LIEPĀJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS IZDEVUMS
SADARBĪBĀ AR LIEPĀJAS PILSĒTAS DOMI
 
2009.gada aprīlis
Nr.2

 
Labdien neredzīgo biedrībā un ikviena mājās! Ir pagājis aukstākais un tumšākais gadalaiks un tagad, kā saka mana mazā meita – ziema cīnās ar pavasari. Gājputni atgriežas, un arī cilvēkiem prātā ir arvien gaišākas domas. Tuvojas pavasaris, visskaistākais laiks, kad visa daba mostas, kad varam izbaudīt šīs brīnišķās smaržas, šīs brīnišķās skaņas! Arī mūsu zemē ir jaunumi – ievēlēta jauna valdība, lai Dievs svētī un palīdz, lai viņiem izdodas palīdzēt mūsu tautai. Lai tie nemeklētu savu labumu, bet lūkotu palīdzēt savam tuvākajam. Ir laiks darbiem! Ikviena cilvēka dzīvē ir laiks, kad no vārdiem jāpāriet pie darbiem. Ja vārdi iet kopā ar darbiem, tad šis cilvēks ir svētīts. Savukārt mēs turpināsim risināt un virzīt invalīdu asistentu jautājumu. Lai arī šodien valstī ir krīze un tas nav galvenā prioritāte valdībai, bet ceram, ka kādā brīdī asistentu jautājums tiks risināts. No 2010.gada Latvijā vajadzētu sākt darboties ANO Konvencijai „Par cilvēku ar invaliditāti tiesībām”, šajā gadā valstij ir jāizstrādā rīcības plāns tās ieviešanai. Sniegsim priekšlikumus valdībai, lai būvnormatīvos par sabiedriskajām ēkām tiktu noteikts, ka videi jābūt pieejamai visiem cilvēkiem – neatkarīgi no viņu vecuma un pārvietošanās iespējām. 18.martā bija Liepājas dzimšanas diena. Liepājai ir lielas izredzes kļūt par pieejamāko pilsētu Latvijā. Liepājai ir gudra un saprātīga valdība, kura izprot arī sadarbības nozīmi ar nevalstiskajām organizācijām. Mēs visi kopā varam vēlēt Liepājai Dzīvā Dieva svētību, pasargāšanu, jo 127.psalmā ir rakstīts – „...ja Dievs pilsētu neapsargā, velti sargs nomodā.” Lai pilsētā dzīvo Dieva svētīti ļaudis, kas bīstas Dieva, kas tic uz Kungu Jēzu Kristu, lūdz par pilsētu un tās vadību, domā ne tikai par sevi, bet arī par to, kā praktiski būt par svētību savam tuvākajam. Lai mums izdodas parādīt īsto mīlestību! Lai Dievs svētī!
Māris Ceirulis,
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs
BIEDRĪBAS ZIŅAS

12.martā notika sporta kluba „Ezerkrasts” biedru sapulce un tika ievēlēta jauna valde. 17.martā par sporta kluba valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Igors Langfrīds. Sporta kluba biedri ierosināja rīkot nodarbības peldbaseinā un iegādāties tandēma riteņus, kur pie stūres ir redzīgs cilvēks, bet aizmugurē pedāļus iespējams mīt arī pilnīgi neredzīgam. Savukārt atklātais vieglatlētikas čempionāts, kurš ik gadus notika Daugavpilī, šogad notiks Liepājā 21.un 22.augustā. Sporta klubā norisinās aktīva darbība, notiek ieplānotie šaha, dambretes un novusa turnīri, daudzi cilvēki ir ļoti apmierināti ar nodarbībām trenažieru zālē, kuras vada Igors Langfrīds.
Esam uzsākuši sadarbību ar apvienību „Apeirons” un plānojam apsekot visus Kurzemes reģionā esošos muzejus, lai sniegtu priekšlikumus kā tos padarīt pieejamus cilvēkiem ar invaliditāti, arī pilnīgi neredzīgiem cilvēkiem.
Joprojām turpinām ziedojumu vākšanu jaunam biedrības busiņam.

LIELDIENU SVINĒŠANAS TRADĪCIJAS

Vārds „Lieldienas” latviski minēts 13.gadsimtā, domājams darināts no senkrievu vārda великодень, великъ день (lielā diena), kas savukārt nācis no grieķu megale hemera ar to pašu nozīmi. Lieldienas ir svarīgākie kristiešu svētki, kuros piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos pēc krustā sišanas. Rietumos tās tiek svinētas pirmajā pavasara svētdienā pēc pilnmēness iestāšanās. Pirms Lieldienām ir grēku nožēlošanas laiks, Lielais gavēnis, bet Lieldienas ir līksmības diena. Krievu pareizticīgie Lieldienu datumu aprēķina atšķirīgi, tāpēc pareizticīgo Lieldienas parasti svin pāris nedēļu vēlāk.
Lielais gavēnis (no vārda ‘gavēt’, kura senākā nozīme ir „izturēties ar godbijību, ar cieņu”) kristīgajā pasaulē ir atturības un grēku nožēlas laiks. Lielais gavēnis sākas Pelnu trešdienā - 40 dienas pirms Lieldienu svētdienas. No Lielā gavēņa svētdienām piekto dēvē par Kluso svētdienu, bet pēdējā pirms Lieldienām ir Pūpolu svētdiena. Nedēļu pirms Lieldienām sauc par Svēto nedēļu, un tajā ir Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Lielais gavēnis beidzas Svētās sestdienas pusnaktī. Lielajā piektdienā piemin Jēzus nāvi pie krusta, un kristiešiem tā ir sēru un grēku nožēlas diena.
 Tad nāk Lieldienu oktāva, kas sākas ar Lieldienu svētdienu un beidzas nākamajā svētdienā. Lieldienu oktāvas laikā, agrīnās kristietības periodā, jauniesvētītie nēsāja baltas drānas. Baltā ir Lieldienu liturģiskā krāsa, kas simbolizē gaismu, skaidrību un prieku.
Jēzu Kristu sita krustā Pashā svētku priekšvakarā, un trīs dienas vēlāk Viņš augšāmcēlās no mirušajiem. Lieldienās svin Kristus augšāmcelšanos. Laika gaitā sāka ievērojami atšķirties datums, kurā dažādas kristīgās konfesijas svinēja Lieldienas. Ebreju izcelsmes kristieši šos svētkus svinēja uzreiz pēc Pashā svētkiem, kas pēc Jūdejā izmantotā babiloniešu mēness kalendāra iekrita vakarā, kad debesīs parādījās pilns mēness (gada pirmā mēneša nizāna 14. diena). Pēc šīs laika skaitīšanas metodes Lieldienas katru gadu iekrita citā dienā.
Vairāku citu tautību kristieši Jēzus augšāmcelšanos vēlējās svinēt nedēļas pirmajā dienā, par kādu toreiz uzskatīja svētdienu. Izmantojot šo metodi, Lieldienas gan svinēja vienā dienā, taču gadu no gada šī diena bija citā datumā. Vēsturiskās Lieldienu svinēšanas atšķirības izpaudās tā, ka austrumu kristiešu baznīcas, kas atradās tuvāk jaunās reliģijas izcelsmes vietai un kurās ļoti stingri ievēroja senās tradīcijas, svinēja Lieldienas atkarībā no Pashā svētku datuma. Savukārt grieķu - romiešu civilizācijas klēpī dzimušās rietumu baznīcas Lieldienas svinēja svētdienā.
 325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais sasauca Nikejā kristīgo bīskapu sapulci. Koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara saulstāvjiem. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādējādi sakristu ar Pashā svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu. Tādējādi baznīctēvi novērsa iespēju, ka Lieldienas un Pashā svētki varētu sakrist. Vēl Nikejas koncils nolēma, ka Lieldienu kalendāro datumu aprēķinās Aleksandrijā, tā laika pasaules lielākajā astronomijas centrā. Tiesa, datuma precīza noteikšana izrādījās nepaveicams uzdevums, jo astronomijas zināšanas 4. gadsimtā vēl bija visai nepilnīgas. Galvenā astronomiskā problēma bija atšķirības starp saules un mēness gadu. Būtiskākā kalendārā problēma bija aizvien pieaugošā neatbilstība starp patieso astronomisko gadu un tolaik izmantoto Juliāna kalendāru.
Baznīcas izmēģinātās Lieldienu datuma noteikšanas metodes izrādījās neprecīzas, tāpēc Lieldienas dažādās pasaules vietās svinēja dažādos datumos. Piemēram, 387. gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par veselām 35 dienām. Aptuveni 465. gadā baznīca pieņēma astronoma Viktorīna ieteikto aprēķināšanas metodi. Viņam pāvests Hilārijs uzdeva reformēt kalendāru un noteikt Lieldienu datumu. Viktorīna metodes elementus izmanto vēl šodien, lai gan skotu mūks Dionīsijs 6. gadsimtā ievērojami pilnveidoja aprēķinus. Britu un ķeltu kristīgo baznīcu atteikšanās ievērot ieteiktās izmaiņas 7. gadsimtā izraisīja lielas domstarpības starp šīm baznīcām un Romu.
Tā kā Lieldienu svinēšana ietekmē arī daudzas laicīgas norises nevienā vien valstī, jau sen izskan ieteikumi ērtības labad vai nu ierobežot Lieldienu datuma izmaiņu amplitūdu, vai arī noteikt konkrētu datumu kā, piemēram, Ziemassvētkiem. 1923. gadā šo jautājumu izskatīja Pāvesta krēsls. Katoļu baznīcas augstākā instance neatrada nekādus kanoniskus iebildumus pret iespējamo reformu. 1928. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma lēmumu, kas ļāva Anglijas baznīcai Lieldienas svinēt svētdienā pēc aprīļa otrās sestdienas. Tomēr par spīti šiem pasākumiem, Lieldienas vēl arvien paliek svētki ar mainīgu datumu.
Lieldienās saplūst trīs tradīcijas – pagānu, jūdaiskā un kristīgā. Pēc 8. gadsimta angļu vēsturnieka Bīda darbiem, angliskais Lieldienu nosaukums Easter ir palieka no seno teitoņu mitoloģijas. Bīds raksta, ka tas ir atvasināts no norvēģu vārda Ostara jeb Eostre, kas bijusi anglosakšu pavasara dieviete, un kurai veltīts aprīļa mēnesis. Grieķu mīts par Demētru un Persefoni, tāpat kā līdzīga romiešu leģenda, vēsta par to, kā, mainoties gadalaikiem, dieviete no pazemes valstības atgriežas starp cilvēkiem. Šis mīts ir saistīts ar pavasara svētkiem jeb pavasara saulstāvjiem 21. martā, kad sākas dabas atmošanās pēc ziemas.
Truša jeb, latviešu interpretācijā, Lieldienu zaķa simbols ir cēlies no tā, ka truši šajā laikā ļoti strauji vairojas. Arī olas, salīdzinājumā ar ziemu, pavasarī tika dētas īpaši bagātīgi, tāpēc tās kļuva par vēl vienu Lieldienu laika simbolu. Olas bieži krāso dažādās krāsās, tā simbolizējot pavasara saules staru un dabas daudzkrāsainību. Izkrāsotās olas kļuvušas par tradicionālu Lieldienu dāvanu.
Lieldienas, atgādina Bīds, bijušas pashā mēnesī, proti, „vecie svētki tikuši svinēti ar jaunas līksmības prieku”. Sakne vārdam pasch, no kura cēlies Lieldienu vārds daudzu jo daudzu pasaules tautu valodās, ir saistīta ar ivrita vārdu pesach, kas atbilst darbības vārda formai „Viņš iet garām” (piem.”Kad Tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, un redzēs asinis uz aplodām un abiem durvju stabiem, Tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam nākt jūsu namos, lai jūs sistu.” /2. Mozus 12;13/), kas runā par nakti, kad Tas Kungs sita visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, bet saudzēja izraēļus. Šos svētkus svin nīzanā – ebreju pirmajā gada mēnesī.
Jeruzalemē Pashā svētkiem gatavojās laikā, kad tur krustā tika sists un augšāmcēlās Jēzus Kristus, nācis no jūdiem. Tāpēc Lieldienu vārds daudzās valodās ir cēlies no ivrīta pasch, bet daudzās valstīs, gan austrumos, gan rietumos, Lieldienas ir svarīgākie gada svētki, tāpat kā Ziemassvētki.
Ne Jaunajā Derībā, ne apustuļu rakstos nav norāžu par Lieldienu svinēšanu. Iesākumā šāda svētīšana neiederējās pirmo kristiešu pasaules uztverē. Viņi turpināja svinēt ebreju svētkus, piešķirdami tiem jaunu nozīmi, tā pieminēdami notikumus, kas bija saistīti ar tradicionālajām norisēm. Tā Pashā svētki ar jaunu saturu, proti, ar Kristu kā īsteno Dieva Jēru, kļuva par kristiešu Lieldienām.

Lieldienu olu krāsošana
Ola ir dabas radīts ideāls iepakojums jaunai dzīvībai. Laikiem ejot, ola ir simbolizējusi noslēpumu, ārstniecisku līdzekli, barību un zīmi. Tā ir visā pasaulē izplatīts Lieldienu svinību simbols. Olu krāso un citādi izrotā.
Pirms olu sāka cieši saistīt ar kristīgajām Lieldienām, to godināja daudzos ar pavasara atnākšanu saistītos rituālos. Romieši, galli, ķīnieši, ēģiptieši un persieši, piemēram, olā saskatīja Visuma simbolu. Kopš senseniem laikiem olas krāsoja, ar tām mainījās un tām izrādīja godu. Pagānu laikos ola attēloja zemes atdzimšanu. Garā, grūtā ziema bija galā, zeme atvērās un atdzima – gluži kā ola atveras, lai dotu ceļu dzīvībai. Tāpēc uzskatīja, ka olai piemīt īpašas spējas.
Olas iemūrēja māju pamatos, lai atgaiņātu nelabos spēkus. Romā topošās māmiņas nēsāja līdzi olu, jo tas palīdzēšot noteikt vēl nedzimušā bērna dzimumu. Pirms ienākšanas jaunajā mājā, franču līgavas samina olu.
Kristīgajā pasaulē ola simbolizē ne vairs zemes, bet gan cilvēka atdzimšanu. Kristieši aizguva olas simbolu, salīdzinot olu ar kapu, no kura augšāmcēlās Kristus.
Senās poļu leģendās savijusies folklora un kristīgās leģendas, cieši saistot olu ar Lieldienām. Kāda leģenda vēsta, ka Jaunava Marija pie krusta dalījusi kareivjiem olas, lai viņi neizturētos pret sodītājiem tik nežēlīgi. Viņas asaras ritējušas uz olām, pārklādamas tās ar mirgojošas krāsas laukumiņiem. Cita poļu leģenda stāsta par to, kā Marija devusies uz kapu, lai iesvaidītu Jēzu. Līdzi viņa paņēmusi grozu ar olām. Kad kapā viņa ieskatījusies grozā, baltās čaumalas brīnumainā kārtā zaigojušas visās varavīksnes krāsās.
Jau viduslaikos olas rotāja un krāsoja arī Anglijā. Karaļa Edvarda I pārskata grāmatas liecina, ka 1290. gadā karalis samaksājis astoņpadsmit pensus par Lieldienu dāvanām paredzēto četrsimt piecdesmit olu krāsošanu un izrotāšanu ar lapu zeltu.
Visslavenākās Lieldienu olas ir gatavojis zeltkalis un juvelieris Pēteris Karls Faberžē. 1883. gadā Krievijas cars Aleksandrs pasūtīja Faberžē īpašu Lieldienu dāvanu savai sievai, carienei Marijai.
Faberžē ola tā sajūsmināja carieni, ka cars pasūtīja Faberžē uzņēmumam pa olai uz katrām Lieldienām. Šo tradīciju turpināja arī Aleksandra dēls, cars Nikolajs II. Kopumā Faberžē izgatavoja 57 olas.
Šobrīd Anglijā un citās zemēs neviens vien mākslinieks specializējas ornamentālu olu radīšanā. Daži izmanto ziedus un lapiņas no apsveikuma kartītēm, citi veido mazus amoriņus, vēl citi izmanto dārgakmeņus, audumus, lentītes, treses un citus iedomājamus un neiedomājamus materiālus. Olas uzmanīgi pārgriež uz pusēm, abas pusītes savieno ar elegantām eņģītēm un tad salīmē ar epoksīda sveķiem vai citu caurspīdīgu līmi. Kad meistardarbs pabeigts, to pārklāj ar īpašu, spīdīgu laku. Lai gan šodien retais vairs tic olai kā zīmei vai noslēpumam, tās simboliskā nozīme ir saglabājusies, un katru pavasari olas krāso un izgrezno miljoniem cilvēku visā pasaulē.

PĀRDOMĀM
 „SARKANKRŪTĪTIS”

(Selma Lāgerlēva, no krājuma „Kristus leģendas”)

Tas bija toreiz, kad Mūsu Kungs radīja pasauli, kad Viņš radīja ne vien debesis un zemi, bet arī visus dzīvniekus un augus, tūlīt dodams tiem arī vārdu. Ir daudz nostāstu no tiem laikiem, un, ja kāds zinātu tos visus, tad viņš zinātu arī izskaidrojumu visam pasaulē pastāvošajam, ko tagad nevar saprast.
Tas bija toreiz, kad kādu dienu gadījās tā, ka Mūsu Kungam, paradīzē sēžot un krāsojot putnus, pietrūka krāsu un dadzītis paliktu bez krāsas, ja Mūsu Kungs visas savas krāsu otas nebūtu noslaucījis viņa spalvās.
Un tas bija toreiz, kad ēzelis dabūja savas garās ausis, jo nevarēja atcerēties vārdu, kāds viņam bija iedots. Viņš to aizmirsa, kolīdz bija spēris dažus soļus pa paradīzes pļavām, un ēzelis trīs reizes nāca atpakaļ un jautāja, kā viņu sauc, līdz Mūsu Kungs, kļuvis mazliet nepacietīgs, saņēma ēzeli aiz abām ausīm un sacīja:
-Tavs vārds ir ēzelis, ēzelis, ēzelis.
Un, tā runādams, Viņš izstiepa ēzeļa ausis, lai tam būtu labāka dzirde un tas atcerētos, ko tam saka.
Tajā pašā dienā sodīta tika arī bite. Jo, kad bite bija radīta, tā tūlīt sāka vākt medu, un dzīvnieki un cilvēki – sajutuši, cik medus saldi smaržo, - nāca un vēlējās to nogaršot. Bet bite visu gribēja paturēt sev un, indīgi dzeļot, dzina prom ikvienu, kas tuvojās medus kārei. To pamanījis, Mūsu Kungs tūdaļ atsauca biti pie sevis un sodīja to.
- Es devu tev spēju savākt medu, kas ir saldāks par visām radītajām lietām, - Mūsu Kungs teica, - bet līdz ar to es tev nedevu tiesības būt cietsirdīgai pret saviem tuvākajiem. Tāpēc neaizmirsti – ikreiz, kad iedzelsi kādam, kas vēlēsies nogaršot tavu medu, tev būs jāmirst!
Ak, jā, tas bija toreiz, kad circenis kļuva akls un skudra zaudēja savus spārnus – tajā dienā notika tik daudz kas savāds.
Mūsu Kungs – liels un laipns – visu dienu sēdēja un radīja, un deva dzīvību, un pret vakaru Viņam iešāvās prātā radīt mazu, pelēku putniņu.
- Atceries, ka tavs vārds ir Sarkankrūtītis! – Mūsu Kungs sacīja putniņam, kad tas bija gatavs. Un, uzlicis to uz savas atvērtās plaukstas, Viņš tam vēlēja lidot.
Bet, kad putniņš kādu brīdi bija laidelējies, apskatīdams skaisto zemi, uz kuras viņam būs jādzīvo, viņam uznāca vēlēšanās aplūkot arī pašam sevi. Tad viņš ieraudzīja, ka ir gluži pelēks un ka krūtis viņam tikpat pelēkas kā viss cits. Sarkankrūtītis grozījās uz visām pusēm, spoguļodamies ūdenī, bet nevarēja ieraudzīt nevienu vienīgu sarkanu spalvu.
Tad putniņš aizlaidās atpakaļ pie Mūsu Kunga.
Mūsu Kungs – labs un laipns – sēdēja, un no Viņa rokām radās tauriņi, kas lidinājās Viņam ap galvu, baloži, kas dūdoja Viņam uz pleciem, un no zemes ap Viņu izauga roze, lilija un ziemas mārpuķīte.
Mazā putniņa sirds aiz bailēm stipri sitās, bet vieglos lokos viņš tomēr laidās aizvien tuvāk Mūsu Kungam un beidzot nolaidās Viņam uz rokas.
Tad Mūsu Kungs jautāja, ko putniņš vēlas.
- Es tikai gribēju tev kaut ko pajautāt, - mazais putniņš teica.
- Ko tu gribēji zināt? – Mūsu Kungs vaicāja.
- Kāpēc mans vārds ir Sarkankrūtītis, ja no knābja līdz pat astes galam esmu gluži pelēks? Kāpēc mani sauc par Sarkankrūtīti, ja man nav nevienas vienīgas sarkanas spalvas?
Un putniņš, galvu grozīdams, it kā lūgdamies, ar savām lielajām, melnajām acīm noraudzījās uz Mūsu Kungu. Visapkārt viņš redzēja fazānus, gluži sarkanus, it kā ar smalku zelta putekļu kārtiņu apputinātus, papagaiļus kuplu, sarkanu pakakli, gaiļus sarkanu seksti un kur nu vēl tauriņus, zelta zivtiņas un rozes. Un, protams, tas viņu vedināja uz domām, ka tik vien trūka kā viena vienīga krāsas piliena viņam uz krūtīm, lai viņš būtu skaists putns un viņam piederētos viņa vārds.
- Kāpēc man jāsaucas par Sarkankrūtīti, ja esmu gluži pelēks? – putns vēlreiz ievaicājās, gaidīdams, ka Mūsu Kungs sacīs: ”Ak, mans draugs, es redzu, ka esmu aizmirsis nokrāsot sarkanas tavas krūšu spalvas, bet pacieties mirkli, tas tiks izdarīts.”
Bet Mūsu Kungs tikai klusu smaidīja un sacīja:
- Es tevi nosaucu par Sarkankrūtīti, un par Sarkankrūtīti tu arī sauksies, bet savas sarkanās krūšu spalvas tev pašam ir jārauga nopelnīt.
Un, roku pacēlis, Mūsu Kungs no jauna lika putnam aizlidot pasaulē.
Dziļās pārdomās iegrimis, putniņš nolidoja lejā paradīzē. Ko tāds mazs putniņš kā viņš varēja darīt, lai sagādātu sev sarkanas spalvas?
Vienīgais, ko viņš varēja izdomāt, bija vīt ligzdu ērkšķu krūmā. Viņš vija to starp dzeloņiem pašā ērkšķu biezoknī. Itin kā viņš gaidītu, lai kāda rožu ziedlapa pieliptu viņam pie kakla un dotu tam savu sarkano krāsu.

Bezgaldaudz gadu bija pagājuši no tās dienas, kas bija priecīgākā diena virs zemes. Pēc tam gan dzīvnieki, gan cilvēki bija atstājuši paradīzi un izklīduši pa zemes virsu. Un cilvēki bija sasnieguši tik daudz, ka bija iemācījušies kopt zemi un apbraukāt jūras, viņi sev darināja drēbes un rotaslietas, jā, viņi jau sen bija iemācījušies celt lielus tempļus un varenas pilsētas – tādas kā Tēbas, Roma un Jeruzaleme.
Tad nāca kāda jauna diena, kas arī vēlāk tika ilgi pieminēta zemes vēsturē, un šīs dienas rītā kāds Sarkankrūtītis sēdēja uz maza, kaila paugura pie Jeruzalemes mūriem un dziedāja saviem mazuļiem, kas gulēja mazā ligzdiņā zemā ērkšķu krūmā.
Sarkankrūtītis stāstīja saviem mazuļiem par brīnišķīgo radīšanas dienu un par vārda došanu, tāpat kā bija stāstījis ikviens Sarkankrūtītis jau no paša pirmā putna, kas bija dzirdējis Dieva vārdu un radies no Dieva rokas.
Un, lūk, - viņš skumīgi pabeidza, -no radīšanas dienas ir pagājis tik daudz gadu, ir izplaucis tik daudz rožu, tik daudz putnu mazuļu ir izšķīlušies no olas, ka neviens tos nevar saskaitīt, bet Sarkankrūtītis vēl aizvien ir mazs, pelēks putniņš. Viņam vēl nav laimējies iegūt savas sarkanās krūšu spalvas.
Mazie putnēni, knābīti iepletuši, jautāja, vai viņu tēvutēvi neesot mēģinājuši paveikt kādu lielu darbu, lai iegūtu tik vērtīgo sarkano krāsu.
- Mēs visi esam darījuši, ko varējuši, - mazais putnēns sacīja, -bet nevienam no mums nav laimējies. Jau pirmais Sarkankrūtītis reiz sastapa kādu citu putnu, kas bija pilnībā līdzīgs viņam, un tūlīt karsti iemīlējās, ka krūtis viņam dega kā ugunīs. „Ai,” viņš tad domāja, „nu es saprotu. Mūsu Kungs gribēja sacīt, lai es mīlu tik karsti, ka manas krūšu spalvas kļūs sarkanas no mīlas kvēles, kas mājo manā sirdī!” Bet viņam nelaimējās, tāpat kā nelaimējās nevienam citam pēc viņa un kā nelaimēsies arī jums.
Mazie putnēni skumīgi čivināja, jau sākdami sērot par to, ka sarkanā krāsa nerotās viņu mazās, dūnām klātās krūtis.
- Mēs cerējām arī gūt panākumus ar dziedāšanu, -teica vecais putns, runādams garās, stieptās skaņās. – Jau pirmais Sarkankrūtītis dziedāja tā, ka krūtis viņam iepletās aizgrābtībā un viņš no jauna uzdrošinājās cerēt. „Ai,” viņš nodomāja, „tas dziesmu prieks, kas mājo manā dvēselē, nokrāsos sarkanas manas krūšu spalvas. ”Bet viņam nelaimējās, tāpat kā nelaimējās visiem citiem pēc viņa un kā nelaimēsies arī jums.
No jauno putnēnu puskailajām rīklītēm atkal atskanēja sērīga čiepstēšana.
- Mēs cerējām arī uz savu drosmi un bezbailību, -putns teica. – Jau pirmais Sarkankrūtītis sparīgi cīnījās ar citiem putniem, un viņa krūtīs liesmoja cīņas prieks. „Ai,” viņš nodomāja, „manas krūšu spalvas sarkanas nokrāsos cīņas prieks, kas liesmo manā sirdī!” Bet viņam nelaimējās, tāpat kā nav laimējies nevienam pēc viņa un kā nelaimēsies arī jums.
Mazie putnēni bezbailīgi pīkstēja, ka viņi tomēr gribot mēģināt šo vēlamo priekšrocību iegūt, bet putns viņiem skumīgi atbildēja, ka tas neesot iespējams. Uz ko viņi varēja cerēt, ja tik daudziem ievērojamiem senčiem nebija izdevies sasniegt mērķi? Ko citu gan viņi varēja darīt kā vien mīlēt, dziedāt un cīnīties? Ko varēja-----
Putns apklusa pusvārdā, jo pa vieniem Jeruzalemes vārtiem iznāca daudz cilvēku un viss bars steidzīgi devās augšup pakalnā, kur putnam bija ligzda.
Tur bija jātnieki staltos zirgos, karakalpi ar gariem šķēpiem, bendes kalpi ar naglām un āmuriem, tur cienīgā gaitā soļoja priesteri un tiesneši, raudošas sievas, kaucošs ielas salašņu bars.
Mazais, pelēkais putniņš trīcēdams sēdēja uz ligzdas malas. Viņš baidījās, ka sīkais ērkšķu krūms kuru katru mirkli tiks samīdīts un viņa mazuļi – nonāvēti.
- Piesargieties! – viņš sauca mazajiem, nevarīgajiem putnēniem. 
- Saspiedieties kopā un esiet klusi! Tur kāds zirgs nāk mums tieši pāri! Tur nāk kāds kareivis ar dzelzi apkaltām sandalēm! Šurp brāžas viss mežonīgais bars!
Piepeši putns aprāva brīdinošos saucienus, viņš kļuva gluži kluss un mēms. Viņš gandrīz vai aizmirsa briesmas, kādas viņam draudēja. Pēkšņi viņš ielēca ligzdā un izpleta spārnus pār mazuļiem.
- Nē, tas ir pārāk drausmīgi, - viņš sacīja. – Es negribu, lai jūs redzētu šo skatu. Tur ir trīs ļaundari, kurus sitīs krustā.
Un viņš izpleta spārnus tā, ka mazie putnēni neko nevarēja redzēt. Viņi dzirdēja tikai āmura sitienus, vaimanas un mežonīgos pūļa saucienus.
Šausmās ieplestām acīm Sarkankrūtītis vēroja, kas notiek. Viņš nevarēja atraut acis no trim nelaimīgajiem.
- Cik cilvēki ir nežēlīgi! – pēc brīža ieteicās putns. – Nepietiek ar to, ka viņi pienaglo pie krusta šos nabaga radījumus, bet vienam no viņiem tie pat ir uzlikuši galvā arī asu ērkšķu vainagu.
- Es redzu, ka ērkšķi viņam ir saplosījuši pieri un ka tek asinis, - viņš turpināja. – Bet šis vīrs ir tik skaists un raugās apkārt laipnu skatienu, ka jebkuram viņš būtu jāmīl. Kad redzu viņu ciešam, man ir tā, it kā bultas smaile man izdurtos cauri sirdij.
Mazo putnēnu pārņēma aizvien dziļāka līdzcietība pret ērkšķiem vainagoto.
„Ja es būtu mans brālis ērglis,” viņš domāja, „tad es izrautu naglas no viņa rokām un ar saviem stiprajiem nagiem aizdzītu prom visus tos, kas viņu moka.”
Redzēdams, kā asins lāses rit pār krustā sistā pieri, viņš vairs nevarēja mierīgi palikt savā ligzdā.
„Lai gan es esmu mazs un vājš, varbūt tomēr varu kaut ko darīt šī nabaga mocekļa labā,” putns domāja. Un, no ligzdas pacēlies un uzlidojis gaisā, viņš lieliem lokiem griezās ap krustā sisto.
Vairākas reizes putniņš aplidoja viņam apkārt, neuzdrošinādamies laisties klāt, jo bija bailīgs un mazs un nekad nebija uzdrīkstējies tuvoties nevienam cilvēkam. Bet pamazām viņš saņēma drosmi un, pielaidies klāt, ar knābi izvilka ērkšķi, kas krustā sistajam bija iedūries pierē.
Bet, viņam to darot, viens piliens krustā sistā asiņu uzpilēja putnam uz krūtīm. Ātri izplūzdams, tas nokrāsoja visas mazās, mīkstās krūšu spalviņas.
Bet krustā sistais, lūpas pavēris, čukstēja putnam:
- Savas līdzcietības dēļ tu nu esi ieguvis to, pēc kā tava cilts ir tiekusies jau kopš pasaules radīšanas.
Tiklīdz putniņš atkal bija atgriezies ligzdā, viņa mazuļi sauca:
- Tavas krūtis ir sarkanas, tavas krūšu spalviņas ir sārtākas par rozēm!
- Tā ir tikai viena asins lāse no nabaga vīra pieres, - putns sacīja. – Tā pazudīs, tiklīdz es būšu nomazgājies kādā strautā vai skaidrā avotā.
Bet, lai kā mazais putniņš mazgājās, sarkanā krāsa no viņa krūtīm vairs nenozuda, un, kad viņa mazie bērni bija pilnīgi pieauguši, arī uz viņu krūtīm mirdzēja asinssarkanā krāsa, tāpat kā līdz šai dienai tā mirdz uz katra sarkankrūtīša kakla un krūtīm.

GARĪGĀM PĀRDOMĀM

„Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
Maiks Endikots
(1.turpinājums)
Suns un varde
Bet ejot sludiniet un sakait: ”Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” /Mateja evaņģēlijs 10;7-8/
Mēs stāvējām, skatoties uz Jaitsu kādas divdesmit minūtes. Viņš klusu sēdēja Lieldienu saulītē dīķa malā, pilnīgi neievērodams mūsu klātbūtni, raudzījās ūdens dziļumā. Viņš bija kā iegrimis transā.
Apmēram ik pēc trīsdesmit sekundēm viņš ar priekšējo ķepu pabakstīja ūdens virsmu. Tad viņš nekustīgi sēdēja tālāk. Es pačukstēju viņa vārdu. Šurp pagriezās viņa milzīgā melnā galva, bet viņa koncentrēšanās nebija salauzta. Viņš mani ignorēja un pagriezās, lai atkal lūkotos ūdenī.
Mana sieva Džīna klusi pienāca un pieliecās tuvāk ūdens virsmai cerībā ieraudzīt to, uz ko Jaitss tā skatās. Maigi atkāpdamās atpakaļ, lai netraucētu viņam koncentrēties, viņa teica: ”Tā ir liela varde! Viņš grib, lai varde nāk ārā spēlēties ar viņu, bet tā nenāks. Man šķiet, tas ir tādēļ, ka ir saulaina diena. Vardēm patīk gulēt dibenā, kad krasts ir sauss.”
Vakara saulītē mēs devāmies atpakaļ uz dārzu, atstādami Jaitsu vienu, kurš mēģināja iedrošināt to muļķīgo vardi, lai tā nāk ārā no savām ūdens mājām un spēlējas ar viņu. Vecais labais Jaitss būtu sarūgtināts, ja viņa tā nedarītu. Piecas minūtes vēlāk viņš klumpačoja pa celiņu uz durvīm – nelaimīgs, galvu nolaidis. Kā viņš vēlējās, lai varde iznāktu ārā un ar viņu spēlētos!
Es zināju, kā Jaitss jutās, visu vakaru līdz saules rietam tupot blakus dīķim. Tas aptuveni atgādina sajūtas, kas rodas, kad pats esi sludinājis sapulcē un vēlāk tev jādodas priekšā lai pats saņemtu kalpošanu. Daudzos gados esmu nācis pie slēdziena , ka pastāv nepiepildāms robs starp teoriju un praksi. Pēc katra sprediķa un semināra, ko esmu novadījis, ar zemu noliektu galvu godbijīgā klusumā priekšā iznāk tikai daži optimistiski noskaņotie. Cik ļoti esmu vēlējies, lai visi šie cilvēki iznāktu priekšā un priekā un ilgās peldētu Dieva mīlestības okeānā un saņemtu savu dziedināšanu!
Jeruzalemē ir Betezdas dīķis, ko apņem piecas kolonas. Ievērojams skaits paralizētu cilvēku toreiz gulēja pie dīķa, gaidīdami. Tur Jēzus atrada cilvēku, kas jau 38 gadus bija invalīds. „Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: ”Vai tu gribi vesels kļūt?” Slimais Viņam atbildēja: ”Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sakustas. Kamēr pats noeju, cits jau aiziet man priekš.”/ Jāņa ev. 5;6-7/ Jēzus atbilde bija pavisam vienkārša: „Celies, ņem savu gultu un staigā!” Ievērojiet, ka invalīds bija mēģinājis ieviest savu dienas kārtību. Viņam prātā bija metode – darīt lietas, ko visapkārt ir pieņemts darīt. Tā viņš to saprata. Viņš arī kurnēja!
Jēzus negribēja iesaistīties visās tajās dziedināšanas saņemšanas tehnikās, kuras visas Viņam šķita vienaldzīgas. Viņa atbilde bija īsa un patīkama, pretēja apkārt valdošajam kurnētāja garam: „Celies! Ņem savu gultu un staigā.” Tie, kas mūsdienās sludina Jēzus vārdā, ilgojas, lai cilvēki atteiktos no saviem „bet”, lai izlec laukā no dubļainajiem ūdeņiem un visi kopā piedzīvo Dieva svētības.
Trīs naktis pēc tam, kad Jaitss bija gaidījis, lai varde viņam pievienotos, sāka līt. Lija kā ar spaiņiem, un Jaitss ielīda savā guļvietā, it kā atsacīdamies ieinteresēties par kaut ko. Viņa vieta bija darbistabā, novietota tā, ka viņš varēja pārraudzīta abas istabas, nemaz neizkustoties. Vēl vairāk, viņš varēja redzēt, kas ieiet virtuvē caur stikla durvīm, un viņš varēja vērot dārzu caur dārza durvīm. Jo vairāk lija lietus, jo ciešāk viņš saritinājās.
 Negaidīti Džīna atvēra durvis, paiedama garām Jaitsam, un ierunājās: ”Te ir varde, un viņa grib spēlēties.” Džīna bija pārliecināta, ka pie durvīm tup varde un lūkojas uz Jaitsu. Suns lēni pagrieza galvu, vienlaikus skatīdamies kā līst lietus, un uz vardi. Bet viņa acis raudzījās neticībā. Kā gan kādam var gribēties spēlēties šādā laikā?
Es mēģināju Jaitsu iedrošināt: ”No sākuma tev tas var neizdoties, bet vienmēr ir vērts redzēt, kā darbojas neatlaidības likums. Galu galā tu nekad nevari zināt, kad tavi draugi mainīs prātu un tev pievienosies!”
Dievs man ir sniedzis gan pieredzi, gan Savu Vārdu, ka neatlaidība ir ļoti svarīga kristiešiem, kas dzīvo Karaļvalstī. Centieties, lai jūs neatrauj no Dieva mīlestības šādi „vardēm līdzīgie”. Esiet pacietīgi un ne kā Jaitss, un esiet gatavi atbildēt situācijai, kad tas ir vajadzīgs!
(Turpinājums sekos)

LA¬SĪ¬TĀ¬JU SLE¬JA

Imants Smirnovs
„Atgriešanās”
Ik pavasari stārķi pārnāk mājās,
Kur jumta korē dzimto ligzdu rod.
Ar visu dzīvo, šķiet, tie sarunājas,
Kā tikai stārķi sarunāties prot.

Mēs ieklausāmies smaržīgajā vējā,
Kas nebeidz mūsu sirdīs prieku krāt.
Vai baltiem stārķiem līdzināties spējam
Un atgriezties, kad pavasaris klāt?

„Toreiz Lieldienās”
(tautas dziesminieka Imanta Ozola atcerei)

Bij’ toreiz Lieldienas. Bij’ šūpoles
Un klāti galdi drauga tēva mājās.
Starp viesiem bijām arī Tu un es.
Mēs mielojāmies. Kā jau svētkos klājas.

Vairs Tevis nav. No tiem vairs daudzi nav,
Nav šūpoles, kur toreiz šūpojāmies.
Ir priedes vietā stādīts kociņš jauns,
Un vējiņš ezerā met vilni rāmu.

Bet vējam ir vienalga, kas te nāks,
Cels šūpoles līdz pašai jumta korei.
To tikai īsti drosminieki māk,
Bet neatceros vairs kā bija toreiz.

Pie sliekšņa atkal Lieldienas, bet mums
Šī kopā pulcēšanās paies secen.
Vien māja pagalmā tur, Berģos, skums,
Un velti gaidīs šūpolniekus vecos.


„Pamācies!”

Kur vien tu veries, viss uz plauksmi iet,
Ar steigu kalendāra lapas šķiram.
Klāt aprīlis. Un kaktuss atkal zied,
Kaut Ziemassvētkos pumpuri tam bira.

Atkal sāks dzeguze kūkot,
Ne jau priekš manis, bet cita.
Eju tālāk un lūkojos
Rītdienas rītā.


Ida Kronberga


“Lieldienas gaidot”

Lai saules stari zemi silda,
Dieva mīlestība mūsu sirdis pilda,
Gaisma tumsu projām raida,
Dieva žēlastība lai mums vienmēr smaida.

Lai gavēņa laikā pārdomājam,
Savu dzīvi izvērtējam,
Dievam patīkamu lēmumu pieņemam,
Sevī negācijas izskaužam.

Pavasarī Lieldienas svinēsim,
Par Jēzus ciešanām runāsim,
Lielo augšāmcelšanās prieku no jauna apbrīnosim,
Dievu saprast mēģināsim.

Dieva varenību slavēsim,
Priecīgi svētkus svinēsim,
Šūpotnēs augstu lidosim,
Krāsotas olas ēdīsim.







Fricis Svipsts
„Uz mirkli jāpiestāj”

Pats esmu Sūnu ciems un Laimes lācis,
Par visu zūdīties nav manā dabā,
Kā visi, šajā saulītē pliks esmu nācis,
Ne visiem zelta riņķi ievērti ir nabā.

Sniedz vecais kastanis man savu ziedu sveci,
Just atkal pavasari apkārt vienmēr labi,
Šķiet dzirdu sakām: Nedaudz piestāj veci,
Kaut mirkli kopā balti ziedēsim mēs abi...



DAUDZ LAI¬MES JU¬BI¬LE¬JĀ!

Rita Skujiņa
 „Vajag”

Daudzas lietas vajag mums ikkatru dienu:
Vajag maizi, vajag mieru, vajag mīlestību vienu.
Vajag dzīvot saticībā, lai viens otram esam draugs.
Mīlestība ja ir sirdī, tad patiešām laime plauks.

Vajag sirdī gaismu glabāt, lai tur tumsai nav(a) vietas,
Vairāk gaišas domas domāt, vairāk darīt labas lietas.
Mazāk vārdu, vairāk darbu, dzīve tad uz priekšu ies,
Tad būs mazāk brīžu skarbu, apkārt valdīs patiess prieks.

Apaļajās dzīves gadskārtās sveicam:

7.martā Hariju Balto 55.jubilejā
16.martā Augustīnu Hofmani 60.jubilejā
24.martā Indru Balodi 65.jubilejā
26.martā Otto Dīķi 70.jubilejā
28.martā Imantu Broku 60.jubilejā
28.martā Jēkabu Gruntiņu 75.jubilejā
29.martā Āriju Tihānovu 70.jubilejā
30.martā Hildu Bumbuli 85.jubilejā
31.martā Aivaru Griezi 60.jubilejā
1.aprīlī Jāni Kauliņu 85.jubilejā
6.aprīlī Nadeždu Rožajevu 75.jubilejā
10.aprīlī Annu Rogu 75.jubilejā
22.aprīlī Reinholdu Reieru 50.jubilejā
23.aprīlī Alfrēdu Gelbi 80.jubilejā
   

Lai būtu iespējams arī turpmāk pietiekošā daudzumā sagatavot avīzīti un citus materiālus audio kasetēs, ļoti lūdzam nodot biedrībā tās audiokasetes, kuras jums vai jūsu radiniekiem, draugiem un paziņām vairs nav vajadzīgas!


Nākamais avīzītes numurs iznāks jūnijā.

Bez¬mak¬sas iz¬de¬vums redzīgo rakstā, audiokasetēs un Braila rakstā.

Ad¬re¬se: Ga¬nī¬bu 197/205, Lie¬pā¬jā,
tele¬fons 63431535;
e-pasts: liepajas_nb@inbox.lv