LIEPĀJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS IZDEVUMS
SADARBĪBĀ AR LIEPĀJAS PILSĒTAS DOMI
 
2009.gada augusts
Nr.4

 
Labdien! Kaut varam vēl baudīt skaistākos vasaras mirkļus, augusts ir klāt, un mēs esam atgriezušies katrs savā darba vietā. Gatavi ar jaunu sparu palīdzēt cilvēkiem viņu vajadzībās. Šis ir interesants laiks, kad varam parādīt savu attieksmi un nostāju dažādos jautājumos. Un arī pastāvēt šajos t. sauc. dižķibeles laikos.Ir vecie ļaudis, kuri saka: „Jūs jau pat nezināt, ko nozīmē krīze. Kas pārciests kara un pēckara gados.” Cilvēki ir pieraduši dzīvot pāri savām spējām un līdzekļiem. Bībelē teikts - mans taisnais no ticības dzīvos. Un nevis - mans taisnais no kredīta dzīvos. Kas šos Dieva vārdus pārkāpj, tas sagādā sev grūtības, sarežģītus dzīves apstākļus. To mēs redzam visapkārt - posts ir liels. Cik labi, ja varam paklausīt Lielajam Debesu Tēvam, kas par mums rūpējas un mīl, kas mums atklājies Kristū Jēzū, kas atstājis Savu Vārdu un lieciniekus. Kas var mūs pamācīt, atgādināt dažādas lietas caur Svēto Garu. Kādā raidījumā, kurā runāja visi neatkarības laika prezidenti, Guntis Ulmanis sacīja, ka Latvija un tās iedzīvotāji ir pazaudējuši garīgās vērtības. Tautu pārņēmusi neizmērojama mantkārība, mantrausība, dzīves steiga, tūliņ un tagad, uzreiz un vairāk visiem! Ja mēs dzīvotu saprātīgi un ar vēsu prātu, mēs novērtētu savas iespējas. Kas var redzēt, kas var dzirdēt, kas var sataustīt, kas var sagaršot, sasmaržot. Dzīvosim šo dzīvi, kuru Dievs mums ir devis, svētā glītumā – bez trakošanas, bez kurnēšanas un zūdīšanās. Katru dienu taču ir kaut kas labs noticis. Katru dienu! Ļevs Tolstojs ir teicis: „Uzskati katru dienu par veltīgi nodzīvotu, ja tu neesi uzzinājis ko jaunu!” Kaut ko skaistu, kaut ko dvēselei. Stiprinājumam, iedrošinājumam, mīlestības apliecinājumam. Arī jums, jūsu ģimenēm un draugiem novēlu sirsnīgu Kristus mīlestību! Lai izdodas darīt labu, nebūsim ņēmēji, būsim devēji! Svētīgu šo laiku!
Māris Ceirulis,
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs

BIEDRĪBAS ZIŅAS
Jūnijā pie mums viesojās LNB Daugavpils TO pārstāvji, kuri iepazinās ar biedrības darbu, apskatīja „Dzīves skolu”, iepazinās ar vides pieejamību pilsētā. Pēc pīrāgiem un kafijas, sociālā rehabilitētāja Jana Tīruma viesiem parādīja Liepāju un sniedza nelielu ieskatu pilsētas vēsturē.
Jūnija sākumā jau tradicionāli 52 biedrības biedri un asistenti devās vienas dienas ekskursijā. Gides pavadībā tika apskatīta Ezeres muiža, parks un dzirnavas, bet Piena muzejā Sieksātē, Kalnamuižā bija iespēja izmēģināt govs slaukšanu. Tiesa gan, govs nebija īsta... Saldus pārtikas kombinātā klātienē varēja vērot un sasmaržot, kā top konfektes „Gotiņa”, neiztika arī bez konfekšu degustācijas. Saldenieki lielīja savu ražojumu, teikdami, ka tieši šīs konfektes esot vislabākās Latvijā.
Ir sākusies Liepājas Stacijas laukuma rekonstrukcija. Māris Ceirulis un Andis Dzērve tikās ar laukuma projektētājiem no „UIda Pīlēna arhitektu biroja”. Tikšanās laikā projektētāji tika iepazīstināti ar redzes invalīdu specifiskajām vajadzībām, kuras jānodrošina, lai būtu iespējama droša un brīva pārvietošanās. It sevišķi tādā svarīgā vietā kā Stacijas laukums. Saņēmām solījumu, ka tajā tiks iebūvētas reljefas vadlīnijas, tiks domāts par kontrastiem un saredzamiem burtiem informatīvajos materiālos, nodrošināts pietiekams apgaismojums un audio informācija par autobusu pienākšanas un atiešanas laikiem.
Ir lielas neskaidrības ir par to, kas tad valstī turpmāk sabiedriskajā transportā varēs braukt par brīvu. Saviem biedriem varam teikt vienu – vismaz līdz 1.janvārim, I un II grupas invalīdi, persona, kas pavada I grupas invalīdu un bērni invalīdi, var braukt bez maksas.

„DZĪVES SKOLA”
Jau iepriekš esam stāstījuši par 2008.gada sākumā izveidoto rehabilitācijas centru „Dzīves skola”, kura modeli noskatījām viesojoties Norvēģijā. „Dzīves skola” ir labiekārtots 3 istabu dzīvoklis, kurā vienlaicīgi iespējams uzturēties 9 cilvēkiem. Dzīvoklis veidots tā, lai tajā būtu ērta dzīvošana cilvēkiem ar īpašām vajadzībām - gan cilvēkiem ar redzes traucējumiem, gan cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā, gan nedzirdīgiem.
„Dzīves skolā” rehabilitācijas pakalpojumus var saņemt gan vienu mēnesi, gan ilgāk, pēc individuāli sastādīta sociālās rehabilitācijas plāna. Šajā laikā cilvēks apmeklē dažādas nodarbības, lai apgūtu noderīgas prasmes un iemaņas, iemācītos iespēju robežās dzīvot neatkarīgu dzīvi no līdzcilvēkiem, apstākļiem, ierobežotās vides.
Vēl joprojām Dienas centrā iespējams saņemt dažādus pakalpojumus un iesaistīties apmācībās. Lai iedrošinātu biedrus iesaistīties, minēsim vēlreiz – mēs piedāvājam datorapmācību, trenažierus (slodze tiek pielāgota atbilstoši katra cilvēka spējām un vajadzībām), mājturības nodarbības, klūdziņu pīšanu, mezglošanu un braila raksta apmācību, saskarsmes nodarbības, individuālās konsultācijas un sociālo jautājumu risināšanu.
Aicinām nākt un izmantot pakalpojumus, kuri pašam cilvēkam neko nemaksā. Ir nepieciešama tikai jūsu līdzdarbošanās. Esot mājās, šķiet - es jau ar visu tieku galā vai, es jau neko nevaru! Dienas centrā var iemācīties jaunas lietas, kas noderīgas pašam. Kas tic, tas visu spēj!
Tos mūsu biedrus, kas dzīvo Liepājas un Kuldīgas rajonā, vēlamies aicināt apsvērt iespēju braukt uz mūsu Dienas centru un piedalīties nodarbībās, neraizējoties par mājās tikšanu. Mums ir iespējams jūs sagaidīt autoostā, atvest uz Dienas centru un aizvest atpakaļ. Nepieciešamības gadījumā ir iespējams nakšņot jau pieminētajā „Dzīves skolā”.
 Izmantojiet iespēju apgūt ko jaunu!

Aivars Lībergs, LNB biedrs, I grupas redzes invalīds „Dzīves skolā” pabija divas reizes - 2008.gada martā un 2009.gada maijā, jūnijā.
Aivaru iztaujāja Iveta Mackare.

-Kā zaudēji redzi un kā tas izmainīja Tavu dzīvi?
-Redzi zaudēju darba laikā. Strādāju par traktoristu Kuldīgas rajonā, Alsungas pagastā. Pats biju neuzmanīgs, pavirši rīkojos ar traktora vadības iekārtām, veltīju tām mazāk uzmanības nekā vajadzīgs. Treilēju kokus un aiz neuzmanības uzrāvu uz kabīni baļķi. Rezultātā sevi nedaudz sabojāju. Traumēju vienu aci, bet otra acs, „aizgāja līdz” pēc 2 gadiem. Atceros to laiku – sākumā bija grūti, bija bēdīgi, pārdzīvoju to visu. Bet vēlāk samierinājos, domāju, kā būs – tā būs, tāpat neko par labu griezt vairs nevaru.
Tagad dzīvoju Kuldīgas pansionātā. Tur dzīve rit samērā vienmuļi. Šad tad tiek rīkots kāds pasākums, kāds koncerts, bet nav praktisku nodarbību, kur varētu darboties.

-Kā uzzināji par „Dzīves skolu”?
-2004. gadā iestājos Liepājas Neredzīgo biedrībā. Kad atklāja „Dzīves skolu”, biedrības vadītājs Māris Ceirulis mani uzaicināja. Biju viens no pirmajiem iesācējiem 2008. gadā. Priekšstata par to, kā būs, nebija nekāda. Zināju tikai tik, cik man pastāstīja pansionāta darbinieces, kuras bija apciemojušas biedrību. Tas ir to, ka apgūšu dzīvei nepieciešamo.

-Ko derīgu iemācījies „Dzīves skolā”?
-Ja runājam par ēst gatavošanu, tad to jau pratu. No tiem laikiem, kad biju redzīgs. Viss tas pats jau vien ir, tikai neredzīgam cilvēkam visu laiku ir baiļu sajūta, ka var kaut kas neizdoties. Prasme mizot kartupeļus nevar pazust. Vienīgi neredzīgam cilvēkam neizdodas tā, kā redzīgam. „Dzīves skolā” man tas bija jāapgūst no jauna, ar taustes palīdzību.
Pilnīgi jauns, ko šeit dzīvojot iemācījos, bija braila raksts un klūdziņu pīšana. Iepatikās arī mezglošana, vingrošana uz trenažieriem ļoti patika. Pansionātā dzīvojot nav tādu iespēju nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem. Visvairāk patika klūdziņu pīšana. Tādēļ, ka bija interesants pats process, bet pēc tam bija jūtams un taustāms darba rezultāts. Patika arī braila raksts, šķita interesants pats mācīšanās process.

-Kas ir mainījies Tavā dzīvē, pateicoties laikam, ko šeit pavadīji?
-Esmu palicis drošāks un paplašinājis savu zināšanu loku. Tas noteikti bija tā vērts - to visu apgūt. Es gribētu mudināt arī citus izmantot iespējas, ko sniedz „Dzīves skola”. Nevajag atteikties un stāvēt malā, esiet atsaucīgi!
Gribu teikt, ka man tiešām šeit ļoti patika, gan darbinieku atsaucība un labestīgums, gan viss pārējais, ko vien neredzīgam cilvēkam var sniegt.

KONKURSS MŪSU LASĪTĀJIEM
Nevienam nav noslēpums, ka viens no lielākajiem cilvēka ikdienas prieciņiem ir ēšana. Mums ikvienam patīk labi paēst, šad tad panašķēties ar ko tādu, kas ikdienā netiek lietots. Patīk izmēģināt kādu jaunu ēdiena recepti, pamainīt garšvielas, palutināt savus mīļos ar kaut ko garšīgu.
Tāpēc aicinām mūsu lasītājus dalīties savā kulinārajā pieredzē. Gaidīsim interesantas ēdienu receptes, aprakstus par dažādiem, interesantiem notikumiem virtuvē. Labāko vēstuļu autorus gaida pārsteiguma balvas!
Jūsu vēstules gaidīsim līdz 30.septembrim!

„NACIONĀLIE ĒDIENI”
(pēc interneta materiāliem)
Katras tautas nacionālās kultūras sastāvdaļa ir arī nacionālais uzturs, kura izveidošanu ietekmējušas pārtikas produktu izvēles un apstrādāšanas iespējas. Atkarībā no ģeogrāfiskā stāvokļa mainās arī ēdienu garša. Nacionālo ēdienu īpatnības nosaka ne tikai uztura produktu iegūšanas iespējas, bet arī ēdienu sagatavošanas veids.
Angļi ļoti stingri ievēro ēdienreižu izkārtojumu. Brokastīs ēd olas, šķiņķi, desas, kūpinātas zivis, dažādas biezputras, marmelādi, tēju, kafiju. Lenčā jeb otrās brokastīs vienos pēcpusdienā pasniedz uz restēm ceptu gaļu kopā ar vārītiem kartupeļiem un dārzeņiem.
Piecos pēcpusdienā ir tējas laiks. Pie tējas pasniedz cepumus, kēksus, kūkas, vafeles, kam pievieno daudz cukurotu augļu, riekstus, mandeles.
Angļi pusdienas ēd vakarā. Ēdienkartē ir uzkodas, zupas, cepta gaļa ar kartupeļiem un dārzeņiem, siers, vēži, liellopu smadzenes, putnu aknas.
Iecienītie ēdieni ir rostbifs, bifšteks, gaļas un dārzeņu sacepumi, saldie pudiņi. Angļu ēšanas tradīcijām līdzīgas ir arī amerikāņu un austrāliešu ieražas.
Azerbaidžāņi ēdienus bieži gatavo no aitas gaļas. Zupas vāra biezas, to vārīšanai izmato māla traukus. Ēdieniem lieto daudz garšvielu un garšaugu, it īpaši safrānu. Saldie miltu izstrādājumi ir bagāti ar riekstiem un mandelēm.
Iemīļots svētku ēdiens ir plovs, kurā bez aitas gaļas un rīsiem ir arī daudz dārzeņu un augļu ( rozīnes, žāvētas aprikozes, kastaņi), safrāns.
Bulgāru ēšanas ieražas ir ietekmējuši gan austrumnieki, gan eiropieši, it īpaši franči. Brokastīs bulgāri dzer pēc turku parauga sagatavotu kafiju, raudzētu pienu, jogurtu, ēd rupja maluma kviešu maizi ar sviestu un ievārījumu, pusdienās pasniedz treknas gaļas ēdienus ar vircotām mērcēm un vitamīniem bagātiem dārzeņu salātiem (tomātiem, sīpoliem, papriku), bulgāru vīnus un minerālūdeņus.
Gaļu bulgāri mēdz gatavot sautējumos ar dārzeņiem. Jogurtu lieto ar dažādām piedevām – ķiplokiem, cukuru, ievārījumu. Tas ir arī daudzu zupu un otro ēdienu sastāvdaļa.
Franči ēst gatavošanu uzskata par sava veida mākslu, un pavārus par māksliniekiem. Ēdienu gatavošanā tiek izmantotas asas garšvielas, daudz ķiploku un sīpolu.
Daudz izmanto vīnus, konjaku, liķierus, pielietais spirts ēdiena gatavošanas laikā iztvaiko, bet ēdiens ir ieguvis neatkārtojamu garšu un aromātu. No garšaugiem ļoti bieži izmanto pupu mētras, puravus, estragonu, rozmarīnu.
Garšaugus, ko sasien buntītē un ieliek katlā, no gatava ēdiena izņem. Iecienīta gaļas ēdienu piedeva ir dārzeņi – artišoki, sparģeļi, dažādi kāposti, tomāti. Franči ļoti iecienījuši sieru, ko pasniedz desertā.
Francijā plaši izmanto etiķa un olīvu eļļas mērci, ko gatavo ļoti daudzos veidos.
Gruzīnu nacionālajos ēdienos ir ļoti daudz zaļo garšaugu, dažādas garšvielas, asās mērces, vīna etiķis, skābu augļu sulas, dārzeņi.
Gaļas ēdienus gruzīni gatavo vārītus, sautētus, ceptus no aitas, liellopu, cūkas gaļas. Tāpat kā citām dienvidu tautām, iecienīts cepšanas veids ir cepšana uz oglēm. Tā cep gaļu, zivis, dārzeņus, sieru. Šādi ceptus produktus pasniedz ar gredzenos sagrieztiem sīpoliem, lokiem, svaigiem tomātiem, citronu šķēlītēm, svaigiem un skābētiem gurķiem, uz iesma ceptiem baklažāniem, kas pildīti ar aitu taukiem. Vistas cep zem sloga.
Tradicionālie igauņu ēdieni ir kartupeļi ar siļķi, skābēti kāposti, kartupeļu un miežu biezputra, kāpostu zupa ar pupām, miltu zupa, pupiņu zupa, siļķu zupa, kāpostu zupa ar aukstiem kartupeļiem, gaļas un pelmeņu zupa, skābeņu zupa, piena zupa ar olu, biešu zupa, alus zupa, asins pelmeņi, asins pankūkas, cūkas kāju galerts, kāpostu pīrāgs.
Saldie ēdieni ir maizes zupa, medus kūka, skābpiena pankūkas, cepti āboli, kefīra želeja ar ērkšķogām, skābpiena pankūkas un kama ēdieni.
Kama milti ir gatavoti no sasmalcinātiem miežu, rudzu, zirņu un auzu graudiem. Šos miltus var sajaukt ar jogurtu, pienu, kefīru, paniņām un lietot kā brokastu ēdienu. Igaunijā tradicionālie dzērieni ir kvass, kadiķogu dzēriens, alus un degvīns.
Itāļi ir ļoti iecienījuši mīklas izstrādājumus – dažādus makaronus, nūdeles, ko ēd kopā ar gaļu, zivīm, dārzeņiem, sieru. Ēdienam bagātīgi pievieno garšvielas – ķiploku, lauru lapas, majorānu, muskatriekstu, kanēli u.c., daudz tiek lietoti arī rīsi un prosa, ko kombinē ar zirņiem, sēnēm, gaļu, zivīm, dārzeņiem. No jūras produktiem daudz izmanto zivis, vēžveidīgos, mīkstmiešus. Uzturā ir liela dārzeņu un augļu dažādība - tomāti, artišoki, brokoļi, sparģeļi, ziedkāposti, selerijas, zaļie zirnīši, sīpoli, mandeles, ēdamie kastaņi, melones, vīģes, apelsīni, mandarīni, citroni, greipfrūti, vīnogas. Ļoti iecienīti ir dažādi aromātiskie sieri.
Japāņu uzturā ir daudz rīsu, sojas, dārzeņu, augļu, jūras produktu. Vienā maltītē pasniedz daudz ēdienu. Tos servē nelielos trauciņos, ēd ar koka irbuļiem. Pusdienās uzkodas gatavo no vārītiem un nevārītiem dārzeņiem - kāpostiem, burkāniem, rutkiem, sēnēm, kukurūzas, pupām, jauniem bambusu dzinumiem, lotosa lapu kātiem, aļģēm, marinētām vai jēlām zivīm, mīdījām un gliemjiem.
Galvenais ēdiens ir gatavots no ceptas cūkas, teļa, putnu vai zivju gaļas ar bagātīgu rīsu piedevu vai ar plānām nūdelēm, kas gatavotas no sojas miltiem, sāls un ūdens. Zupu pasniedz pēc otrā ēdiena nelielos, slēgtos šķīvjos.
Maltītes noslēgumā pasniedz svaigus augļus - mango, melones, ābolus, bumbierus, banānus, zemenes, vīnogas, vīģes, dateles, persikus. No garšvielām izmanto piparus, ingveru, sīpolu lokus, vīna etiķi, rīsa etiķi. Daudz lieto skābētus un sālītus dārzeņus – kāļus, gurķus, ķiplokus.
Japāņu nacionālais dzēriens ir zaļā tēja, ko bez cukura pasniedz katrā ēdienreizē ar sevišķu rituālu.
Ķīniešu galvenais uztura produkts ir rīsi, kas tiek lietoti visās ēdienreizēs. Brokastīs tās bieži ir tikai šķidras rīsu biezputras vai rīsu zupa. Pārējās ēdienreizes rīsi ir obligāta ēdiena piedeva.
Ķīnieši stingri neievēro noteiktus ēdienreižu laikus, bet ēd, kad rodas ēstgriba. Vienā ēdienreizē pasniedz daudzus ēdienus, kas ir sakārtoti nelielos trauciņos. Par galda piederumiem izmanto koka irbulīšus.
Sevišķi lielā cieņā Ķīnā ir pīļu gaļa, kūpināta cūkgaļa, šķiņķis. No dārzeņiem un zivīm ķīniešu virtuvē gatavo ļoti daudzveidīgus ēdienus, tiem pievieno sojas mērci un rīsu degvīnu. Ķīniešu virtuvē populāri ir lotosa sakņu, bambusa dzinumu, magnoliju ziedlapiņu, pīļu mēļu ēdieni. Nacionālais dzēriens ir zaļā tēja bez cukura. Augļus ēd maltītes sākumā vai ēdienu starplaikos.
Krieviem ir raksturīgi krāsnī vārīti, trekni ēdieni – zupas (soļanka, rosoļņiks, skābētu kāpostu zupa), sautējumi, dažādi mīklas izstrādājumi.
Uzturā krievi daudz lieto skābētus dārzeņus – kāpostus, gurķus, bietes, sēnes. No maizes izstrādājumiem priekšroku dod rudzu rupjmaizei, ko ēd katrā ēdienreizē. Iemīļoti ēdieni ir pankūkas, pelmeņi, dažādi pīrāgi.
Reliģisko tradīciju ietekmē ir radies paradums ēst uzturvielām ļoti nabadzīgus ēdienus gavēņa laikā un ļoti treknus - pēc gavēņa. Nacionālais dzēriens ir tēja, ko dzer ar ievārījumu vai cukuru. Tēju dzer gan pēc maltītes, gan to starplaikā. Iecienīts ir maizes kvass, ko lieto kā atspirdzinošu dzērienu.
Lietuviešu nacionālajā virtuvē gatavo dažādus kartupeļu ēdienus. Iemīļoti ir ēdieni ar zaļiem rīvētiem kartupeļiem – klimpas, pankūkas, cepelīni, kugelis. Lietuvai ir arī sava nacionālā kūka – zarainais šakotis, kuras mīklu gatavo no miltiem, sviesta, olām, cukura, saldā krējuma un pāris karotēm brendija. Arī Latvijā tik populārā Napoleona kūka nāk no Lietuvas, tā tur sākta cept laikos, kad Lietuvā uzturējās Napoleona karaspēks.
Uzturā daudz lieto dažādas biezputras, pienu un piena ēdienus.
Poļu ēdieniem raksturīga skābena garša, tie ir ļoti sātīgi. Tiem pievieno daudz sviesta un krējuma. Poļi uzturā lieto ceptu gaļu. Ļoti iecienīts ēdiens ir biezputra. To pasniedz kā gaļas ēdienu piedevu. Poļi iecienījuši arī dažādas mērces.
Rumāņi uzturā lieto dārzeņus – pupiņu pākstis, bietes, tomātus, gurķus, kabačus, baklažānus, burkānus, kartupeļus. Daudz uzturā lieto kukurūzu un dārzeņu salātus. Ēdieniem pievieno daudz aso garšvielu. Rumāņu kulinārijai ir raksturīgas skābas zupas – čorbas, ko gatavo ar ieraudzētu kviešu kliju izvilkumu, kā arī borščs.
Iemīļots gaļas ēdiens ir vīnogu lapās ietītas maltās gaļas sautējums.
Ukraiņu uzturā ir ļoti daudzveidīgi produkti – dažādu dzīvnieku gaļa, zivju, graudu produkti, ļoti dažādi dzērieni, sēnes, daudz augļu un ogu, garšaugi. Ne tikai Ukrainā, bet arī daudzās citā valstīs ēd ukraiņu nacionālo ēdienu boršču. Zināmi aptuveni 30 tā veidi.
No miltu ēdieniem iemīļoti ir pelmeņi, pīrāgi, it īpaši tādi, ko pilda ar ķiršiem vai citām ogām. Ukrainā cieņā ir arī dažādas biezputras. Gatavo ceptus, vārītus, sautētus gaļas ēdienus.

RECEPTE IEDVESMAI
„Zosu ķidu „čorba””

Sastāvdaļas:
1,5 l ūdens,
1,5 l skābu kāpostu sulas,
1 zoss vai tītara ķidas,
50 g sīpolu,
50 g burkānu,
100 g rīsu,
20 g diļļu,
selerijas un pētersīļa saknes,
zaļumi.


Gatavošana:
Ķidas (arī kaklu, spārnus, astes daļu, kājas) sagriež sīkos gabalos, liek ūdenī, pievieno sasmalcinātas garšsaknes, sīpolus, burkānus, kā arī rīsus un vāra. Kad ķidas gatavas pielej atsevišķi uzvārītu skābo kāpostu sulu. Pirms pasniegšanas galdā katrā šķīvī ieliek sīki sagrieztus pētersīļus un dilles.

Labu apetīti!

PĀRDOMĀM

„MAZIE BĒRNI PAR MĪLESTĪBU”
(turpinājums)
Ja tā ir mana mammīte, tad es viņu varu noskūpstīt vienmēr, bet, ja tas ir kāds cits, tad gan jāprasa atļauja.
Rodžers, 6 gadi

Nevar precēties ar meiteni, ja nav pietiekami daudz naudas, lai nopirktu video VHS. Jo viņa gribēs skatīties kāzu video.
Džims, 10 gadi

Mīlestība ir muļķīga.. bet varbūt kādreiz es to pamēģināšu.
Floids, 9 gadi

Ja puisim ir vasaras raibumi, tad viņam jāmeklē meitene, kurai arī ir vasaras raibumi.
Andrejs, 6 gadi

Es eju uz bērnudārzu, lai atrastu sev sievu.
Toms, 5 gadi

Neviens nezina īsti, kā mīlestība rodas, bet es esmu dzirdējis, ka tā ir saistīta ar ožu. Tāpēc smaržas un dezodoranti ir tik populāri.
Gregs, 8 gadi

Precēti cilvēki vienmēr ir priecīgi, kad runā viens ar otru.
Edija, 6 gadi

Tad, kad cilvēki ir iemīlējušies, viņi visu laiku skatās viens uz otru, un viņu ēdiens atdziest. Citi cilvēki vairāk domā par ēdienu.
Breds, 8 gadi

Nedrīkst aizmirst savas sievas vārdu. Tas var sabojāt mīlestību.
Erins, 8 gadi

Precētie cilvēki bieži sadodas rokās, lai nenokristu viņu gredzeni. Jo viņi iztērējuši daudz naudas par tiem.
Gavins 8 gadi

Kāds ir labākais vecums, lai precētos?
Tik vēlu, cik iespējams, jo precēšanās vienmēr ir kļūda. Un jo vēlāk to dara, jo labāk.
Ingeborgs, 8 gadi

Labākais vecums ir 23 gadi, jo tad tu savu vīru pazīsti vismaz 10 gadus.
Kamilla, 10 gadi


GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maiks Endikots
 „Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
 (3.turpinājums)
Dārznieks
Jo, kamēr mēs dzīvojam miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos, tā, ka mēs nesam augļus nāvei. Tagad  saistīja, esam miruši, tā, ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta /Pāvila vēstule romiešiem 7;5-6/

Saulainas sestdienas februārī nav īpaši biežas, un šādas iespējas ir jāķer ar atplestām rokām. Pēdējā no šīm iespējām ienāca caur sētas durvju saulaino spīdumu, Jaitsam esot gultā. Viņš savā prātā apsvēra par ne pārāk agru rīta skrējienu apkārt dārzam. Šai, protams, vajadzēja būt pirmsbrokastu ekspedīcijai. Parasti Jaitsu nekas nespēja motivēt kaut ko darīt pirms ēšanas. Viņam šķita, ka tikai pilns vēders rada vēlmi kaut ko darīt, bet no tukša vien apaļas acis un piepaceltas uzacis. Otra lieta, kas, izņemot ēšanu, Jaitsu varēja atmodināt no garlaicības, bija viņa pavadiņa.
Kad nozvanīja zvans, Jaitss noskrēja lejā uz dārzu un sāka dzīties pakaļ bēgošajam pastniekam, bet es, turot rokās viņa pavadiņu, intensīvi domāju, ko mums ir sagādājusi šī diena. Pašā mauriņa galā auga bērzi. Aizgāju līdz tiem un tos aptaustīju, ar rokām sajuzdams to stumbra skaistumu. Četri mazākie bērza stumbri bija apauguši ar efejām. „Jaits,” es teicu, „mums vajadzēs tās noņemt!” Viņš, pienākuma apziņas pārņemts, izskrēja zig zagus manā priekšā, līdz beidzot mēs atradām ķerru, ielikām tajā dārza šķēres un devāmies atbrīvot kokus. Vismaz es tā domāju. Plēšot, raujot un griežot nost efejas no koku stumbriem, sakrāvu tās kaudzē un saplacināju, brīnīdamies, ka paliek tik daudz vietas. Tad devāmies uz komposta kaudzi dārza otrajā galā. Kas par brīnišķīgu ķerru – tik daudz vietas!
Tad es ko izdzirdēju. Cīnoties ar efeju, kura bija kā pielipusi koka stumbram, izdzirdēju skaņas, kas liecināja, ka Jaitss kaut ko velk un plucina. Mēs ar Jaitsu nebijām sapratuši viens otru. Kamēr es cīnījos ar efejām un vedu tās uz komposta kaudzi sapūšanai, Jaits tās ņēma no komposta kaudzes un vilka atpakaļ uz mauriņu. Jaitsa prāt, efeju stīgas lieliski izskatītos uz mauriņa un būtu domātas tikai viņa baudai. Tās jāglābj no viņa saimnieka, kurš nesaprot, kas ar tām īsti darāms.

Mums ikvienam var būt draudi. Nu gluži kā šī efeju kaudze. Mēs vēlamies no tiem tikt vaļā, bet tas neizdodas.Es panācos uz priekšu un iekritu taisni efeju kaudzē. Cik daudzi no mums nevar sev paši pat atzīties, ka viņiem kas draud. Draudi mācas un mācas mums virsū no nekurienes, apvijas mums apkārt, līdz mēs krītam. Mēs esam nikni un apjukuši, bet atkal no jauna uz to iekrītam.
Dažreiz šie draudi nav kā efejas, kas tikai pinas ap mums. Dažreiz tie ir kā lieli, melni labradori, kas to vien gaida kā iekost mums rokās. Mēs cenšamies šos draudus nodot Dievam un jautājam: „Dievs, vai Tu varētu paskatīties uz to un šo, un kaut kādā veidā paņemt to prom no manis? Es esmu tikai nožēlojams grēcinieks, es nemāku ar to tikt galā.”
Bieži šķiet, ka tas darbojas – lūdzēji ir uzklausīti, dievkalpojums izdevies, bet tad tas atkal mums uzkrīt virsū. Brīdī, kad vismazāk to gaidi. Mēs, kristieši, varam piedot tikai tik daudz, cik vēlamies piedot. Daudzos gadījumos mēs zinām, ka esam, piedevuši ko tādu, kas vēlāk varētu vērsties pret mums. Vienalga, lai kāds būtu patiesais mērķis, mums ir grūti piedot ilgstoši. Tas pat ir kaitinoši, kad lielākās problēmas tiek atrisinātas reizi par visām reizēm, bet mazākās turpina atgriezties atkal un atkal!
Mēs nekad nevaram tā īsti atrast ceļu, kā izbeigt dusmoties par to, kas ir noticis. Mēs bieži notikušo aizmirstam, dažkārt pat uz ilgu laiku. Bet tad tas atkal izlien it kā no nekurienes, lai dotu mums kārtējo triecienu. Mēs varam justies kā nesaprasts bērns, kas cenšas risināt savu problēmu. Vienalga kāds ir dusmu cēlonis, dusmas paliek mūsu ziņā un tikai Dievs var palīdzēt tikt ar tām galā. Šķiet, arī Pēterim bija tieši tāda cīņa.
Tad Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas!” /Mateja evaņģēlijs 18; 21-22/
Frāze „septiņdesmit reiz septiņas” parāda, ka ļoti bieži ir vajadzīga bezierunu piedošana. Katru reizi, kad meklējam spēku, lai piedotu, kāda daļa no mums tiek dziedināta. Mums vajag būt neatlaidīgiem citu un sevis dziedināšanā. Pat ja mēs nejūtamies tā, lai piedotu, mums tas ir jādara. Dievs godina šādu soli. Nākošo reizi, kad mēs domāsim par šo cilvēku, mums jau būs vieglāk. Kad runāsim par viņu – tas jau būs labvēlīgs tonis, kad mēs par viņu dzirdēsim – dzirdēsim ko jauku. Nākošo reizi, kad mēs redzēsim viņu uz ielas, mēs samazināsim soli, paejot tiem garām. Katra piedošana dziedē arī mūs. Patiesība ir tā, ka nevēlēšanās piedot lēnām iznīcina mūs pašus.

Kad man neizdevās pārliecināt Jaitsu par pareizo efeju novietošanas vietu, es pievērsu uzmanību kādam nokritušam zaram uz kura pagājušo ziemu biju izmežģījis potīti. To biju nolēmis sadedzināt. Paņēmu biezo zaru un vilku uz ķerras pusi, bet tas iestrēga. Laikam tas bija aizķēries aiz bērza. Nolicis smago galu uz zemes, sāku meklēt tā otru pusi. Un tad sajutu savā sejā slapju melnā deguna pieskārienu. Domāju, ka viņš smaidīja, atpletis muti ar saviem baltajiem zobiem. Vai es kādreiz uzvarēšu?
(Turpinājums sekos)

LA¬SĪ¬TĀ¬JU SLE¬JA

Visvaldis Gansons (LNB biedrs)

“PAŠMĀCĪBAS ORIENTĒŠANĀS STUNDA”
No sērijas „Vai grūti būt neredzīgam?„
 
         Tas notika vairākus gadus atpakaļ, kad pēc redzes zaudēšanas Strazdumuižas rehabilitācijas centrā apguvu elementārās iemaņas, kas nepieciešamas neredzīgo dzīvē. Tai skaitā orientēšanos apkārtējā vidē. Es biju labs skolnieks un labi padevos dresūrai. Ko nozīmē staigāt pa Strazdumuižu, zinās tie, kuri tur bijuši. Tur daudz kas izveidots un pielāgots tā, lai neredzīgais viegli varētu viens pats pārvietoties. Pavisam kas cits ir staigāt tur, kur šādu norāžu un marķējumu nav.
Lai nu kā, iemaņas staigāt jau apgūtas, un mana pašapziņa ar katru dienu auga augumā. Tā nu savas orientēšanās iemaņas liku lietā, staigājot pa dzimto ciematu. Lai gan tur uz ielām nav nekādu norāžu un marķējumu, manā galvā bija skaidri saglabājusies apvidus karte. Jāiegaumē tikai visi pagriezieni un jāzina uz kurieni ved katrs ceļš. Tad diezgan labi var izstaigāt gandrīz visu ciematu.
Protams, gadījās jau reizēm pa kādai ķibelei, taču pats galvenais ir nestaigāt sapņojot, bet centīgi iegaumēt, kam paiets garām un kur pats atrodies. Starp citu, par staigāšanu sapņojot man arī ir viens piedzīvojums, bet par to pastāstīšu kādā citā reizē.
Labi, pietiks pļāpāt par visiem labi zināmām lietām, ķersimies vērsim pie ragiem.
Tā kādu dienu, būdams brīvdienās, es klejoju pa labi pazīstamiem ceļiem. Likās, kas nu tā par staigāšanu, asfalts vai grants ceļa mala labi samanāma, maršruts zināms, taisni vai garlaicīgi. Kā jau teicu, mans pašlepnums bija audzis, un mani sāka dīdīt piedzīvojuma velniņš, sak’ -jāmēģina iet tur, kur nav nekādas norādes! Domāts darīts. Par sava izmēģinājuma objektu izvēlējos pļaviņu aiz manas mājas.
Lai lasītājam būtu labāks priekšstats, sniegšu nelielu aprakstu par darbības vietu. Māja, kurā es dzīvoju, atradās līdzās skolai, kura senāk bijusi muižas ēka. Iespējams, ka tur šis tas pat saglabājies no muižas laikiem - no dzīvžogu stādījumiem veidoti laukumi ar puķu dobēm. Tieši pretī parādes durvīm, tikai otrpus ielai, kas bija pašā skolas priekšā, atradās vilkābeļu dzīvžogs liela apļa formā. Mēs to saucām par rundāli. Tā abās pusēs no zemākiem dzīvžogiem izveidoti tādi kā trīsstūra laukumi. Aiz lielā rundāļa atradās pļaviņa, aiz tās - vecā parka stūris. Tam visam vienā pusē atradās mana māja, otrajā - asfaltēts celiņš, kas skolas dienvidu galā tuvojās skolas priekšā esošai ielai.
Karte sastādīta, mērķis nosprausts, atliek tikai rīkoties! Nostājos ar muguru pret mājas sienu, apmēram tā, lai būtu pļaviņai pa vidu, un mans ceļojums brīvajā dabā varēja sākties. Apmaldīšanās iespēja pilnīgi izslēgta - pa kreisi, austrumos parks, pa labi, rietumos - ērkšķainais rundālis, pretī mērķis - ceļš . „Uz priekšu tēvzemes dēli!”, es noteicu pie sevis un devos ceļā.
Pļaviņa nav nemaz tik liela, bet ceļš šķita diezgan garš. Kā nu ne, es taču neeju vis taisni, bet šķērsām pāri. Biju gan paņēmis drusku par daudz uz austrumiem, parka vecie koki jau bija nojaušami. Bet tas ar likās nieks, ejot gar tiem mērķi arī var sasniegt. Un kā nu ne, te jau tas arī bija, tikai pārrāpos pāri grāvim un biju jau uz ceļa. Lai arī nedaudz šķībi, bet uzdevums izpildīts.
Taču piedzīvojuma gariņš mani mierā vis nelika, jādodas atpakaļ pa šo pašu maršrutu. Apmaldīšanās iespēja taču pilnīgi izslēgta. Austrumos parks, rietumos rundālis, pretī, ziemeļos, mērķis - mana māja. Pagājos nedaudz uz skolas pusi, tā, lai pēc mana aprēķina, būtu pļaviņai pa vidu un pretī mājai, un devos ceļā. Gāju, gāju, bet kas tad tas? Manā priekšā uzradās milzīgs ērkšķains krūms. Ar nūjiņu pagrābstījos uz vienu pusi, uz otru pusi, uz augšu - visur lapotne. Mani domu ritentiņi galvā sāka griezties arvien ātrāk. Vienīgais, kas man ienāca prātā, ka atkal esmu norāvis uz austrumiem un uzdūries Kaukāza plūmītei, kas auga parka malā. To es labi atcerējos. Ja tā, tad mana māja atrodas krietni pa kreisi.
Pagriezos pa deviņdesmit grādiem un droši nogāju kādus divdesmit soļus. Tad mēģināju atkal uz ziemeļiem, bet, ak, tu mī un žē - manā priekšā biezi noauguši krūmi, kur tādi te gadījās!? Vai tiešām būtu nošāvis mājai garām? Bet arī tad nekur tādiem krūmiem nevajadzēja būt, tad man vajadzēja nonākt mājas otrajā pusē uz ielas, nevis krūmos. Mani ritentiņi galvā sāka griezties haotiski. Tā grābādamies devos gar krūmiem vien tālāk, bet, ak, vai, priekšā dzīvžogs! Pačamdījos uz visām pusēm, bet nekādas spraugas nevarēju atrast. Pagriezos un gāju tik gar dzīvžogu tālāk, bet, ak, kungs, atkal dzīvžogs priekšā! Tā nu grābstījos uz visām pusēm, bet skaidrībā netiku. Mani ritentiņi galvā jau bija sabiruši čupā.
Pie jēgas neticis nolēmu, ka jādodas atpakaļ. Paspēru soli atpakaļ un iekūlos puķu dobē. Instinktīvi sāku ar roku aptaustīt puķes un atpazinu - tās tak jurģīnes vai jāņrozes, vai diezin kā vēl tās sauc! Tās šeit auga no tiem laikiem, kad vēl skolā gāju. Kur atrados, man bija pilnīgi skaidrs, un kā šeit biju nokļuvis - arī skaidrs.
Lai lasītājam būtu skaidrs, patīsim filmu nedaudz atpakaļ. Pļaviņu es biju šķērsojis ļoti labi, pat diezgan precīzi, un tas ērkšķainais krūms, kam es uzdūros, nebija vis plūmīte parka malā, bet košuma krūms, kas auga pretī manai mājai. Tikai es to neatpazinu, jo manā atmiņā tas bija piefiksējies stipri mazāks. Patiesībā tas bija izaudzis krietni liels, un man vajadzēja tikai to apiet. Tad pēc pāris soļiem es būtu sasniedzis mājas sienu, savu mērķi. Tā kā biju iedomājos, ka esmu krietni novirzījies no maršruta un veicis krietnu gājienu pa kreisi. Tad nonācu pie biezi noaugušajiem krūmiem, kas nebija nekas cits, kā dzīvžoga posms, kas nez kāpēc nebija apcirpts un sakuplojis manā augumā .
Virzoties gar šiem krūmiem, biju iegājis vienā no dzīvžogu izveidotajiem trīsstūriem, kas atradās skolas priekšā - starp manu māju un lielo rundāli. Kur es atrados, man bija skaidrs - uz ziemeļiem, aiz dzīvžoga, pēc pāris soļiem bija mana māja, uz rietumiem - iela, kas iet gar skolas priekšu, uz dienvidiem - lielais rundālis, uz austrumiem - mana nelaimīgā pļaviņa un arīdzan vienīgā brīvā sprauga stūrī, pa kuru es šajā Bermudu trīsstūrī biju iegājis. Un nu vairs netiku ārā.
Kurā debess pusē kas atrodas bija skaidrs, bet, nolāpīts, nav vairs skaidrs uz kuru pusi katra debess puse atrodas! Tā kā izeju atrast nevarēju, tad lai nenodarītu vēl lielāku postu puķu dobēm, nolēmu vienā vietā tik spraukties cauri, un tad jau redzēs, kur būšu iznācis. Tuvākajā žogā metos iekšā un cauri gan. Ahā! Uzkāpu uz šauras kājcelītes, aiz tās durstīgais rundālis. To neatpazīt nevarēju. Durstīgāks varēja būt tikai ezis.
Tātad dienvidi. Nu tikai pa celiņu uz rietumiem, tad nonākšu tieši skolas priekšā. Tavu trakumu! Ceļu aizšķērsoja kaut kāda metāla konstrukcija, tādi kā režģi, kas iespundēti taisni pāri celiņam starp diviem dzīvžogiem! Pāri pārrāpties gandrīz tā kā varētu, bet kas to zina, kas tālāk? Ka neiekrītu vēl kādās lamatās! Nē, labāk spraukties gar vienu galu garām. Nokļuvis otrā pusē, vēlreiz aptaustīju, kas tas par ķēmu. Ha! Nu viss skaidrs, velosipēdu stāvvieta! Agrāk tādas te nebija. Lai nu kā, likās - esmu pašā skolas priekšā, pie galvenās ieejas kāpnēm. Debess puses nostājušās savās vietās, ritentiņi galvā griezās normālā gaitā, varēju atviegloti uzelpot un ar smaidu sejā doties mājup.
Morāle – šķērsot parastu pļaviņu nav nemaz tik vienkārši, bet apmaldīties labi pazīstamā puķu dobē ir pavisam vienkārši!     




Fricis Svipsts
„Kopā ar Sprīdīti”

Ai, brašais puika Sprīdīti,
Ar lielu vīra dūšu,
Es pasakā kaut brīdīti
Ar tevi kopā būšu.

Nāks Lutauši un Raganas,
Gan tērpti citos svārkos,
Būs vēju zirgiem jāganās
Tik daudzos vēja parkos.

Kad beidzas sena pasaka
Un dzīvē sākas jauna,
Kā to lai šodien pasaka,
Cik laba tā vai ļauna?

Imants Smirnovs
„Rudenīga dzeguze”

Kad mūsu ceļi atvasarā ierit,
Pēc ziedoņdienām sailgojas sirds,
Ar dzīves ritējumu dažs nav mierā,
Kad mūsu ceļi atvasarā ierit.
Bet nav ko uztraukties un saraukt pieri,
Ja dzeguzi dažs rudenī vēl dzird.
Kad mūsu ceļi atvasarā ierit,
Pēc ziedoņdienām sailgojas sirds.

”Es vēlos”

Es gribētu sajust vēl vasaras lietu,
Šai vēlmē man atzīties nav nekāds kauns.
Caur tālēm vēl sadzirdu, bites kā spieto,
Es gribētu sajust vēl vasaras lietu.
Jo vasaru alkstu, kā bite alkst ziedu,
Bet vēlīns ir rudens, vairs nektāra nav.
Es gribētu sajust vēl vasaras lietu,
Šai vēlmē man atzīties nav nekāds kauns.




„Rītdienas bezdarbnieks”

Septembra zirneklis tīklu auž
Garākās smilgas galā,
Saulstari bijīgi melnalkšņus glauž,
Septembra zirneklis tīklu auž.
Iespējams, viņš to pat nenojauš,
Rīt jau bez darba var palikt.
Septembra zirneklis tīklu auž
Garākās smilgas galā.


DAUDZ LAI¬MES JU¬BI¬LE¬JĀ!

Aigars Bušs
(LNB biedrs)
„Vēlējums”

Atkal jubilejas klāt,
Draugi sāks jūs sumināt,
Vēlēs laimi, veselību
Protams, arī mīlestību.

Lai tie gadi nāk un iet,
Jums vēl vajag dziedāt, smiet,
Cauri dzīvei smaidot ejiet,
Neko sliktu nemeklējiet.

Otram – tikai labu dariet,
Tad tās bēdas ātrāk pāriet,
Tad būs dzīvē vairāk prieka,
Skumjas nekaitēs ne nieka.


Apaļajās dzīves gadskārtās sveicam:

1.jūlijā Rūdolfu Nikuļinu 40.jubilejā
2.jūlijā Vairu Kornu 60.jubilejā
4.jūlijā Leonu Gasjūnu 80.jubilejā
7.jūlijā Andi Lankupu 45.jubilejā
15.jūlijā Nadeždu Bagrovu 65.jubilejā
16.jūlijā Jēkabu Binduli 65.jubilejā
19.jūlijā Ivaru Pirktiņu 50.jubilejā
19.jūlijā Ingūnu Kaufeldi 45.jubilejā
20.jūlijā Zigrīdu Šmiti 70.jubilejā
25.jūlijā Voldemāru Zveju 80.jubilejā
27.jūlijā Irinu Vainoru 35.jubilejā
4.augustā Lailu Kristapsoni 45.jubilejā
11.augustā Annu Kolosovu 85.jubilejā
14.augustā Jolantu Akmeni 40.jubilejā
22.augustā Elizabeti Kneitu 90.jubilejā
23.augustā Natāliju Kadiķi 55.jubilejā
27.augustā Ivanu Kuzmicki 50.jubilejā



SAULAINU ATVASARU!

Nākamais avīzītes numurs iznāks oktobrī.

Bez¬mak¬sas iz¬de¬vums redzīgo rakstā, audiokasetēs un Braila rakstā.

Ad¬re¬se: Ga¬nī¬bu 197/205, Lie¬pā¬jā,
tele¬fons: 63431535;
e-pasts: liepajas_nb@inbox.lv


Ļoti lūdzam nodot biedrībai nevajadzīgās
90 min. audiokasetes! Mums tās ir ļoti nepieciešamas ierakstiem!