LIEPĀJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS IZDEVUMS
SADARBĪBĀ AR LIEPĀJAS PILSĒTAS DOMI
 
2009.gada jūnijs
Nr.3

 
Labdien! Jūnijs ir klāt. Maz laika ir palicis, lai gads ietu uz otru pusi. Tik ļoti ātri steidzas laiks. Pusgads ir paskrējis vēja spārniem. Paldies Dievam, ka varam baudīt brīnišķīgo dabu. Pagājušas vēlēšanas. Mums bija iespēja īstenot dzīvē to, ko Dievs mums ir uzticējis – ievēlēt valdību. Lai tie, kuri ievēlēti, varētu rūpēties par saviem ļaudīm. Teikšu godīgi, es priecājos, ka Liepājā ievēlēta iepriekšējā valdība-tas ir ieguvums un svētība arī visai mūsu biedrībai. Kopš 1999.gada, kad pie varas pilsētā nāca Uldis Sesks, kopīgi strādājot, ir izdarītas daudzas labas lietas. Arī mūsu invalīdiem. Arī šogad pilsētas pašvaldība atbalsta pinēju un mezglotāju nodarbības, datorapmācību vājredzīgiem un neredzīgiem, transporta pakalpojumus, kopīgi risinām vides pieejamības jautājumus. No 2003.gada pašvaldība apmaksā darba devēja sociālo nodokli subsidētajās darba vietās strādājošiem invalīdiem. Liepāja ir pirmā pilsēta Latvijā, kur Attīstības komiteja ir atbalstījusi Rīcības plānu universālā dizaina iedzīvināšanai Liepājā. Par vides pieejamību – marķētām stikla sienām un durvīm, pirmiem un pēdējiem pakāpieniem, saskatāmu informāciju un citām lietām, joprojām turpinām stāstīt citu Latvijas pašvaldību pārstāvjiem. Šobrīd ir neziņa, kas mūsu valsti sagaida nākotnē. Izmaiņas, kas šobrīd norisinās, daudziem ir nepatīkamas. Visgrūtāk būs tiem, kas dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem. Pensionārus un invalīdus tas skars mazāk, jo viņi taupīgi ir dzīvojuši visu laiku. Taču, paldies Dievam, invalīdi un pensionāri vēl saņem pensiju, ir atbalsts no pašvaldības - dzīvokļu pabalsti, medicīnisko izdevumu kompensācija. Protams, tiek skatīts kādi ir personas ienākumi, bet es ticu, ka šādi pabalsti būs pieejami arī turpmāk. Tā lai ir dzīves skola katram. Ir jāaizdomājas – vai mēs drīkstam dzīvot uz parāda. Jā, ir nepatīkami, ka mūsu valsts šobrīd ir lielos parādos. Bet paliksim mierā. Ir lietas, kuras mēs varam ietekmēt un ir lietas, kuras pilnīgi jāatstāj Dieva ziņā. Padomāsim, vai dzīvojam Dievam tīkamu dzīvi, vai esam par svētību un iepriecinājumu tuvākajiem. Lai visiem jauka vasara, lai Jēzus Kristus svētī un pasargā!
Māris Ceirulis,
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs

BIEDRĪBAS ZIŅAS

Aizvadītie divi mēneši pagājuši ļoti spraigi un notikumiem bagāti. Pats lielākais un priecīgākais notikums – pateicoties daudziem jo daudziem atbalstītājiem, esam iegādājušies jaunu busiņu – 2005.gada VW Caravella. Ar to turpmāk uz nodarbībām Dienas centrā, pie ārstiem gan Liepājā, gan Rīgā vedīsim mūsu biedrus. Busiņu piedāvāsim izmantot arī ikvienai no Invalīdu NVO Sadarbības tīkla dalīborganizācijām. Savukārt vecais, piecus gadus godam nokalpojušais busiņš, paliks biedrības īpašumā, un ar to būs iespējams pārvadāt mēbeles, celtniecības materiālus gan biedrības, gan biedru vajadzībām.
Biedrībā aprīļa beigās viesojās Ventspils 1.vidusskolas skolēni, iepazinās ar šeit notiekošo, vēroja kā darbojas klūdziņu pinēji un mezglotāji. Bērniem tas bija liels pārsteigums, redzot, ka pat pilnīgi neredzīgi cilvēki var patstāvīgi meistarot skaistus izstrādājumus, strādāt ar datoru, sarakstīties internetā.
 11.maijā Holandes organizācija „ORA fonds” atveda mums datorus, kurus piedāvājam tiem mūsu biedriem, kuriem datori ir nepieciešami.
No 12. līdz 16.maijam biedrības telpās vairākus simtus cilvēkus pieņēma ASV Mičiganas štata kara mediķi, kuri pārbaudīja redzi, mērīja asinspiedienu, cukura un holesterīna līmeni. Pasākums radīja vēl nebijušu kņadu un cilvēku pieplūdumu, bet viss beidzās laimīgi kā mediķiem, tā pacientiem.
No 11. līdz 16.maijam biedrības vadītājs Māris Ceirulis un projektu asistente Daiga Bindere viesojās Spānijā, kur piedalījās starptautiskā apmācību seminārā par cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības iespējām. Apmācībās piedalījās arī Anglijas un Spānijas pārstāvji, līdz ar to bija iespējams uzzināt šo valstu pieredzi nodarbinātības veicināšanā. Protams, tur invalīdiem ir lielākas iespējas gan strādāt, gan ar dažādām nodarbēm aizpildīt brīvo laiku. Taču tas ir iespējams, pateicoties šo valstu finansējumam. Paralēli tam tika skatīts, kā tiek risināti vides pieejamības jautājumi dažādās Spānijas pilsētās. Tā kā ar mums kopā bija pārstāvji no invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons”, kuru vidū bija trīs meitenes ratiņkrēslos, tad secinājums ir viens – cilvēkiem ratiņkrēslā Spānijā ir brīva iespēja pārvietoties. Arī par neredzīgiem cilvēkiem ir domāts – uz ielām, laukumiem un metro stacijās ir izveidotas reljefas vadlīnijas, pakāpienu krāsojumi, uzraksti braila rakstā. Tas neredzīgiem cilvēkiem palīdz patstāvīgi pārvietoties.
Protams, nav tā, ka kādā valstī būtu ideāla situācija. Taču visas šīs lietas vēlamies ieviest arī Latvijā, lai cilvēki, kuriem ir kādi funkcionālie traucējumi, varētu patstāvīgi iziet ārpus savām dzīves vietām un apmeklēt dažādas iestādes, veikalus, kultūras un veselības aprūpes iestādes. Taču darba apjoms, kas jāpaveic, ir milzīgs.
21. un 22.augustā , ar Liepājas Sporta pārvaldes atbalstu, pirmo reizi Liepājā, Daugavas stadionā tiks rīkots atklātais vieglatlētikas čempionāts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kam ir interese, lūdzam pieteikties!
Jūlijs tradicionāli lielākai darbinieku daļai ir atvaļinājuma mēnesis, taču jūsu vajadzības uzklausīs Iveta Mackare, kuru varēs sastapt ik dienas.

ZIŅAS NO BIBLIOTĒKAS
Bibliotekāres Ilze un Mirdza aicina lasītājus iepazīties ar jaunākajām grāmatām.
MP3 formātā - Lina J. „Zem skorpiona zīmes”; Fīldings H. „Stāsts par Tomu Džonsu atradeni”; Jaunsudrabiņš J. „Aija”; Voltersa M. „Neprāta varā”; Goldfarbs A. „Disidenta nāve”; Binghema Š. „Kastaņkoks” un „Pusnakts mēness”; Brukfīlda A. „Četri gadalaiki”; Gripando Dž. „Falkona ultimāts”; Makkalova K. „Pieskāriens”; Metjūsa K. „Priekos un bēdās”; Ziedonis I. „Epifānijas”; Ēkmane K. „Notikumi pie ūdeņiem”; Grūtups A. „Ešafots”; Prestons D. „Kodekss”.
DVD formātā - „Ieraugi jūru”; Pakalniņš J. „Laika jautājums”; Ziedonis I. „Mežu zeme Latvija”.
Audiokasetēs: Mandino O. „Panākumu universitāte”; Mari O.”Pēdējais orks”; Grūtups A. „Observators”; Hammesfāra P. „Mele”; Benvils Dž. „Jūra”; Makkalova K. „Enģelis”; Kenere Dž. „Živenšī kods”; Radzinskis E. „Aleksandrs II”; Oe K. ”Privāta lieta”; Rudaks U. ”Rokupācija”.

PĀRDOMĀM
MAZIE BĒRNI PAR MĪLESTĪBU
Mīlestība ir tāda, ka tev tiešām, tiešām, tiešām kāds patīk.
Annija, 4 gadi

Mīlestība ir, kad mammīte, vārot tētim kafiju, pati vispirms drusciņ pagaršo, vai laba sanākusi.
Danijs, 7 gadi

Tev tiešām nevajadzētu teikt “Es Tevi mīlu”, ja tu tā nedomā. Bet ja tu tā domā, tev tas ir jāsaka daudz. Cilvēki aizmirst.
Džesika, 8 gadi

Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, jo viņa man atdod visas savas vecās drēbes, un viņai jāpērk sev jaunas.
Laurena, 4 gadi

Mīlestība ir, kad sunītis tev nolaiza visu seju arī pēc tam, kad visu dienu bijis atstāts mājās viens pats.
Anna 4gadi

Mīlestība ir tad, kad māmiņa iedot tētim labāko vistas gabaliņu.
Elaine, 5 gadi

Mana klavierkoncerta laikā es biju uz skatuves un man bija bail. Es skatījos uz visiem cilvēkiem, kas mani vēroja, un ieraudzīju savu tēti, viņš man māja un smaidīja. Viņš vienīgais to darīja. Man vairs nebija bail.
Sindija, 8 gadi

Mīlestība ir kā maza, veca sieviņa un mazs, vecs vīriņš, kas vēl arvien ir draugi, lai gan viens otru tik labi jau pazīst.
Tomass, 6 gadi

Mīlestība ir tad, kad tu pasaki puisim, ka tev patīk viņa krekls, un viņš to velk katru dienu.
Noelle, 7 gadi

Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt. Pat tad, kad tu esi noguris.
Tedis, 4 gadi

Mīlestība ir tad, kad meitene iesmaržojas ar savām smaržām un zēns ar savu odekolonu un viņi satiekas un smaržo viens otru.
Karls, 5 gadi

Ja kāds tevi mīl, tad viņš tavu vārdu izsaka citādāk. Tu vienkārši zini, jo no viņa mutes tavs vārds skan smuki.
Anete, 4 gadi

Kad manai vecmāmiņai bija artrīts, viņa nevarēja vairs noliekties un krāsot savus nagus. Tādēļ mans vectēvs to darīja viņas vietā, pat tad, kad viņš pats rokās dabūja artrītu. Tā ir mīlestība.
Rebeka, 8 gadi

Nedrīkst teikt kādam, ka tu mīli un tad pārdomāt… Mīlestība nav tāpat kā izvēlēties filmu, ko skatīties.
Natālija, 9 gadi

Ja tu gribi vairāk iemācīties par mīlestību, sāc no sava drauga, kurš tev jau ir.
Nikija, 6gadi

Ja gribi patikt meitenei, tev viņai jāsaka, ka viņa ir skaista pat tad, ja viņa tāda nav.
Roberts, 7 gadi

Kad esi izaudzis un gribi precēties, tev ir jāatrod meitene, kurai patīk tās pašas lietas, kas tev. Piemēram, ja tev patīk futbols, vajag, lai arī viņai patiktu.
Alans, 10 gadi

Kad puisis un meitene ir iemīlējušies, viņi iet uz kino, lai varētu sēdēt blakus.
Stefans, 8 gadi

Mīlestība pati tevi atradīs. Pat, ja tu mēģināsi no tās noslēpties. Vismaz man tā vienmēr ir: kopš 5 gadu vecuma es slēpjos no meitenēm, bet viņas mani vienalga vienmēr atrod.
Deivs, 8 gadi

Mīlestība ir tad, kad sieviete un vīrietis viens otram apsola būt kopā slimībās, grūtībās un bēdās.
Marts, 10 gadi

Mīlestība esot pasaulē svarīgākā lieta, bet, manuprāt, basketbolam arī nav ne vainas.
Georgs, 8 gadi

Lai iemīlētos, tev jātiek sašautam ar kaut kādu tur bultu, taču pārējais vairs neesot sāpīgi.
Miks, 8 gadi

Mīlestība ir tā kā sniega lavīna - tev ir jāmūk, lai izglābtos.
Džons, 9 gadi

Ja iemīlēšanās iet tikpat ilgi, cik es mācījos lasīt, tad es to negribu darīt!
Glens, 7 gadi

Mīlestība ir tas, kas ir ar tevi istabā, kad tu uz mirkli pārtrauc izsaiņot Ziemassvētku dāvanas un ieklausies.
Roberts, 5 gadi

Kad tu kādu mīli, tu mirkšķini savas skropstas un no tavām acīm lido daudz mazu zvaigznīšu.
Karīna, 7gadi

Mīlestība ir, kad tu kādam atdod lielāko daļu savus kartupeļus frī un viņam par to nekas nav tev jādod pretī.
Kristīne, 6gadi

Pirmajā randiņā viens otram saka interesantus melus, un tāpēc viņi ir gatavi atkal tikties.
Martins, 10 gadi

BRAILA MANTOJUMS
/ No World Blind Union mājas lapas/
Šogad paiet 200 gadi kopš dzimis Braila raksta izgudrotājs Luijs Brails. Šis francūzis radikāli izmainīja tūkstošiem neredzīgu cilvēku dzīvi, izgudrojot pilnīgi jaunu lasīšanas un rakstīšanas sistēmu. Metode, kas deva iespēju lasīt izmantojot reljefus punktus, ir izturējusi laika pārbaudi.
Francijā, 35 km no Parīzes, vīna dārzu ielenkumā, atrodas Koupvreja. Ciematā ir pieticīga māja ar divslīpju jumtu, skursteni un dārzu, kur 19. gadsimta sākumā dzīvoja seglinieks Simons Renē Brails ar sievu Moniku un bērniem Katrīnu Džozefīni, Luiju Simonu un Mariju Selīnu.
Luijs, mazs, blonds un ar lielām dzīvīgām acīm, piedzima šajā namā trešdienā, 1809. gada 4. janvārī. Kādu dienu viņš spēlējās sava tēva darbnīcā, kur nejauši pats sev acī ietrieca īlenu. Ārsts deva viņam zāles, taču tās nevarēja viņu dziedināt. Dienu pēc negadījuma Luijs vairs nespēja redzēt ar ievainoto aci, un vēlāk viņš zaudēja redzi pilnībā. Bērna vecāki satraucās par Luija iespējām izdzīvot pieaugušo pasaulē.
Zēna skolotājs Koupvrejas skolā ieteica vecākiem aizvest Luiju uz izglītojošo centru neredzīgiem bērniem, kas tik tikko bija izveidots Parīzē, jo viņš uzskatīja, ka Luijam ir izcilas spējas un laba galva mācībās. Tā 1819. gadā, kad Luijam bija tikai 10 gadi, viņš tika uzņemts Parīzes Karaliskajā institūtā jauniem, neredzīgiem cilvēkiem.
Skolā zēns drīzumā iedraudzējās ar Ipolito Koltatu, tā bija draudzība, kas ilga visu viņu dzīvi. Koltats kļuva par vienu no visprecīzākajiem Luija biogrāfiem. Viņš rakstīja: „Braila izskats vien jau radīja priecīgu noskaņu, un viņam bija vispiemērotākās īpašības, lai mācītu savus neredzīgos kolēģus.”
Braila sapnis bija studēt humanitārās un dabas zinātnes, kļūt par skolotāju un mācīt citus. Pirmo soli šajā virzienā viņš spēra, pētot Valentīna Hauija lasīšanas un rakstīšanas sistēmu, kura bija ļoti sarežģīta neredzīgam cilvēkam, bet kuru izmantoja apmācību centra skolotāji.
1822. gadā viņš atklāja Barbiera fonogrāfu, sistēmu ar kuras palīdzību neredzīgi cilvēki lasīja un sarakstīja mūziku. Aptaustot fonogrāfa punktus, Brails saprata, ka pieskaroties, ir vieglāk sajust punktus, kuri bija caurdurti, nekā lineārās Haija sistēmas vienības. No šī brīža internātskolas audzēknis ilgi naktīs palika nomodā savā gultā, caurdurot papīra gabalu, kas bija piestiprināts tāfelei. Pārējie zēni teica: „Atkal tas Luijs ar savu caurumu duršanu...”.
 Jaunajam Brailam padomā bija jauna lasīšanas un rakstīšanas sistēma, kuru viņš trīs gadu laikā pilnveidoja, līdz tā pilnībā kļuva tāda, kādu mēs to pazīstam šodien. Luijs ar saviem klases biedriem sāka to izmantot.
1828. gada 8. augustā, 19 gadu vecumā, Luijs Brails kļuva par skolotāju. Viņam patika mācīt matemātiku, un skolnieki teica, ka apmeklējot viņa lekcijas ar lielu prieku.
1829. gadā Brails oficiāli prezentēja savu raksta sistēmu skolas direktoram un iestādes skolotājiem. Direktors Pigniers, kas bija Brailam kā tēvs un padomdevējs, viņu pilnībā atbalstīja. Daži no skolotājiem tomēr bija pilnīgi noskaņoti pret jauno sistēmu. Viņi uzskatīja, ka tā šķir neredzīgos no redzīgajiem, jo starp Braila un redzīgo rakstu nebija nekādas saistības.
Un tomēr Braila izgudrojums kļuva par vispopulārāko lasīšanas un rakstīšanas sistēmu neredzīgo vidū. 1852. gadā 6 janvārī, trīs gadus pēc Luija Braila nāves, Francijas valdība apstiprināja tās izmantošanu skolās. Luijs mira 43 gadu vecumā no plaušu karsoņa komplikācijām. Dažus mēnešus pirms nāves, kad viņš jau bija ļoti slims, Brails teica: „Es esmu pārliecināts, ka mana misija šeit uz zemes ir pabeigta.”
1877. gadā Starptautiskā Neredzīgo, nedzirdīgo un mēmo kongresā Parīzē, Braila sistēma ieguva neredzīgo universālā koda statusu.
“Viņš atvēra durvis uz zināšanām tiem, kas nevar redzēt’”, lasāms uz memoriālās plāksnes pie Braila ģimenes mājas durvīm Koupvrejā.

BRAILA RAKSTS MANĀ DZĪVĒ
Februārī un jūnijā rehabilitācijas centrā “Dzīves skola” dzīvoja skrundeniece Lilita Štefaņuka. Viņas braila raksta skolotājs bija Aigars Bušs.
Lilita stāsta: ”Braila raksts man bija kā izaicinājums. Domāju, nu ko jaunu vēl varu iemācīties?!”
Mācīties bijis ļoti interesanti. Vissaistošākais - pats rakstīšanas process. Lilita uzskata, ka visgrūtākais ir apgūt lasīšanu brailā – sataustīt un sajust rakstu ar pirkstgaliem.
- “Iemācīties lasīt brailā var, tikai nepieciešama liela apņēmība un patstāvīgs ikdienas treniņš. Un tik sēdi un brauc ar pirkstiem!”     Trenēties viņa iesaka uz tāda teksta, kur pats zina, kas uzrakstīts. Ja teksts esot nezināms, tad ir ļoti grūti.
Kur Lilita ikdienā pielieto Braila rakstu?
- “Es sāku aprakstīt savu dzīvi, atsaucu atmiņā pagātnes notikumus.”
Tā pierakstītas jau 60 lapas, katru dienu pa divām lapām. Lilita raksta arī vēstules. Viņa atzīst, ka rakstīšana brailā paņem daudz laika, taču tā esot laba nodarbošanās brīžos, kad ir garlaicīgi un nav ko darīt.
Tiem, kas vēl domā – mācīties Braila rakstu vai nē, Lilita iesaka: “Par sliktu nenāks! Nekad nekas labs par daudz nevar būt! Kā kādreiz teica mana mamma – visu var atņemt, bet zināšanas neatņems neviens!”
Aigars Bušs atceras, ka Lilita iesākumā mēģinājusi atrunāties no mācīšanās, sakot – kam tas vajadzīgs, kur viņa to izmantošot! Taču, tā kā viņa bija uzcītīga skolniece un labi mācījās, tad rakstīt iemācījās viens un divi. Pat ļoti labi iemācījās.
-„Tik tā lielā runāšana!”, tā Aigars. Viņš uzskata, ka pateicoties lielajai apņēmībai, Lilita iemācīsies arī lasīt.
Par sevi Aigars stāsta: „Man bija nepieciešams apgūt braila rakstu, jo tas ir vienīgais veids, kā varu sazināties ar apkārtējiem rakstot, un veids kā iegūt informāciju lasot.”
Aigars piedzima pilnīgi neredzīgs, tad redze pamazām atgriezās. Bija pietiekami, lai varētu redzēt, kur pārvietoties. Lasīt un rakstīt redzīgo rakstu viņš nevarēja. Tāpēc 7 gadu vecumā mācības tika uzsāktas Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. Aigars atceras, ka citi bērni mācības uzsāka jau 6 gadu vecumā. Viņam tajā laikā tika veiktas acu operācijas, kas gan redzi sabojājušas vēl vairāk.
„Sākumā skolotāji mēģināja man mācīt redzīgo rakstu, taču tad viņi saprata, ka es nevaru to apgūt. Tādēļ sāku mācīties brailu. Cik atceros, man kā bērnam mācīties nebija grūti,” atceras Aigars. Braila rakstu Aigars izmanto jau 31 gadu. Šodien viņš strādā Liepājas Neredzīgo biedrībā, rediģē avīzīti, lasa ienākošās vēstules braila rakstā, veido vizītkartes braila rakstā, pasākumos skolās bērniem stāsta par braila rakstu, tā veidošanu. Bērnu acis mirdz, kad Aigara pirksti veikli slīd pār punktotajām grāmatu lapām, un viņš tā izlasa tajās rakstīto.
Brīvajā laikā Aigars lasa daudz grāmatas brailā, tiesa, viņš atzīst, ka pēdējā laikā gan mazāk, bet agrāk lasījis ļoti daudz. Šad tad uzrakstot pa kādai vēstulei, kaut gan esot slinks vēstuļu rakstītājs.
-„Uzskatu, ka visās valsts iestādēs ir nepieciešams, lai informācija būtu uzrakstīta brailā rakstā, lai es un citi neredzīgi un vājredzīgi cilvēki var saņemt sev nepieciešamo informāciju. Tiem, kas vēl domā – mācīties braila rakstu vai nē, gribu teikt – iemācīties der. Varēsiet iepazīties ar kādu cilvēku, kurš prot braila rakstu, piemēram, no Daugavpils, varēsiet sarakstīties, apmainīties ar informāciju. Tāpat ļoti derīgi ir izlasīt to, kas rakstīts uz medikamentu iepakojumiem, jo arī uz tiem ir uzraksti braila rakstā. Tiesa gan, ne uz visiem. Uzskatu, ka būtu jānosaka ar likumu, ka uz visiem medikamentiem būtu rakstīts nosaukums braila rakstā.”
LNB biedrs Ivans Kuzmickis braila rakstu apguvis biedrībā 1990.gadā. Mērķis iemācīties šo rakstu bija, lai varētu iegūt jaunus draugus, sarakstīties ar viņiem un gūt jaunu pieredzi. Šodien Ivanam ir apmēram 10 vēstuļu draugu ārzemēs – Krievijā, Ukrainā, Moldāvijā. Atsūtītās vēstules Ivans izlasa, izmantojot atlikušo redzi, jo lasīt, izmantojot tausti, viņš nevar. Savulaik, strādājot pie konveijera, viņš vairākkārt sagriezis pirkstus, un tie zaudējuši savu jūtību. Grāmatas Ivans brailā nelasa, jo ar redzes palīdzību to nevarot izdarīt. Reiz mēģinājis – izlasījis pus lappusi brailā, bet tad uznākušas galvassāpes..
Tiem kas tikai domā par šī raksta apgūšanu, Ivans iesaka daudz nedomāt un mācīties, jo ir daudz labu grāmatu braila rakstā, ko ir iespējams izlasīt. Ivans piekrīt Aigaram un uzskata, ka braila rakstam sabiedriskās vietās un iestādēs jābūt izmantotam daudz plašāk. Viņš stāsta, ka esot dzirdējis, ka ārzemēs muzeja eksponātiem ir pievienoti uzraksti braila rakstā, lai cilvēki ar redzes traucējumiem var izlasīt, kas attēlots uz gleznām, kādi priekšmeti izvietoti izstādē. Tāpat metro stacijās esot uzraksti un norādes brailā.
Ivanam taisnība, Amerikā un Rietumeiropas valstīs nav nekas neparasts, ka cilvēki ar redzes traucējumiem apmeklē muzejus, izstādes, teātra izrādes. Viņiem ir iespēja pirms izrādes uz skatuves ar rokām iztaustīt spēles telpu, kostīmus, iepazīties ar lomu atveidotājiem. Neredzīgi cilvēki glezno, zīmē, veido skulptūras. Savukārt muzejos ir pieejami audio apraksti, taustāmie attēli un skulptūras, kuri ilustrē to, kas redzīgajiem ir saredzams ar acīm.

GLEZNOJOT TUMSĀ
(No www.blindart.net)
Māksla cilvēkam - vai viņš būtu redzīgs, vai neredzīgs, ļauj radoši izpausties. Pasaulē ir daudzi neredzīgi mākslinieki, kuri būdami pilnīgi neredzīgi, nodarbojas ar veidošanu, gleznošanu un cita veida radošu darbību. Esrefs Armagans (53 gadi, Bostona, ASV) ir dzimis Stambulas tuvumā. Viņš ir neredzīgs kopš dzimšanas, bet glezno mājas, kalnus un ezerus, sejas un tauriņus. Neko no tā visa nekad nav redzējis. Viņš spēj atainot arī krāsas, ēnas un perspektīvu.
Bērnībā, neredzības dēļ būdams izolācijā no sabiedrības, zēns sāka švīkāt pagalma smiltīs. 6 gadu vecumā viņš sāka lietot papīru un zīmuli, bet 18 gados - gleznot ar pirkstiem. Sākumā uz papīra, tad uz audekla ar eļļas krāsām, bet 42 gados viņš atklāja ātri žūstošās akrila krāsas. Viņa gleznas ir bijušas izstādītas Čehijā, Ķīnā, Itālijā un Nīderlandē. Viņš zīmē, vienā rokā turot zīmuli, bet otra roka seko vilktajai līnijai kā „surogātacs”, novērtējot paveikto.
Uz jautājumu – kā viņš spēj novērtēt to, cik tālu vienai no otras jābūt līnijām, viņš atbild, ka ir pieradis. Viņu zīmēt nav mācījuši skolotāji, bet to, kurp jādodas līnijām, viņš ir dzirdējis no draugu ikdienas sarunām un komentāriem, kā arī no tām zināšanām, kuras viņš guvis aptaustot dažādus priekšmetus un objektus. No sarunām mākslinieks apguvis zināšanas par ēnām un to, ka tās nav vienādā krāsā ar pašiem priekšmetiem, par to, ka krāsa var būt atšķirīga arī pēc formas vienādiem priekšmetiem. Viņš atceras sarunas par krāsu saskaņu un atšķirībām.
Savās gleznās Esrefs Armagans bieži ir attēlojis eksotiskus, krāšņus papagaiļus. Kad viņam jautāja: „Kā tas ir iespējams?”, viņš atbildēja, ka viņam ir savs iecienīts eksotisko putnu veikals. Tajā papagaiļi nosēžas uz viņa rokām. Tos var viegli ar rokām „apskatīt”.

GARĪGĀM PĀRDOMĀM

„Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
Maiks Endikots
(2.turpinājums)
Bloķētais ceļš
Šodien tu esi Tam Kungam sacījis, lai Viņš ir Tev par Dievu un ka tu staigāsi visur Viņa ceļos, turēsi Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un klausīsi Viņa balsij. Un Tas Kungs tev šodien ir sacījis, ka tu Viņam esi par īpašuma tautu, kā Viņš to bija teicis, un ka tu turi visus Viņa baušļus. /5.Mozus 26:17-18/
Bija vēls vakars. Mēs ar Jaitsu gājām pa to pašu ceļu, pa kuru allaž ejam caur tuvējo pilsētiņu. Sāku ievērot, ka negaidītais rudens vējš paredz vasaras beigas. Bet Jaitss tikai luncināja savu asti vieglā tempā, un mēs uzņēmām ātrumu – laimīgi un atpūtušies pēc atdusas dienas. Mūsu asinīs cirkulācija bija diezgan laba, un mēs parastajā gaidu stāvoklī atgriezāmies mājās.
Biju baudījis dažus brīnišķīgus mirkļus, kad šajā dienā biju sludinājis, pielūdzis Dievu un mācījis. Jaitss pa to laiku izlūdzās vienu vai divus suņu cepumus un gulēja. Tātad mēs ar Jaitsu jutāmies apmierināti un piepildīti, tikai dažādos veidos. Tagad mēs palielinājām tempu, lai būtu siltāk. Iedami garām veikaliem un pāri tiltam, mēs soļojām lejup pa rampu un apgājām apkārt stūrim līdz kalna ieplakai. No šejienes mūsu maršruts pagriežas par 90 grādiem uz labo pusi, un mēs tiekam uz asfalta ar garām ķieģeļu sienām abās pusēs. Vēl kādu ceturtdaļjūdzes un mēs būsim pie luksofora. No turienes mums tikai nāksies noiet uz kalnu otrpus ielejai un mēs būsim mājās, kur mūs gaidīs silta istaba, tēja un suņu būda Jaitsam.
Pēc pieciem soļiem Jaitss strauji apstājās. Līdz ar to likdams apstāties arī man. No kā viņš mani atturēja? Pastiepu savu kāju uz priekšu, bet sataustīju cieto asfaltu. Pa labi, pa kreisi pārbaudīju – ķieģeļu siena stāvēja kā stāvējusi. Kas viņu apturēja? „Saņemies veco zēn”, stingri viņam teicu. „Ārā paliek auksts, es gribu iet uz mājām!” Bet viņš atteicās izkustēties no vietas. Pagāju divus soļus uz priekšu un izstiepos cik tālu vien varēdams – jā, ķieģeļu siena apmēram manā augstumā bloķēja manu ceļu. Es to nekad nebiju gaidījis!
Kamēr mēs tā stāvējām aukstajā vējā, Jaitss gaidīja tālākus rīkojumus un es piepeši atcerējos. Atcerējos tās dienas, kad mūsu zēni vēl bija mazi un viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem bija nolikt viņus gulēt.Ja mēs paši pacenstos atcerēties to, kā bija būt bērnam, mēs saprastu, kādēļ aizmigt dažreiz bija tik lielas grūtības. Es atcerējos kādu lūgšanu, ko iemācījos svētdienas skolā un kura nekad „nedarbojās”: „Nu es gribu gulēt iet, Tēvs slēdz manas acis ciet...” Es eju gulēt un uzticu savu dvēseli Tam Kungam. Tik tālu ir labi, bet tad prātā iešaujas doma: ”Ja man jāmirst, pirms pamostos...” Ar šo pēdējo rindiņu ir pietiekami, lai viss būtu pagalam. Ne puse no bērniem pat ar niecīgu iztēli pēc tādām domām neaizmigs! Jo viņi var nepamosties!
Ir vēl viens iemesls, kāpēc mazus zēnus ir grūti piedabūt gulēt – dēļ briesmoņa skapī. Vecāki nekad to īsti nesaprot, ka tad, kad gaisma tiek izslēgta, skapī pamostas kāds ļoti baismīgs un asinskārs briesmonis – tikai dažas pēdas no gultas. Tad ir biedējoša iespēja, ka ieradīsies vēl vairāki citi iztēloti nezvēri – pa pusei cilvēki, pa pusei asinis sūcoši vampīri, kas var ielidot cauri atvērtiem logiem un nav redzami spogulī! Viņi klusītēm pielavās pie tavas gultas un iekož tev kaklā. Kāpēc vecāki vienmēr uzstāj, lai logs paliktu spraudziņā? Nekas cits neatliek, kā palikt sēžot nomodā, gaidot, kad ieradīsies vampīrs, vai baidoties, ka bērns viņa ierašanos palaidīs garām!
Mēs visi varam būt pieauguši, bet šis ķēdes posms man par kaut ko atgādināja. Vēl joprojām pastāv „briesmonis drēbju skapī”, kas mums traucē dzīvot mierā. Un šis baismīgais nezvērs nav izdomāts. Kā ķēdes posma žogs tas ir pārāk reāls. Viena no dzīves nenovēršamajām realitātēm ir šī: „Ja man jānomirst, pirms pamostos..” Nāves briesmonis iznāk no skapja katru reizi, kad mums iznāk apmeklēt bēres. Un tas pielavās mums ļoti tuvu tad, ja aizgājējs ir apmēram mūsu vecumā. Kādu dienu arī es pavisam noteikti tikšu guldīts zārkā. Kas ir vairāk – gadi, ko mēs nodzīvojam, vai tas, cik ātri tiem izejam cauri? Vienā no šīm jaukajām dienām nāves „briesmonis” mūs noķers. Tur, ārā, pēc mūsu pēdējā sirdspuksta, atvērsies neizzinātas zemes. Mums nav nekādu zināšanu, kā tur cilvēks jūtas vai kā tas izskatās, bet ir viena lieta, ko skaidri zinām – mēs uz turieni aiziesim uz mūžiem un atpakaļ neatgriezīsimies.
Tikai Dievs var runāt augstākā autoritātē par nāvi. Tikai Viņš zina, kas mūs sagaida pēc nāves: Viņš mums ir devis ļoti labas ziņas par „briesmoni”, kas mīt mūsu iztēlē. Vēstulē ebrejiem 2:14-15 teikts: „Bet tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.”
Viņi baidās nāves? Šī pēkšņā dzīves izbeigšanās ir neizbēgama un ir dabiski apzināties, ka mēs nezinām, kur pēc tam tiksim aizvesti. Vai ir iespējams uz turieni „atrast ceļu”? Domāju – kā es ielieku savu dzīvību trenēta suņa ķetnās un zaudēju bailes, jo zinu, ka viņš man palīdzēs, tā jābūt arī šajā ceļā. Nedaudz dziļākā līmenī mēs ieliekam savu dzīvi Jēzus rokās, un Viņš mūs atbrīvo no nāves bailēm. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs zinām skaidri, ka nāve nozīmē pāreju mūžīgajā debesu stāvoklī. „Briesmonis drēbju skapī” tika nogalēts tad, kad Jēzus mira pie krusta. Kā es to varu garantēt? Vienīgais, kas mani traucē atgriezties Mājās, kas var mani atturēt nonākt Dieva paradīzē, ir šī akmens siena, šis negaidītais šķērslis – mani grēki, kas tomēr ir Kristus asinīm piedoti.
Mēs nevarējām iziet cauri sienai, tāpat kā mēs nevaram ieiet paradīzē, ja mūsu grēki nav piedoti. Tie veido barjeru un neļauj mums izbaudīt dievišķo tuvumu ar mūsu dievišķo Tēvu. Vienīgais, kas mums var piedot mūsu grēkus ir Jēzus – Viņš nomira, lai samaksātu par mūsu grēkiem, lai nomazgātu mūs tīrus no tiem. Viņš nomira par visiem. Viņš samaksāja par mūsu grēkiem – par tiem jau ir samaksāts, un mums nekad nevajadzēs vairs maksāt vēlreiz, ja tikai atdosim sevi Viņam. Aiz nāves vārtiem mūs gaida mūžīgā dzīve paradīzē. Bet ja kārtīgi neuzticēsimies Jēzum, mēs varam arī tur nenokļūt. Kamēr mēs nepieņemsim Jēzu par savu Kungu un Glābēju, mūs vajās bailes no nāves. Bet, kad to būsim izdarījuši, mēs skaidri zināsim, ka „ja nomirstam pirms pamošanās”, mēs nokļūsim paradīzē kopā ar Viņu uz mūžīgiem laikiem.
Tātad, ko mēs ar Jaitsu tagad darīsim šajā negaidītajā problēmā? Šis bija mūsu mājupceļš. Agrāk mēs nekad nebijām gājuši pa citu ceļu. Man bija vārga nojauta par virzienu, bet tas bija viss. Mana pagātnes pieredze rādīja, ka Jēzus mani izglābis no strupceļiem arī agrāk. Tagad es domāju, vai Jaitss mani varēs aizvest mājās pa citu ceļu? „Atrodi ceļu, Jaitss!” es ar pārliecību balsī, bet nedrošību domās, nokomandēju. Šī pēdējā komanda bija lietojama tikai pēdējā gadījumā. Kad viss šķiet zaudēts un ceļš uz priekšu ir neskaidrs vai pārāk riskants, vienīgais, kas pavadoņa sunim atliek, ir atļaut savam kungam ņemt lietas savā ziņā. To viņš bija pacietīgi gaidījis. Viņš apgriezās apkārt ar milimetra precizitāti – kā cilvēks, kurš zina ko dara un ir darījis to daudz reižu. Viņš noskrēja atpakaļ apkārt stūrim, kur mēs tikko bijām aizgājuši līdz nogāzei un tad gājām taisni. Jo, ja mēs būtu gājuši pa labi, tas būtu ceļš, pa kuru es eju uz darbu. Viņš nekad nebija šeit meklējis ceļu – šī viņam bija pilnīgi jauna teritorija. Pat sekundi neapdomājoties, viņš gāja šķērsām pāri auto stāvvietai, un tad mēs atkal apstājāmies. Vai viņš bija apmaldījies? Vai arī apmulsis dēļ tā, ka te neko neatpazina?
Tad es izdzirdēju draudzīgu balsi: ”Kā es varu jums palīdzēt, ser?” Biju uztraucies daudz vairāk nekā Jaitss. Viņš bija mani atvedis uz policijas iecirkni! Lai arī kā es uztraucos, mēs bijām sveiki un veseli! Es biju pavēlējis Jaitsam, lai viņš mani aizved mājās, un viņš mūs aizveda uz vietu, kur varējām saņemt palīdzību.
Jaitss zināja, uz ko var paļauties. Mums katram vajag pazīt Jēzu, jo Viņš ir tas, uz ko mēs varam paļauties un lūgt palīdzību.
Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. /Apustuļu darbi 4:12/
(Turpinājums sekos)

LA¬SĪ¬TĀ¬JU SLE¬JA

Fricis Svipsts
„Neuzburs...”
Jau saullēktā mirdz agrā
Jāņu rīta rasa,
Vēl domīgs dūmo nogurušais
ugunskurs,
Rīts aizklīdušas līgodziesmas
kopā lasa,
Vienalga, atkal Jāņu nakti viņas
neuzburs.
Bet naktij pēdas mazgā šķīstā
 rīta rasa,
Un klusē iemigušais Jāņu
 ugunskurs...


Imants Smirnovs
„Ābeļdārzā”
Kad aiz meža nogrimst saules stari,
Klusiem soļiem ziedoņvakars nāk.
Gribas pieglaust vaigu ābeļzaram,
Kas ar maigiem ziediem ziedēt sāk.

Bites nogurušas ziedos lidot,
Smaržo dābols, kas ir šorīt pļauts.
Un es stāvu ābeļdārza vidū,
Nosārtušas vakarblāzmas skauts.

Man virs galvas satumst padebesis,
Kaut kur tālē pirmās zvaigznes most.
Vai šie ziedi arī augļus nesīs,
Vai tie tikai vējā izsmaržos?

„Dzeguze”
Dzeguze kūko un kūko,
Vai priekš manis, vai cita?
Stāvu un dzeguzē lūkojos
Ziedoņa rītā.

Dzeguzes kūkojums sajūk,
Kāds to ir iztraucējis.
Saules stars ieguļas klajumā,
Pamostas vēji.

Nevēlos gadus skaitīt,
Neticu dzeguzei.
Gadi kā ciemiņi gaidīti
Pretī man steidz.

...Atkal sāk dzeguze kūkot,
Ne jau priekš manis, bet cita.
Eju tālāk un lūkojos
Rītdienas rītā.


Atvainojamies Imantam Smirnovam, ka iepriekšējā numurā bija neprecīzi publicēts viņa dzejolis „Pamācies”.

„Pamācies!”

Kur vien tu veries, viss uz plauksmi iet,
Ar steigu kalendāra lapas šķiram.
Klāt aprīlis. Un kaktuss atkal zied,
Kaut Ziemassvētkos pumpuri tam bira.

Ja biežāk tev no rokām trauki krīt,
Un kājām nespēks, sirdī vājums zogas,
Tad necenties vēl sevi norakstīt,
Bet pamācies no kaktusa uz loga.


„Grieze”
Grieze, grieze, tevi ļoti gaidu,
Viegla dūmaka pār druvu peld,
Siltais vējš kad rudzu vārpas svaida,
Grieze, grieze, tevi ļoti gaidu.
Es tev ticu, tikai ļoti baidos,
Tev var apnikt rudzu vārpu zelts.
Grieze, grieze, tevi ļoti gaidu,
Viegla dūmaka pār druvu peld.

„Pateicība naktij”

Es mostos. Vēl naktij nav beigas.
Bet doma dzimst. Nevaru gaidīt.
Man darbiņu jāveic ar steigu,
Lai dienā es varētu smaidīt.

Jo to, ko pirms rītausmas veikšu,
Man nenāksies darīt vairs dienā.
Un paldies šai naktij es teikšu,
Ka dāvāja dzejoli vienu.


Ida Kronberga
„Līgo vakars”

Skaistais ziedonis projām iet,
Vasara steidz šurpu skriet;
Zāļu vakars pie durvīm klāt,
Jābeidz darbi - tas jāgodā.

Līgo nakts tik īsa, īsa, ka pat tumsu nejutām,
Dziedājām un dejojām līdz saullēktam,
Kamēr dziesmas aptrūkās un paši nogurām,
Gaišā rītā gulēt aizgājām.

Kaut tā mūžu mūžos līgo nakti nosvinēt,
Tad mēs latvieši vienmēr būtu,
Savu Dieva zemi mīlētu,
Ja vien pareizo valdību ievēlētu.



DAUDZ LAI¬MES JU¬BI¬LE¬JĀ!

Liene Dzintara

Ir mīlestība kaut kas netverams
Tā nelūdzas
Tā patiesības acīm vēro
Un klusi blakus stāv
Ir mīlestība kaut kas neredzams
Tā ir tepat
Tā smaida sēro
Un visu neredzamo
Patiesības acīm vēro


Šī mīlestība ir kaut kas
Kas sagrauj visas robežas
Tā nelūdzas
Tā nemāca mums tēlot
Šī mīlestība nav vien klusas nopūtas
Vai atmiņas
Šī mīlestība ir kaut kas,
Kaut kas no pasakas


Apaļajās dzīves gadskārtās sveicam:

4.maijā Ritu Molčanovu 25.jubilejā
19.maijā Konstantīnu Potrivailo 65.jubilejā
23.maijā Annu Bartaševicu 70.jubilejā
27.maijā Gunu Voroņinu 40.jubilejā
30.maijā Vitoldu Moldovanu 50.jubilejā
31.maijā Pēteri Cērmani 85.jubilejā
1.jūnijā Ilvaru Jozefu 40.jubilejā
4.jūnijā Edīti Jelfimovu 60.jubilejā
14.jūnijā Vadimu Illarionovu 60.jubilejā
14.jūnijā Valiju Eglīti 85.jubilejā
15.jūnijā Jāni Zommeru 65.jubilejā
23.jūnijā Visvaldi Mežiņu 75.jubilejā
   
Nākamais avīzītes numurs iznāks augustā.

Bez¬mak¬sas iz¬de¬vums redzīgo rakstā, audiokasetēs un Braila rakstā.

Ad¬re¬se: Ga¬nī¬bu 197/205, Lie¬pā¬jā,
tele¬fons: 63431535
e-pasts: liepajas_nb@inbox.lv

Lai būtu iespējams arī turpmāk pietiekošā daudzumā sagatavot avīzīti un citus materiālus audio kasetēs, ļoti lūdzam nodot biedrībā tās audiokasetes, kuras Jums vai radiniekiem, draugiem un paziņām vairs nav vajadzīgas!

Jauku vasaru visiem lasītājiem un klausītājiem vēl izdevuma veidotāji Daiga Bindere un Aigars Bušs!