LIEPĀJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS IZDEVUMS
SADARBĪBĀ AR LIEPĀJAS RAJONA PADOMI
 
2009.gada oktobris
Nr.5

 

Sveicināti rudenī! Joprojām dzīvojam šai pasaulē, neskatoties uz to ir dižķibele, vai nav. Ikvienam ir nepieciešams paēst un apģērbties, svarīgs ir jumts virs galvas. Neraugoties uz šo grūto laiku, mēs ceram, ka varēsim arī turpmāk pastāvēt kā Liepājas Neredzīgo biedrība, sniegt atbalstu saviem cilvēkiem, viņu atbalsta personām, invalīdiem un citiem. Mēs to vēlamies, un tas ir rakstīts mūsu misijā. Ir svarīgi neaizmirst savu tuvāko, to, kurš ir mums līdzās, kuram ir kādas vajadzības. Kopīgi jācenšas rast risinājumus. Jārūpējas, lai cits citam būtu par stiprinājumu. Nepievienosimies apkārtējo kurnēšanām un pukstēšanām. Mēs cits citam varam līdzēt gan lūdzot vienam par otru, gan atbalstot praktiski. Man patīk brīnišķīgais Vārds, kas rakstīts Jaunajā Derībā, Vēstulē efeziešiem 2.nodaļā, 10.pantā: „Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” Dievs iepriekš ir sagatavojis labos darbus, kurus mums jāveic. Un gan jau mēs saņemsim arī savu algu. Mēs strādājam, lai nākamajā gadā varētu sekmīgi pildīt savus uzdevumus. Esam uzrakstījuši projektus mūsu apkalpojošajā teritorijā esošajām pilsētām un novadiem, jo katrā šādā apdzīvotā vietā ir kāds cilvēks ar īpašām vajadzībām. Šobrīd norit ļoti veiksmīga sadarbība ar Liepājas domi, izpilddirekciju, Būvvaldi, Komunālo pārvaldi, Attīstības pārvaldi, Aizputes domi, SIA „Aizputes ceļinieku” un citiem par vides pieejamības sakārtošanu Liepājā un Aizputē. Šobrīd mūsu rūpju lokā ir Stacijas laukums Liepājā, lai pēc rekonstrukcijas tas būtu pieejams visiem cilvēkiem, t.sk. cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Lai būtu reljefās vadlīnijas un brīdinājuma zīmes, kas palīdzētu pārvietoties pilnīgi neredzīgiem cilvēkiem. Liepāja ir izvirzījusi sev cēlu mērķi – būt par pieejamu pilsētu visiem cilvēkiem. Un kopīgi strādājot, ceram tas izdosies! Lai Jēzus Kristus svētī un dod savu gudrību šajā laikā! Pastāvēsim, saglabājot mieru, netrakosim, negānīsimies. Lūgsim, lai mūsu Latvija neizšķīst šajās ekonomiskajās un garīgajās jukās. Svētīgu šo rudeni!
Māris Ceirulis,
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs

BIEDRĪBAS ZIŅAS
Māris Ceirulis un Sandra Švarca septembrī kopā ar invalīdu un viņu draugu apvienību „Apeirons” bija Strasbūrā, kur piedalījās Eiropas Neatkarīgas dzīves kustībā. Stāsta Māris Ceirulis: „Tikāmies ar mūsu eiro parlamentāriešiem Robertu Zīli, Krišjāni Kariņu, Inesi Vaideri un Sandru Kalnieti. Kopā pasākumā piedalījās pārstāvji no apmēram 30 valstīm. Izteicām savas vajadzības saskaņā ar ANO Konvenciju „Par personu ar invaliditāti tiesībām”. Tur cita starpā ir rakstīts, ka „jānodrošina asistents cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. Par šo jautājumu dalījās pieredzē pārstāvji no dažādām valstīm. Asistenta galvenais uzdevums ir pavadīt cilvēku, palīdzēt viņam izglītoties, risināt juridiskos un saimnieciskos jautājumus, būt par uzticības personu, palīdzēt kārtot finansiālos jautājumus, nodot un saņemt informāciju, būt par cilvēku, kurš sniedz atbalstu visos nepieciešamajos veidos. Mājas aprūpe – tas ir kaut kas cits. Eiro parlamentāriešiem sacījām, ka ceram uz viņu atbalstu, un viņi to arī solīja. Visvairāk mūs interesēja, vai viņi spēj noorganizēt tikšanos ar vietējiem deputātiem, attiecīgo ministriju pārstāvjiem, lai jau konkrēti varētu skatīt asistentu jautājumu. Daudz kas ir atkarīgs no mums – kā mēs veidosim tālāko komunikāciju, vai turēsim viņus pie vārda.”
Tūlīt Baltā spieķa diena. Šogad rīkosim lielu pasākumu tirdzniecības centrā „XL Sala”, kur piedāvāsim apmeklētājiem iespēju iejusties neredzīga cilvēka lomā – pārvietoties ar spieķi, pamēģināt braila rakstu, būs invalīdu rokdarbu un tehnisko palīglīdzekļu izstāde. 15.oktobrī notiks ielu akcija ar Ceļu policijas un CSDD atbalstu, lai atgādinātu šoferīšiem, kas ir baltais spieķis, kā arī iedrošinātu pašus neredzīgos ņemt balto spieķi un doties ielās.
Šobrīd ir radusies iespēja piedāvāt tiem mūsu biedriem, kuriem tas nepieciešams, asistentu palīdzību, kas palīdzēs nokļūt vajadzīgā vietā, palīdzēs kārtot saimnieciskos jautājumus, ies kopā iepirkties. Šos darbiņus apmaksā valsts.

AICINĀM CILVĒKUS, KURIEM VAJADZĪGI ASISTENTU PALĪDZĪBA, ZVANĪT UZ BIEDRĪBU, TEL.63431535.

KONKURSS MŪSU LASĪTĀJIEM
Liels paldies trim dalībniecēm, kuras dalījās ar savām kulinārijas receptēm!
Valija Eglīte iesaka svaigas dilles sīki sagriezt, kārtīgi pārbērt ar sāli, nedaudz saspiest, lai sasulojas. Tad pilda burciņās un liek ledusskapī. Lieto pie biezputrām un uz maizītēm.
Daira Garoza uzrakstīja, kā gatavojama vista garšaugu mērcē: lielu vistu sadala 4 gabalos, pārkaisa ar sāli un pipariem. Garšaugus - saišķīti bazilika, saišķīti pētersīļu, 2 tējkarotes timiānu, 2 ķiploka daiviņas, sasmalcina un sajauc. Vistas ādiņu nedaudz iegriež, lai aiz tās varētu aizbāzt garšaugu maisījumu. Pannā sakarsē eļļu un apcep vistas gabaliņus. Tad pievieno šķidrumu un sautē 25 – 30 minūtes. Vistas gabaliņus izņem no trauka un pārklāj ar alumīnija foliju. No cepeša šķidruma pagatavo mērci. Pasniedz ar kartupeļiem, rīsiem un salātiem.
Lilita Trankale piedāvā 7 interesantas receptes. Divas no tām arī jums izmēģināšanai: lai pagatavotu auzu pārslu kotletes, pārslas pārlej ar ūdeni, lai izmirkst, piegriež sīpolu, pieliek vegetu vai buljonu (kubiņos), var pielikt arī apceptu speķīti. Visu samaisa, liek ar karoti sakarsētā eļļā un cep. Lai pagatavotu franču salātus, jāņem 2 sīpoli, 2 vārītas olas, 2 āboli, 150 gr Holandes vai kādu citu siera un majonēzi. Sīpolus sagriež ripās, aplej ar vārītu ūdeni un tur apmēram 20 minūtes. Tad ūdeni nolej. Ābolus sagriež plānās šķēlītēs (var arī sarīvēt). Visu kārtās kārto stāvā stikla traukā – vispirms sīpolus, tad sagrieztas olas, pusi no sarīvētā siera, tad āboli, atlikušo sieru. Katrai kārtai mazliet pārliek majonēzi. Labu apetīti!
Visām trim vēstuļu autorēm nosūtam nelielas pārsteiguma balvas!


JAUNS ESF PROJEKTS LATVIJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS TERITORIĀLAJĀS ORGANIZĀCIJĀS
Lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu ikdienu, tuvāko gadu laikā ar Eiropas fondu atbalstu plānots viņiem nodrošināt suņus – pavadoņus un piedāvāt dažādus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Jau no šī gada augusta Labklājības ministrija sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību sākusi īstenot projektu, lai sniegtu un pilnveidotu sociālās rehabilitācijas iespējas cilvēkiem ar redzes traucējumiem visā Latvijā.
Vienlaikus ar jau iepriekš piedāvātiem rehabilitācijas pakalpojumiem, cilvēkiem ar redzes traucējumiem tiks sniegts jauns pakalpojums, proti, iespēja iegādāties suņus - pavadoņus.
Cilvēki ar redzes traucējumiem varēs arī piedalīties psiholoģiskās adaptācijas treniņos, apgūt orientēšanās un pārvietošanās iemaņas, mācīties braila rakstu, tiflotehnikas un specializēto datortehniku lietošanu, kā arī apgūt saskarsmes un radošās pašizpausmes iemaņas. Nozīmīga būs arī sniegtā iespēja apgūt pašaprūpes iemaņas, proti, pagatavot ēdienu, lietot sadzīves tehniku, rūpēties par augiem un dzīvniekiem, uzkopt mājvietu, rūpēties par veselību u.c.
Pasākumos varēs iesaistīties cilvēki ar redzes traucējumiem, pilnīgi neredzīgi, vājredzīgi un cilvēki, kuriem redzes traucējumi ir viena no vairākām nopietnām veselības problēmām.
Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalstītā projekta mērķis ir mazināt sociālo atstumtību un veicināt cilvēku ar redzes traucējumiem iekļaušanos darba tirgū. Projektu īstenos līdz 2013.gada 31.decembrim.
Liepājā tiek plānots paplašināt pinēju, mezglotāju un floristikas darbnīcas, no jauna atvērt ādas un kokapstrādes darbnīcas, iespējams arī keramikas un filcēšanas darbnīcas. Varbūt ar laiku būs iespējams iegādāties tandēma riteņus, nodarboties ar nūjošanu. Šobrīd zināms, ka drīzumā būs iespējams doties uz nodarbībām peldbaseinā. Gaidām arī jūsu ierosinājumus un atsaucību.

INTERESANTI
 „VISLABĀKAIS DRAUGS”
(Pēc ārzemju materiāliem internetā)
Ir teiciens, ka suns ir cilvēka labākais draugs. Tātad, neredzīga cilvēka labākais draugs ir viņa pavadoņsuns.
Pavadoņsuns – tā ir brīvība, mobilitāte un drošība, suns ir kā sava saimnieka „acis”. Tas sniedz psiholoģisko atbalstu, uzliek jaunus pienākumus, tā ir jauna sabiedrība.
Par pirmajām īpašajām attiecībām starp suni un neredzīgu cilvēku ziņu nav. Bet agrīnākais zināmais piemērs ir attiecināms uz mūsu ēras pirmo gadsimtu, par ko liecina Senās Romas pilsētas Herkulaneumas drupās atklātais sienu gleznojums. No viduslaikiem saglabājušies koka šķīvji ar zīmējumu, kā neredzīgs cilvēks iet aiz suņa, turoties pie pavadas.
Pirmais zināmais mēģinājums sistemātiski trenēt suņus neredzīgo atbalstam noticis 1780.gadā „Les Quinze-Vingts” neredzīgo hospitālī Parīzē. 1788.gadā Jozefs Riesingers, neredzīgs sietu darinātājs no Vīnes, bija uztrenējis savu špica sugas suni tik labi, ka nezinātāji, vīram ejot, nevarēja pateikt, ka viņš ir neredzīgs. 1819.gadā Neredzīgu cilvēku apmācības institūta dibinātājs Johans Vilhelms Kleins no Vīnes, publicēja grāmatu par neredzīgu cilvēku apmācību, tai skaitā par sargsuņu apmācību darbam ar neredzīgajiem. Diemžēl nav liecību, ka viņa idejas jebkad būtu izmantotas. Šveicietis Jakobs Birrers 1847.gadā aprakstīja savu pieredzi, kuru guvis piecus gadus par pavadoni izmantodams suni, kuru pats arī apmācījis.
Nav vēsturisku datu par to, ka pavadoņsuņi darbam ar neredzīgajiem tiktu speciāli apmācīti pirms 1.Pasaules kara. Šī kara laikā Vācijā darbojās doktors Gerhards Stellings, kurš trenēja suņus - izlūkus vācu armijai. Nežēlīgā kara rezultātā simtiem tūkstoši karavīri tika sakropļoti, milzums karotāju zaudēja redzi - vairums indes iedarbības dēļ. Lielākoties tie bija jauni vīrieši, kam nepienācās pensija, bet kuriem vajadzēja turpināt strādāt.
Stellingam radās ideja par pavadoņsuņu apmācību. Kā viņš pats atzina, tas noticis kādā hospitālī, kuru doktors apmeklēja. Tur viņš savu līdzpaņemto suni atstāja kopā ar kādu neredzīgu pacientu, bijušo karavīru, bet pats aizgāja nokārtot savas lietas. Atgriezies Stellings ieraudzīja, ka neredzīgais pastaigājas kopā ar suni, kurš instinktīvi izvairījās no šķēršļiem.
1916.gadā Oldenburgā Stellings nodibināja pirmo pavadoņsuņu skolu, kuru nosauca „Vācu gans”. Viņš pētīja iespējamās apmācību metodes, lai būtu iespējams sagatavot uzticamus un drošus pavadoņsuņus. Skola paplašinājās un drīz tai bija filiāles Bonnā, Braslavā, Drēzdenē, Esenē, Freiburgā, Hamburgā, Magdeburgā, Minsterē un Hannoverē. Tajās kopā sagatavoja apmēram 600 suņus gadā. Saskaņā ar datiem, pavadoņsuņus piedāvāja ne tikai demobilizētajiem karavīriem, bet arī neredzīgajiem cilvēkiem Lielbritānijā, Francijā, Spānijā, Itālijā, ASV, Kanādā un Padomju Savienībā. 1926.gadā šī skola savu darbu izbeidza.
Taču neilgi pēc tam kāds Krāmers nodibināja suņu apmācības skolu Vācijā, Potsdamā, kuras darbība izrādījās sekmīga. Tika pielietotas jaunas metodes suņu trenēšanā, un katru mēnesi skolu beidza 12 pilnībā apmācīti suņi. Kopumā skolā tika apmācīti 2500 suņi, no kuriem tikai 6% pēc tam izrādījās nederīgi kā pavadoņi.
Šīs iniciatīvas veicināja interesi arī Amerikā. Amerikānietei Dorotijai Harisonai Eustisai piederēja suņu skola Šveicē, kurā trenēja dzīvniekus armijas, policijas un muitas vajadzībām. Padzirdējusi par Potsdamas suņu skolu, viņa, pavadīdama tur vairākus mēnešus, uzmanīgi izstudēja tajā izmantotās apmācību metodes. Atpakaļ uz Ameriku Eustisas kundze aizbrauca tik iedvesmota, ka pat uzrakstīja rakstu par redzēto un piedzīvoto. Šo ziņu 1927.gada oktobrī publicēja prestižā avīze „Saturday Evening Post”.
Moriss Franks, jauns, neredzīgs amerikānis no Nešvilas, kurš kādā negadījumā bija pilnībā zaudējis redzi, un tāpēc atkarīgs no citu palīdzības, padzirdēja par šo rakstu un nopirka avīzes eksemplāru. Vēlāk viņš atzina: „Par pieciem centiem es nopirku avīzi, kura man šķita miljons dolāru vērta. Tā izmainīja visu manu dzīvi!”
Viņš uzrakstīja vēstulē Eustisas kundzei, ka būtu priecīgs palīdzēt viņai uzsākt pavadoņsuņu kustību Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī lūdza apmācīt viņam vācu aitu suni. Franks apliecināja gatavību pēc tam apmācīt citus neredzīgos, kā iegūt neatkarību ar pavadoņsuņa palīdzību. Eustisas kundze uzaicināja viņu ciemos, lai apmācītu gan viņu, gan vācu aitu suni Budiju. Moriss Franks bija pirmais amerikānis, kuram bija savs pavadoņsuns.
Šī sekmīgā pieredze 1928.gadā iedrošināja Eustisas kundzi atvērt personīgo pavadoņsuņu skolu, vispirms Vīvejā Šveicē un pēc tam arī ASV. Skolu nosauca „Redzīgā acs”. Nosaukums ņemts no Zālamana pamācībām 20; 12 - „Dzirdīgu ausi un redzīgu aci - abas divas dara Tas Kungs”. Šī skola bija pirmā, kurā apmācības notika pēc modernām metodēm. Gada beigās jau septiņpadsmit neredzīgi amerikāņi varēja sākt dzīvot neatkarīgāku dzīvi ar pavadoņsuņu palīdzību. Pateicoties Dorotijas enerģijai un kompetencei, pavadoņsuņu kustība izplatījās visā pasaulē.
1930.gadā divas britu sievietes, Mjuriela Krūkija un Rozamunde Bonda, uzzināja par „Redzīgo aci” un uzrunāja Dorotiju Eustisu, kura atsūtīja pie viņām vienu no saviem suņu treneriem. 1931.gadā tika uzsākta pirmo četru britu pavadoņsuņu apmācība, un trīs gadus vēlāk jau tika nodibināta Neredzīgo cilvēku pavadoņsuņu asociācija.
Labie rezultāti un strauji augošais pieprasījums bija iemesls, lai šādas skolas rastos Francijā, Itālijā, Anglijā, Beļģijā, ASV un citās pasaules valstīs. Taču ir vēl arī tādas valstis, kurās šādu skolu nav, līdz ar to neredzīgiem cilvēkiem nav iespējams saņemt pavadoņsuņa pakalpojumus. Piemēram, Tuvajos Austrumos tikai Izraēlā ir šāds suņu apmācības centrs (labāka situācija nav arī mūsu valsī, jo kā mēs zinām, tad pavadoņsuņi Latvijā šobrīd netiek apmācīti).
Lai gan suņi -pavadoņi ir kalpojuši neredzīgiem cilvēkiem jau vairāk nekā 60 gadus, laiks, kad sabiedrībā vairs netiek uzdoti jautājumi par viņu noderīgumu, ir daudzreiz īsāks. Līdzcilvēki šobrīd apbrīno to, kāda savstarpēja uzticība un saskaņa valda starp suni un viņa neredzīgo saimnieku. Pagātnē daudz bija tādu, kas iebilda pret pavadoņsuņu izmantošanu, tika izvirzītas apsūdzības šo suņu paverdzināšanā, bija tādi, kas uzskatīja, ka suns - pavadonis noniecina neredzīgo cilvēku, ka tie kļūst par izrādīšanās objektiem.
Šobrīd ir zināms, ka suņi - pavadoņi var palīdzēt cilvēkiem arī ar cita veida invaliditāti, gan neredzīgiem un nedzirdīgiem, gan cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem utt.
Ja suņi varētu runāt, tie teiktu: „Beidziet strīdēties! Ļaujiet mums vienkārši darīt savu darbu, palīdzot cilvēkiem, kurus mēs mīlam!”
Neredzīgam cilvēkam pavadoņsuns ir visa viņa dzīve, tā ir pilnīga paļaušanās uz suni. Suns rada jaunas iespējas un nodrošina brīvību. Suns ir pašaizliedzības, bezierunu sadarbības un mīlestības iemiesojums, viņam piemīt izpratne un spēja pārvarēt grūtības, kas rodas galvenokārt no pavadāmās personas ierobežotajām iespējām. Suņa klātbūtne ikvienā situācijā, ikkatrā laika sprīdī rada drošību savam saimniekam.
Savukārt sunim ir jāsaņem mīlestība, rūpes un cieņa. Tas viss apmaiņā pret pilnīgu ziedošanos savam saimniekam. Cik daudzi no mums, cilvēkiem, to spētu? Nav pārspīlēts apgalvojums, ka pavadoņsuns, ar visām viņam piemītošajām īpašībām, ir simbolisks Darba Suņa tēls.
Ir noteikts, ka pavadoņsuņu skolu telpām jābūt veidotām tā, lai tās atbilstu suņu vajadzībām no viņu dzimšanas brīža līdz tam laikam, kad tas kļūst par diplomētu pavadoņsuni. Tur ir dzīvojamās telpas, izsniegšanas telpa, veterinārais centrs, operāciju telpa, pēc-operāciju telpa, nodaļa mazuļiem, treniņu un izolācijas telpas, vingrināšanās telpas, parki, brīvdabas telpas suņiem. Savrup no tām, skolās ir dzīvojamās telpas, kurās notiek mācības neatkarīgi no dienas apmācībām.
Ir septiņi priekšraksti, kuri jāievēro:
1.nesamulsiniet pavadoņsuni tā darba laikā;
2.nepiedāvājiet barību sunim, kamēr tas pavada neredzīgu cilvēku;
3.neredzīgs cilvēks kopā ar pavadoņsuni ir jāielaiž ikvienā publiskā vietā;
4.no pavadoņsuņa nav jābaidās, tas nekad nenodarīs ļaunu;
5.ja jums ir suns, tad, lai novērstu negadījumus, nelaidiet to pie pavadoņsuņa, kurš iet kopā ar neredzīgu cilvēku;
6.neaiztikt pavadoņsuņa iejūga rokturi, tas tiek lietots tad, kad ar suni kopā dodas neredzīgs cilvēks;
7.nebaidieties, ka pavadoņsuns pārnēsās slimības vai parazītus - tiem vienmēr ir izcila veselība, un tam ir apliecinājums par nokārtotiem ikgadējiem eksāmeniem.

Pavadoņsuņu šķirnes.
Pavadoņsuņu apmācībai galvenokārt izmanto     trīs suņu šķirnes – labradorus retrīverus, zeltainos retrīverus un vācu aitu suņus. Pieredze liecina, ka tieši šo šķirņu suņi sevi vislabāk pierādījuši darbā. Aprakstā „Suņu inteliģence” eksperts Stenlijs Korens raksta, ka tieši šo šķirņu suņiem ir vajadzīgi mazāk kā pieci vingrinājumu, lai saprastu jauno kārtību. Viņi ir spējīgi ātri atcerēties, nekavējoties reaģēt, ja komanda ir izteikta pat no attāluma, šie suņi ir uzcītīgi mācībās. Sākotnēji trenēja tikai vācu aitu suņus, bet par iespējamiem apmācīt atzina arī beļģu aitu suņus, pāris bokseru šķirnes, kā arī labradorus retrīverus un zeltainos retrīverus. Taču iepriekš minētā trijotne par piemērotākajiem tika atzīti savas inteliģences, ārkārtīgi mierīgās dabas un uzticības dēļ.
Pavadoņsunim jāizrāda izcila apdomība, tas nedrīkst būt nervozs, viegli iebaidāms vai agresīvs. Šiem suņiem jābūt mierīgiem, paklausīgiem un disciplinētiem. Dzīvnieku uzvedības eksperts Klaudio Gerzovihs no Argentīnas teicis, ka labradors retrīvers ir pavadoņa paraugs, tas pierod pie ikvienas vides, tas ir inteliģents, sirsnīgs, paklausīgs, tam iedzimta ir vēlme iepriecināt savu saimnieku draudzīgā, miermīlīgā veidā. Tas ir kā prototips īstam ģimenes sunim - izcili satiks ar bērniem, mīlēs savu saimnieku un atbildīgi pakļausies apmācību procesam. Tas nebūs suns, kurš nepārtraukti ries un būs nervozs. Taču ar šo suni ikdienas būs jānodarbojas, lai tas varētu izkustēties, izskrieties un atkārtot iemācītās komandas.
Arī zeltainais retrīvers pēc dabas ir līdzīgs labradoram – viņam ir brīnišķīga daba un iedzimts talants apgūt komandas, tas ir lielisks suns terapijai, pavadīšanai vai darbam. Tāpat tas lieliski sapratīsies ar bērniem, tomēr uzticības līmenis savam saimniekam būs zemāks.
Pirms retrīveru ierašanās uz skatuves, vācu aitu suņi bija vienīgā suņu šķirne, kurus lietoja kā pavadoņsuņus. Šobrīd tā ir trešā labākā izvēle, jo šo suņu sauklis varētu būt - „nekad pirmais, bet vienmēr otrais it visā”, kas tomēr liecina par šo suņu iespējamo nepastāvīgumu. Vācu aitu suņu labās īpašības ir izcilās piemērošanās spējas nelabvēlīgiem apstākļiem, labās attiecības ar ģimeni, tas ir iecietīgs pret svešiniekiem, kuri zināmi viņa saimniekam, bet agresīvs pret tiem svešajiem, kuri ienāk mājas teritorijā. Tie spēj rīkoties ātri un droši, šiem suņiem piemīt izcila smaržu izjūta un tie ir psiholoģiski ārkārtīgi līdzsvaroti, instinktīvi reaģē neparedzamās situācijās, tiem piemīt ārkārtīgi laba atmiņa. Šīs īpašības ir tādas, kādas nepieciešamas labam pavadoņsunim.



GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maiks Endikots
 „Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”

 (4.turpinājums)
„Televīzijas studijā”
„Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars” /2.Kor. 23,; 18/

Televīzijas atjautības spēle? Mēs ar Jaitsu skatījāmies viens uz otru, kamēr es pētīju režisora ielūgumu. Jaitss likās domīgs - vai arī man tikai tā likās. Pavadoņa sunim taču ir savs cilvēks par ko parūpēties. „Viņi mums piedāvā atalgojumu”, es teicu.
Noteiktajā dienā mēs ar Jaitsu aizbraucām uz studiju. Jaitss ziņkārīgi izstaigāja filmēšanas telpu, man pat drusku palika neērti. Studijas mantām bija apkārt apliktas kastes trīs vai četros stāvos, kam pāri uzmests audekla gabals.
Bija doma, ka frontālā kamera rādīs mūsu grupu – trīs pretiniekus un pavadoņsuni rindas galā. Saskaņā ar scenāriju, mūsu komandas kapteinis iepazīstinās skatītājus ar mums kā četru vīru komandu, kam šajā nedēļā uzticēta piedalīšanās šovā. Bet Jaitss tā nedomāja, viņam tas likās īpaši smieklīgi. Galu galā ir atšķirība, vai filmē dresētu suni, kas uzticas visiem, vai pavadoņsuni, kurš ar gadiem paliek arvien uzticīgāks savam saimniekam.
Tiklīdz sākās mēģinājums, Jaitss piecēlās, pagriezās un apsēdās ar savu lielo melno muguru pret kameru. Šis bija veids, kā viņš izpauda savu viedokli gan par to, kas notiek, gan par to, ka viņa gods ir aizskarts. „Stop!”, iesaucās režisora palīgs. Man uz dažām sekundēm izdevās Jaitsu pagriezt otrādi, bet tam nebija nekādas nozīmes. Viņš bija apgūlies, lai gulētu, nevis tēlotu.
Negaidītu risinājumu atrada režisors, klusi Jaitsam teikdams: „Jaitss, veco zēn, es domāju, vai tu nevarētu piecelties un pagriezties, lai tevi varētu redzēt kamerā?” Ar vārda „kamera” pieminēšanu pietika. Jaitss aši pielēca kājās un pagriezās. Viņš atkal apsēdās, galvu grozot uz vienu un otru pusi. Kad visi bija no jauna pareizi sakārtoti, mēģinājums sākās. Mūsu komanda zaudēja izmēģinājuma spēlē ar tūkstošs punktiem, un mēs visi četri izkritām no spēles. Bet es biju gribējis izmantot šo iespēju – nest cilvēkos Kristus gaismu, un tik smaga sakāve īsti nebija man ieplānota.
Gaidot līdz TV studijā sapulcējas skatītāji, sāku domāt, ko tas viss nozīmē. Varbūt Jaitsa iedomība man atgādināja, cik pašcentrēta bija mana iecere. Kā Pāvils jautāju: „Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt?”/2.Kor. 3;1/ Jēzus ienāca pasaulē kā Pestītājs un cietējs Kalps. Viņu sita krustā un apbedīja, bet Viņš cēlās no kapa, lai dotos uz debesīm, kur Viņš valda šodien un tikai gaida, lai pienāktu laiks, un Viņš varētu atgriezties kā Godības Ķēniņš. Šajā garīgi tumšajā pasaulē, gaidot uz Jēzus atgriešanos, visi kristieši ir Kristus gaismas apgaismoti.
Kad Dievs ienāca cilvēcē (Jēzus dzimšanas mirklis), mēs redzam Dieva rīcību, kurš ienāca mūsu pasaulē un mūsu dzīvēs, un ir ticis atklāts kā dzīvs mūsu vidū. Jēzus iemājo tajos, kuri Viņu pieņem - Viņš nāk un ieņem mūs Savam Diženumam. Mēs kļūstam par Svētā Gara templi.
Diemžēl ļoti bieži daudzi kristieši runā tā, it kā viņiem piederētu tikai daļa no Dieva. Mūsu visbiežāk raksturīgākā kļūda evanģelizēšanā ir tā, ka mēs radām citos nepareizu iespaidu. Mēs it kā sakām, ka bez tā, kas pieder mums, jūs esat nabagi un ignorējami, pat piebilstot, ka viņi pazuduši un droši vien nolādēti. Vai neesam iekrituši lamatās, kad domājam, ka mums pieder Dievs vai Viņa spēks? Patiesībā tas ir Viņš un Viņa spēks, kam piederam mēs. Mēs varam saņemt Svēto Garu, bet Svētais Gars tāpēc nekļūst par mūsu īpašumu.
Jā, Dievs ir uzticams Saviem solījumiem, un, kad lūdzam saskaņā ar Viņa prātu, Viņš ir uzticams un sniedz atklāsmi par Sevi. Viņš ciena uzticamos starp Saviem ļaudīm. Bet Viņš ir Kungs, Viņš ir Valdnieks! Un mūsu daļa ir palikt pazemīgiem un ticīgiem, pārliecinātiem, ka Viņš darīs tā, kā teicis. Svarīgi, lai būtu pareizs skatījums, pareiza šo lietu sapratne, jo tas ietekmē mūsu attiecības ar Dievu un pārējiem.
Pāvils izskaidro, kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei: „Tāpēc, ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi...” /2.Kor.3,12/. Tādai tai vajadzētu būt. Šai drosmei jāpapildina Labā vēsts par Jēzu Kristu, tai jātiek nestai ar pazemību un mīlestību, kā Pāvils saka: „Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.” /2.Kor.4;7/. Spīdēt ar Jēzus gaismu – tas nav veids, kā parādīt, ka mums kas pieder, jo caur lūgšanām mums jāļauj Svētajam Garam mūsos augt un mūs izmantot, lai savāktu mūsu nobriedušos augļus. Bet mums jāiet blakus Jēzum – paklausībā, pazemībā un Viņu pielūdzot. Šādā veidā Viņa gaisma vairāk spīdēs caur mums, šādā sirdī būs vēlme būt Dieva svētītam ilgstoši.
„Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa Svētajā vietā.” /Psalmi 27;4/ Psalmists izsaka ilgošanos būt patstāvīgā Dieva pielūgšanā Viņa templī, Viņa godināšanas vietā. Kad nāk Svētais Gars, mēs esam pagodināti būt par Viņa templi, bet Viņš vienmēr paliek šī Tempļa pavēlnieks, un mēs esam zem Viņa varas. Kad sludinām citiem, mēs to darām zem Viņa autoritātes, saskaņā ar Viņa Vārdu un Viņa apsolījumu.
Laiks pārdomām bija beidzies. Studijā atskanēja beidzamais zvans. Mēs, sirdīm satraukti pukstot, devāmies uz studiju. Kad ieņēmām savas vietas uz skatuves - es uz krēsla, Jaitss uz paaugstinājuma, parādījās kāda dāma, maigi sakot: „Sveiki, es esmu Džiliana.” Es nezināju, ko sacīt, arī Jaitss, kā likās, bija neziņā. Viņa izvilka pūdernīcu un sāka mani „apstrādāt” – vaigu, pieri, zodu. Kad viņa bija beigusi, uz mana pleca, izdvešot smagu nopūtu, uzgūlās liela, melna galva, it kā sakot: „Nelaid to sievieti man tuvumā!” Par laimi, viņai ne prātā nenāca pieskarties Jaitsam.
Šova skatītāji tika sasēdināti, filmēšana varēja sākties. Mēs ar Jaitsu paspīdējām dažādos veidos. Viņš spīdināja savus melnos sānus, kamēr es ņēmos ar jautājumiem. Viens no tiem bija kā radīts aklam vīram. Raidījuma vadītājs teica: „Jūsu ekrānā ir bilde. Kas tajā attēlots?” Man producents bija teicis, lai es katru reizi, kad rodas jautājums par attēlu, pieliecot galvu uz priekšu. Sajutu mūsu komandas kapteiņa pieri: „Tā ir baznīca, bet fonā redzams cilvēks ar kaut kādu arābu cepuri. Es deru, ka tas ir no Tuvajiem Austrumiem.” Mēs nedaudz paklusējām, jo neviens no mums nebija bijis Izraēlā, visiespējamākā šī attēla uzņemšanas vietā.
„Vai nav kādas nojausmas?”, mūsu kapteinis skaļi vaicāja. Es kaut ko nomurmināju par Svētā Kapa baznīcu, jo tā bija vienīgā, par ko es biju kaut ko dzirdējis un varēju atcerēties. „Maiks zina atbildi!,” triumfēdams paziņoja komandas līderis.
-„Kāda tā ir, Maik?”
-”Svētā Kapa baznīca,” es atbildēju.
-„Pilnīgi pareizi!,” nokliedza raidījuma vadītājs.
-„Četri punkti Maikla komandai!”
 „Cik jauki,” nodomāju,„vienīgais jautājums, uz kuru es atbildēju pats, bija vizuāls!”
Jaitss noteikti ar mani ļoti lepojās. Stundu vēlāk mēs abi atradāmies ārā saulītē, turot galvas augstu, kā jau uzvarētāji!
(Turpinājums sekos)

PĀRDOMĀM
 
(no www.matejs.lv)
Kāds satraukts cilvēks reiz atnāca pie Sokrāta: “Klau, Sokrāt, man tas tev jāpastāsta. Tavs draugs…”
“Pag!,” gudrais viņu pārtrauca, „vai to, ko tu gribi man pateikt, esi vispirms izsijājis caur trim sietiem?”
 “Trim sietiem?,” otrais izbrīnīts jautāja.
“Jā, mans draugs, trim sietiem! Ļauj apskatīt, vai tas, ko tu gribi man pastāstīt, tiek sijāts caur trim sietiem. Pirmais siets ir patiesība. Vai esi pārliecināts, ka viss, ko gribi man teikt, ir taisnība?”
-“Nē, es dzirdēju to stāstām, un …”
-“Tā, tā...Bet tu droši vien to pārbaudīji ar otro sietu, tas ir labuma siets. Vai tas, ko vēlies man pastāstīt, ir ja ne patiess, tad vismaz labs?”
Otrais vilcinoties teica: “Nē, tas nē, tieši otrādi…”
“Tad”, gudrais viņu pārtrauca, “izmantosim vēl to trešo sietu, vai ir nepieciešams to, kas tevi tik ļoti satrauc, man stāstīt.”
-“Nepieciešams nu gluži nav…”
“Tātad”, smaidīja Sokrāts, “ja jau tas, ko tu man tik ļoti gribi pastāstīt, nav ne patiess, ne labs, ne arī nepieciešams, tad aizmirsti to un neapgrūtini ar šo ziņu ne sevi, ne mani!”


LASĪTĀJU SLEJA

Visvaldis Gansons
“Nestaigā sapņodams!”
Labdien, cienījamo lasītāj! Šoreiz pastāstīšu kādu atgadījumu, kas ar mani notika Strazdumuižā, un tas atkal būs par apmaldīšanos. Šādi stāsti manā atmiņā ir vairāki, un, ja vien, cienījamo lasītāj, es ar tiem jums neesmu apnicis, varu padalīties arī turpmāk. Tagad es tos atceros ar smaidu un labprāt, pat ar humora pieskaņu, tos pastāstu, bet atzīšos, ka toreiz smaidīt man nemaz negribējās.
Šeit, skaidrības labad, jāizdara neliela atkāpe. Strazdumuižas rehabilitācijas centrā es nonācu nelaikā. Kad tur ierados, apmācības kurss jau bija gandrīz pusē, bet es biju optimisma pilns un nekādās depresijas neielaidos. Ar lielu sparu metos šajā procesā iekšā. Visas bija it kā dzīvē tik labi pazīstamās lietās, izņemot braila rakstu. Piedalījos gan plānotos, gan neplānotos pasākumos, pat laidos dažādās dēkās. Mums bija laba, draudzīga kompānija, un, kā jau paši zināt, tad jautrības arī netrūkst.
Bet tad visai jautrībai pienāca gals. Maniem cīņu biedriem apmācību laiks beidzās, un es paliku viens. Vēl trakāk. Sākās vasaras atvaļinājumu laiks, un gandrīz visi centra darbinieki devās brīvdienās. Paliku viens ar rehabilitētāju. Nodarbības jau man nebeidzās, bet dienas režīms gan izmainījās. Līdz šim mūs katru rītu pie viesnīcas (tā lepni dēvēja mūsu toreizējo dzīves vietu) sagaidīja kāds no rehabilitētājiem un katru vakaru visus sveikus un veselus nogādāja mājās. Viņi to darīja uz maiņām katrs savu rītu. Bet tagad, kad darbiniece bija viena, un vēl pie tam dzīvoja pilsētas centrā, mans lepnums nepieļāva, lai manis dēļ katru rītu darbu sāktu stundu agrāk un tāpat katru vakaru vēlāk beigtu. Tas gan ietilpa viņas darba pienākumos, un viņa arī to būtu pildījusi, ja vien es pašrocīgi nebūtu viņu no šī pienākuma atbrīvojis.
Es jau biju diezgan labi vajadzīgos maršrutus apgrābstījis un jutos diezgan drošs. Tā sāku viens katru rītu soļot uz ēdnīcu un pēc tam uz mācību centru. Vakaros pēc mācībām šo pašu maršrutu kātoju atpakaļ. Gadījās jau reizēm pa mazai, nenozīmīgai kļūmei, bet kopumā veicās tīri labi.
 Un tad tas notika. Bija jauka, saulaina vasaras diena. Pēc labi pavadītām nodarbībām, mēs šķīrāmies. Ļena, tā sauca manu rehabilitētāju, devās mājās, bet es uz ēdnīcu.     Tur mani, vientuļo kursantu, virtuves darbinieces bieži palutināja, piedāvājot papildus porcijas, no kurām, ja bija kas garšīgs, protams, neatteicos. Tā krietni paēdis, labā noskaņojumā, devos mājup.
Saulītes stari lauzās cauri koku lapotnei, kāds liepas zars maigi noglāstīja manu vaigu. Vienkārši burvīgs, patīkams vakars. Devos tikai uz priekšu, bet tad, ka tevi jupis, atrados ne vairs uz takas, bet zaļajā zonā. Pataustos sev priekšā - koks, uz vienu pusi - koks, uz otru pusi - koks, grozies kur gribi - visur koki. Galīgi apstulbu. Viss mans maršruta plāns bija pagaisis, patiesībā tas manā prātā nebija jau labu laiku. Pirms es iedrāzos šajā vietā, man vajadzēja zināt, ka šeit krasi jāpagriežas sānis un pēc dažiem soļiem jāturpina ceļš tālāk. Vārdu sakot, jāizdara tāds zigzaga līkums, bet nu es te grozos kā vista pakulās, nezinādams ne rīta, ne vakara.
Šajā brīdī pa ielu gāja kāda sieviete ar bērnu ratiņiem un, redzēdama, ka es nesaprašanā grozos, piedāvājās man palīdzēt. Bet uzzinājusi, ka dodos uz viesnīcu, viņa, tāpat kā daudzi vietējie, nezināja, kur tā atrodas. Interesanti, cilvēki šeit ir laipni un izpalīdzīgi, bet kur atrodas tāda lepna iestāde kā kursantu viesnīca, daudzi nezina. Tā viņa mani uzveda uz trotuāra, norādīdama uz barjeru pēc kuras neredzīgie var orientēties, un izgaisa. Pie barjeras pieveda, bet kur es atrodos - nepateica. Apmulsumā nepaguvu arī pavaicāt.
Tā nu atkal stāvu un brīnos, nezinādams uz kuru pusi doties. Grozīdamies un taustīdamies ar spieķīti, pamanīju krūmiņus, aptaustīju ar roku un atpazinu, ka tādi krūmi ir pretim kultūras namam. Nu man viss pēkšņi kļuva skaidrs! Ieņēmu pareizo virzienu un veiksmīgi nokļuvu mājās. Sapņot ir labi, tikai jāatceras, kur drīkst un kur ne. Ne par velti mums ir teiciens, ka apmaldīties var arī trīs priedēs. Manā gadījumā tās tur bija nevis priedes, bet liepas, un cik īsti to bija - nezinu vēl līdz šai dienai.

                                

Visvaldis Gansons
“Rudens valsis”
Sārtot sāk rudenī lapas,
Ardievas vasarai teic,
Kārtojas gājputnu kāši,
Projām jau vēlas tie steigt.

Ziediem piebērtās pļavas,
Prieku, kas dāvāja tev.
Putnu skanīgās dziesmas
Līdzi tie aiznesīs sev.

Paliks vien meiteņu smaidi,
Mirdzošo actiņu dzirksts,
Dzidri skanīgie smiekli -
Silti tos glabā man sirds.

Klusi skan nesākta dziesma,
Nedejots valsis vēl skan.
Tālē pēc mīļota drauga
Klusi sirds ilgojas man.

Tālē gaist gājputnu spārni,
Burvīgās vasaras stāsts,
Līdzi tiem neteiktie vārdi,
Sapņos vien palicis glāsts.            

Imants Smirnovs
„Baltais spieķis”
Prom vasara, jau saule silda skopāk,
Drīz, iespējams, būs pirmās salnas klāt.
Ar Balto spieķi, kā ar draugu kopā
No sirds tu vari mīļi parunāt.

Šim spieķim vari droši uzticēties,
Nekad šis spieķis tevi nepievils.
Vai esi pilsētā, vai lauku sētā,
Vai tev visapkārt klusi šalko sils.

Šo spieķi pazīst autovadītāji,
Tie noteikumus likuši aiz auss.
Kā īstiem goda džentelmeņiem klājas,
Tev ielai pāri iet tie smaidot ļaus.

Vai darbs, vai atpūta, lai labi sokas!
Par godu mūsu senču Tēvzemei!
Ņem Balto spieķi droši savās rokās
Un pretī jaunai dzīves dienai ej!

”Rudens deja”
Vējš sagriež lapas rudens dejā,
Pirms ļauj tām zemē nolaisties.
Vēss saules stars spīd manā sejā,
Vējš sagriež lapas rudens dejā.
Varbūt tās kritīs manā dzejā,
Bet var jau būt, ka kautrēsies.
Vējš sagriež lapas rudens dejā,
Pirms ļauj tām zemē nolaisties.

„Neviens lai nesaka!”
Vējš nebeidz mākoņus pie debess dzīt,
Un lapas virpuļo pār dzimto māju,
„Vai kokā paliks kāda lapa rīt?”,
Es pusbalsī ar sevi sarunājos.

Vai uztraukties? Pie pilna prāta es,
Un, iespējams, vēl ilgi būšu formā.
Vai ir vēl kāds uz plašās pasaules,
Kas nav ne mirkli atgājis no normas?

Tāds rudens laiks. Un pats es rudenīgs,
Jau termometrs gandrīz nulli rāda.
Bet dziļi manī cerība vēl dīgst,
Kāds puikiņš nosmīn: „Onkulis jūk prātā!”

Reiz izplēnēs ir viņa ugunskurs,
Kā pavadonis vecums soļos blakām.
Lai tādus vārdus, kas kā sāpe dur,
Neviens nekad lai viņam nepasaka!

Fricis Svipsts
„Vēja niķis”
Vējš jautri iemet lietussargam brāzmas pliķi,
Un tūdaļ strauji tas tiek projām rauts,
Jo vējam piemīt tādi negaidīti niķi,
Un pajokot ar mums tam vienmēr ļauts.

Var dusmoties par vēja draiskulīgo joku,
Bet rudens taču atkal mums ir klāt,
Es savu lietussargu tomēr kopā loku,
Lai vējš skrien kokiem rudens zeltu purināt.


Ida Kronberga
“Staigājot ar balto spieķi”
Ar balto spieķi eju,
Tad mazāk bailes izjūtu.
Kā ar pagarinātu roku rīkojos,
Taustoties ceļu meklēju.

Kad iedomāju iet,
Tveru spieķa rokturi ciet.
Par ceļu cieši jāpiedomā,
Lai laimīgi nokļūtu galā.

Var šķērslis ceļā uzrasties,
To uzmanīgi apeju, patiesi!
Tomēr viegli var apmaldīties,
Tāpēc mēģināšu nebaidīties.

Nevajag baidīties, bet apzināties,
Ka Dievs ir ar mums un sargā katru no mums.
Lai tikai viņu saklausām,
Paši mīlestībā, ticībā dzīvojam.


DAUDZ LAI¬MES JU¬BI¬LE¬JĀ!

Austra Leja
(LNB biedre)

„Prieks”
Tas izskan lakstīgalas dziesmā,
Tas atmirdz svētku sveču liesmā,
To saredz ziedu bārkstīs košās
Un bērnu acīs starojošās.

Kā balti spārni prieks tevi augšup nes,
Un lejā paliek visas neveiksmes.
Kā saule prieks tev siltumu un gaismu dod
Un nogurušai sirdij atkal spēku rod.

Kas gan spēj prieku izraisīt?
To lūko dabā saskatīt:
Gan tad, kad spirgti asni dīgst,
Gan tad, kad dārzs no augļiem līkst.

Dod prieku arī labi paveikts darbs,
Kaut sākumā tas likās netīkams un skarbs.
Bet tad, kad tas līdz galam padarīts,
Nāk prieks kā saulains pavasara rīts.

Dod prieku arī grūtā brīdī vārdiņš labs,
Kad viss šķiet sagriezies un visur rādās kaps.
Labs vārds liek cerībām tev atkal sirdī plaukt
Un ticībai uz saviem spēkiem augt.

Ja priecīgs tu pa savu dzīvi ej,
Mazlietiņ prieka arī citiem sirdīs lej,
Gan kādreiz, darbā palīdzot,
Ar laipnu vārdu vai – tikai uzsmaidot.

Apaļajās dzīves gadskārtās sveicam:

2.septembrī Irēnu Ādamsoni 70.jubilejā
2.septembrī Imantu Šenkevicu 70.jubilejā
6.septembrī Māru Freimani 65.jubilejā
21.septembrī Veru Fadejevu 65.jubilejā
27.septembrī Rafiku Tagijevu 65.jubilejā
27.septembrī Dianu Ibragimovu 65.jubilejā
2.oktobrī Vilni Buividu 80.jubilejā
7.oktobrī Aivaru Lībergu 55.jubilejā
11.oktobrī Zoju Jermolajevu 65.jubilejā
15.oktobrī Visvaldi Vavržeckis 85.jubilejā
18.oktobrī Aldu Švāni 70.jubilejā
20.oktobrī Mariju Semenovu 90.jubilejā
22.oktobrī Kapitaļinu Vaseņinu 80.jubilejā
27.oktobrī Artūru Līvmani 25.jubilejā
28.oktobrī Adeli Masjuleni 75.jubilejā

 

Sveicieni visiem mūsu lasītājiem
Starptautiskajā Baltā spieķa dienā!


Nākamais avīzītes numurs iznāks decembrī.

Bez¬mak¬sas iz¬de¬vums redzīgo rakstā, audiokasetēs un Braila rakstā.

Ad¬re¬se: Ga¬nī¬bu 197/205, Lie¬pā¬jā, LV-3401
tele¬fons 63431535;
e-pasts: liepajas_nb@inbox.lv