kungs, mēs ar Viņu esam drošībā. Viņš vienīgais mums var apliecināt mūsu vērtību un garantēt mūsu drošību, Viņa vārds būs vienmēr. Mums ir jāiemācās paļauties uz Viņa solījumiem un Viņa paliekošo klātbūtni.
(turpinājums sekos)
 

LA¬SĪ¬TĀ¬JU SLE¬JA

 

Imants Smirnovs

„Cik ilgi?”
 

Vēl meži pilni eglēm zaļām,
Bet zāģi dzied un cirvji klaudz.
Ir simtiem egļu tirgi vaļā,
Bet vai šie tirgi nav par daudz?

Kad iepirkšanās drudzis rimis,
Ik ģimenei pa eglei tiek,
Guļ zaļoksnis pie zemes ļimis,
Nevienam nevajadzīgs, lieks.

Ir ziemai visas durvis vaļā,
Pa sētu auksti vēji skrien.
Vēl meži pilni eglēm zaļām,
Cik ilgi? Nepateiks neviens.
 

„Kaut vēlreiz spētu!”

Caur gadiem tāliem, pāri sniega laukiem,
Kur naktīs strādā lauska cirvis ass,
Nāk Jaunais gads kā atmiņas tik jaukas,
Kā mīļas, sirdij tuvas pasakas.


Un toreiz kopā nāca visa saime,
Tēvs, māte, brālis un es pats.
Un māte rosināja – liesim laimes,
Lai zinātu, ko nesīs Jaunais gads.

Mēs vērojām, uz plīts kā izkūst alva,
Kā ūdens spainī karstais šķidrums līst.
Un priecājāmies kā par skaistu balvu,
Ja mūsu lējums iznācis bij’ „īsts”.

Tur bija zirgs, kas auļo gaitā straujā,
Gan lielceļš aizlocījās balts un plats,
Un savāds koks kaut kādā kalna kraujā,
To visu atnesīšot Jaunais gads.

Tā teica māte. Sveces eglē plauka,
Mēs ticējām, ka tā tas tiešām būs.
Jau saredzējām – pāri sniega laukam
Nāk Jaunais gads, lai sveiktu visus mūs.

...Jau gadu kalni sargā dzimto sētu,
Un logu rūtīs atmiņpuķes zied.
Ai, kā man gribētos, kaut vēlreiz spētu,
Kā toreiz bērnu dienu laimes liet!
 

„Ziemas Saulgriežu vakarā”

Deg atkal sveces zaļā egļu zarā,
Un eņģeļmati gadiem cauri stīdz.
Uz galda, bļodā bērti, zirņi garo,
Un piparkūku smarža nāk tiem līdz.

Bet turpat siltais svētku pīrāgs blakām,
Ne importa, bet pašu cepts un īsts.
Pār latvju zemi nogulst svētku vakars,
Un katra sirdī miers un klusums līst.

Visapkārt atskan Ziemassvētku dziesmas,
Tās klausās sniega klātais dzimtais ārs.
Tās līdzi paceļas ar sveču liesmām
Pret debesīm, kur mūžīgs Dieva dārzs.


 

Mareks Strauts

“Sniega pārsla”  
 

Mirdzoša sniega pārsla.
Tā līganā gaitā no debesīm laižas,  
Tā nemanāmi tavos matos paslēpjas,
Un dvēsele priekā iekliedzas.
Sliktās domas ziemeļu vējā sastingušas
Un sveču gaismā izkusušas.
Svētku vakars lēnām tuvojas,
Kā krāšņa zvaigzne debesis sārtojas.
 

DAUDZ LAI¬MES JU¬BI¬LE¬JĀ!

Apaļajās dzīves gadskārtās sveicam:

1.novembrī Šerliju Spuldi 60.jubilejā
3.novembrī Aldonu Cīruli 95.jubilejā
5.novembrī Jekaterinu Matvejevu 85.jubilejā
6.novembrī Valdimiru Antifejevu 55.jubilejā
9.novembrī Ludmilu Morozovu 85.jubilejā
10.novembrī Ludmilu Bičāni 25.jubilejā
18.novembrī Valdu Trifanovu 70.jubilejā
27.novembrī Annu Jakubovsku 70.jubilejā
1.decembrī Nadeždu Kaseviču 75.jubilejā
8.decembrī Ainu Rusmani 50.jubilejā
8.decembrī Stefāniju Bunkieni 85.jubilejā
12.decembrī Billi Oši 85.jubilejā
23.decembrī Arvīdu Balodi 65.jubilejā



Lai gaišs ikvienam no jums Ziemassvētku laiks un mīlestības pilns Jaunais gads!

Bez¬mak¬sas iz¬de¬vums redzīgo rakstā, audiokasetēs un Braila rakstā.

Ad¬re¬se: Ga¬nī¬bu 197/205, Lie¬pā¬jā,
tele¬fons 63431535;
e-pasts: liepajas_nb@inbox.lv

Lasiet arī www.redzigaismu.lv