LIEPĀJAS NEREDZĪGO BIEDRĪBAS IZDEVUMS
SADARBĪBĀ AR LIEPĀJAS DOMI
 
2009.gada februāris
Nr.1

 
Labdien! Laiks, kurā dzīvojam ir interesants - ir nemieri, ķildas, nenovīdība, skaudība, mantkārība – cilvēki mīl grēku vairāk nekā patiesību, mīlestību un taisnību, Dievu un savu tuvāko. Bet, neskatoties uz to, šis ir laiks, kurā mācīties dzīvot tā, lai dzīve nebūtu tukša. Šobrīd pasauli pārņēmusī krīze ir no tā, ka cilvēki gribējuši dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Bet tiem, kas ir mācījušies dzīvot pieticībā, kā lielākā daļa cilvēku ar īpašām vajadzībām, kuri dzīvo ar to, kas pie rokas, ar pateicību, ka ir maize uz galda un jumts virs galvas, tiem šī krīze nav tāda kā to sludina. Uz ko mēs liekam savas cerības, uz kāda pamata balstām savu dzīvi? Uz šīs zemes mums palikšana nebūs nevienam. Bet katram ir atvēlēts savs laiks, tad nodzīvosim šo laiku mierā, mīlestībā un par svētību saviem tuvākajiem. Kā to gribētos izdzīvot! Jums ne? Ja cilvēks ir nemierīgs, nervozs, agresīvs, viņš kurn un zūdās par visu un visiem, jāteic godīgi, tādu cilvēku klātbūtnē ilgi negribas uzturēties. Liepājas Neredzīgo biedrība savu darbu turpina, mums, paldies Dievam, ir atbalsts no Liepājas Domes, no Sociālā dienesta, no Liepājas rajona padomes, Aizputes domes un Kuldīgas domes, Kuldīgas rajona padomes un daudziem citiem. Iesāktais ir jāturpina, jo nedrīkst pārtraukt palīdzēt otram, kurš nonācis grūtā situācijā. To arī Dieva vārds saka – kas zina labu darīt, bet to nedara, tas tam par grēku. Darīsim labu, atcerēsimies, ka apkārt ir daudz kas brīnišķīgs, viss nav slikts, un daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Uz ko mēs balstām savu dzīvi, kam piegriežam savu sirdi. Kā man gribētos, lai mūsu biedrības biedri un šīs avīzītes lasītāji vairāk koncentrētos uz tām lietām, kas dod kādu labumu cilvēkam, nevis cilvēku grauj. Lai jums izdodas pārvarēt šo laiku. Ja jums ir kādas idejas un domas, ko mums vajadzētu darīt, ko piedāvāt, gaidām jūsu priekšlikumus. Lai Dievs jūs svētī un palīdz!
Māris Ceirulis,
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs
BIEDRĪBAS ZIŅAS
Šogad Liepājas Neredzīgo biedrība turpina saņemt EEZ, Norvēģijas un Latvijas finansējumu projektam „Liepājas Neredzīgo biedrība – vienlīdzīgas sabiedrības veidošanas virzītājspēks Liepājā”. Šis finansējums palīdz nodrošināt biedrības ikdienas darbu un iesāktās aktivitātes – biedrības darba vadīšanu un grāmatveža darbu, invalīdu NVO sadarbības tīkla darbības koordinēšanu, pasākuma „Es vēlos iepazīstināt tevi ar savu pasauli” vadīšanu skolās, darbu pie redzes invalīdu atpazīstamības nozīmītes popularizēšanas, informatīvo materiālu izdošanu redzes invalīdiem, tas segs transporta izmaksas biedrības vajadzību nodrošināšanai.
Liepājas Dome finansēs datorapmācības nodarbības cilvēkiem ar invaliditāti un invaliditātes sabiedriskā eksperta darbu, bet Liepājas Sociālais dienests – mezglošanas un klūdziņu pīšanas nodarbību vadītāju darbu. Aizputes Dome piešķīrusi līdzekļus, lai darbu varētu turpināt sociālā rehabilitētāja Zigrīda Šmite.
Tā kā biedrības busiņš mums ir uzticami kalpojis jau piecus gadus – gan ikdienas vedot cilvēkus uz nodarbībām, vedot bibliotēkas sūtījumus, dodoties biedru apsekošanā visā Kurzemē, nodrošinot citas ikdienas aktivitātes, tas savu laiku ir nokalpojis un ir pienācis laiks lūkot pēc jaunāka izlaiduma automašīnas. Tāpēc šobrīd aktīvi vācam līdzekļus – daļu naudas sola Liepājas SEZ pārvalde, ziedotāju vidū ir gan uzņēmēji, gan privātpersonas. Naudiņu iespējams ziedot arī portālā www.ziedot.lv, akcijā „Busiņā pretim gaismai”.
Janvārī un februārī, ar fonda „Libavas Filma” un CSDD atbalstu, Liepājas ielās notika akcija ar balto spieķi. Mērķis bija viens – atgādināt autovadītājiem, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuri pārvietojoties izmanto balto spieķi, un to, ka autovadītājam, ieraugot ielas malā cilvēku ar paceltu balto spieķi, ir jāapstājas un jāļauj šķērsot ielu. Akcijā piedalījās arī cilvēki, kuriem ir kustību traucējumi – gan ratiņkrēslā, gan ar atbalsta spieķiem. Arī viņiem ielu šķērsošana prasa lielu piepūli. Bija autovadītāji, kuri godprātīgi apstājās, bet bija tādi, kuri nekautrējās, pat redzot uz gājēju pārejas ejošu cilvēku, traukties garām ar ātrumu, kas stipri pārsniedz pilsētā atļauto. Viņiem gan tālāku ceļu pēc tam aizšķērsoja ceļu policista zizlis... „Libava Filma” pārstāvji notiekošo filmēja, pēc tam no šī materiāla tiks izveidota neliela filmiņa, kuru paredzēts izplatīt autoskolās, lai kursantiem jau mācību laikā sniegtu gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas par rīcību, redzot ielas malā cilvēku ar balto spieķi.
Šobrīd esam uzsākuši sadarbību ar Liepājas Amatnieku biedrību, lai palīdzētu mūsu biedriem, kuri nodarbojas ar klūdziņu pīšanu un mezglošanu, realizēt savus izstrādājumus. Tāpēc aicinām iesaistīties šajās un citās nodarbībās, apgūt amata prasmes, jo realizējot rokdarbus ir iespējams nopelnīt kādu latiņu.


KONKURSS
Jau trešo gadu pēc kārtas Japānas kompānijas „Onkyo un Tenji Mainichi”, kas ieinteresēti iesaistījušās Braila raksta popularizēšanā, ir lūgušas Eiropas Neredzīgo savienību organizēt starptautiskā Braila eseju konkursa aktivitātes Eiropā. Konkursa nosaukums būs tāds pats kā pagājušajā gadā „Prasme lasīt un rakstīt Braila rakstā mainījusi (maina) manu dzīvi”, taču autorus lūdzam tēmu interpretēt tēlaini, šogad paturot prātā Braila 200. dzimšanas dienu.
Konkursa darbu iesūtīšanas termiņš Latvijas neredzīgo biedrības centrālajā valdē (Pāles ielā14/1, Rīgā, LV-1024) – līdz 30. aprīlim.
ZIŅO BIBLIOTĒKA
Šogad esam saņēmuši jaunas audiogrāmatas.
MP3 formātā ieskaņotās grāmatas:
•    A.Karele „ Dārzs ar ugunsputnu”
•    N.Robertsa „Bēdz, kamēr..”
•    V.Nortkata „Darvina balvas”
•    I.Sigurdardoutīra „Pēdējais rituāls”
•    A.Riplija „Zelta lauki”
Audiokasetēs ierakstītās grāmatas:
•    S.Kaldupe „Sapnī es nācu uz mājām”
•    J Miesnieks „Bērzupju ģimenes portrets”
•    D.Seterfīlda „Trīspadsmitais stāsts”
•    N.Spārkss „Tētiņa princese”
    Svarīga informācija tiem lasītājiem, kuri vēl nav iegādājušies MP3 atskaņotājus. Diemžēl no šī gada vairs netiek ieskaņotas grāmatas audiokasetēs. Jaunās grāmatas tiks ierakstītas tikai MP3 diskos. Tādēļ aicinām lasītājus iegādāties piemērotu tehniku runājošo grāmatu atskaņošanai. Par iespējām iegūt MP3 magnetofonus var interesēties Liepājas Neredzīgo biedrībā. Iespējams arī zvanīt uz Tehnisko Palīglīdzekļu centru Kuldīgā - tel.63320727.
    No janvāra bibliotēkā pieejams jauns ikmēneša audiožurnāls MP3 formātā – DIA:logs, kurā tiks apkopoti raksti no lielākajiem Latvijas laikrakstiem un žurnāliem latviešu un krievu valodā, kā arī tiks veidoti īpaši žurnālam DIA:logs radīti materiāli.
                                                Bibliotekāres Ilze un Mirdza (tel. 63434396)

TAS IR INTERESANTI

„Dienvidkorejā par masieriem var strādāt tikai neredzīgie”
/No www.nra.lv , Jānis Buholcs/

Konstitucionālās tiesas 30.oktobrī pieņemtais lēmums paredz, ka masiera licenci šajā valstī arī turpmāk varēs iegūt tikai tie cilvēki, kam ir redzes traucējumi. Tādējādi tiesa pasludinājusi, ka gadsimtu vecais likums, kas regulē masāžas pakalpojumus, ir atstājams spēkā, par spīti viedokļiem, ka tas diskriminē potenciālos darbiniekus.
Likums, kas par masieriem ļauj strādāt tikai neredzīgajiem, tika pieņemts 1912. gadā, kad Koreja bija Japānas pakļautībā. Likums masāžas pakalpojumu sniegšanu pasludināja par aklo cilvēku jomu, tādējādi sniedzot viņiem lielākas iespējas nopelnīt līdzekļus iztikai. Korejas Masieru asociācijā pašlaik ir apmēram 7100 cilvēku ar redzes traucējumiem.
"Šī regulācija ir paredzēta, lai neredzīgajiem cilvēkiem ļautu izvēlēties nodarbošanos, kas tiem sniegtu personisku labumu, un lai viņi varētu nopelnīt sev iztikai. Tādējādi šī likumdošanas norma ir uzskatāma par pamatotu," teikts tiesas spriedumā. "Masāža būtībā ir vienīgā nozare, ar ko neredzīgie var nodarboties, un viņiem ir maz alternatīvu, kādā veidā gūt ienākumus."
Labklājības jautājumu speciālisti norāda, ka likums masāžas pakalpojumu nišu piešķir neredzīgajiem, tādējādi viņiem palīdzot, tomēr vienlaikus šī prakse uzskatāma par diskriminējošu, jo tādējādi citu nozaru darba devējiem ir mazāka motivācija pieņemt darbā cilvēkus ar redzes traucējumiem.
Iebildes ir arī redzīgajiem masieriem. Dienvidkorejā pašlaik strādā apmēram 200 tūkstoši nelicencētu masieru, un tie ir neapmierināti, ka valsts tiem liedz nodarboties ar plaši pieprasīto amatu. Ja varas iestādes atklāj, ka ar masāžu profesionāli nodarbojas cilvēks bez licences, viņam var piespriest naudas sodu no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem dolāru vai arī cietumsodu. Policija norāda, ka masāžas saloni nereti ir aizsegs prostitūcijas biznesam, tāpēc šo jomu mēģina kontrolēt.
2006. gadā likuma pretinieki tiesas ceļā panāca, ka masāžas pakalpojumus ierobežojošais akts tiek atcelts, tomēr konfliktā iejaucās parlaments, kas likumu atkal atjaunoja. Licencētie masieri atbalsta likumdošanas jomu, jo viņiem ir maz iespēju atrast sev citu nodarbošanos. Kopš 2006. gada, kad likums tika atcelts, trīs no viņiem ir izdarījuši pašnāvību, un Dienvidkoreja ir piedzīvojusi arī citus skaļus protestus no viņu puses. "Tiesas lēmums ir ne tikai spriedums par mūsu tiesībām dzīvot, bet arī Dienvidkorejas apzinīguma mērs," aģentūrai Reuters saka Masieru asociācijas pārstāvis Lī Gjuseongs.
 
“Robots izmanto cilvēka metodes, lai pārvietotos”
/No www.fizmati.lv/

Vācijas inženieri ir izstudējuši cilvēka smadzeņu aktivitāti, lai uzlabotu robotu pārvietošanās veidu un tā spēju apiet šķēršļus. Komanda no Ulmas Universitātes Heiko Noimana (Heiko Neumann) un Kornēlijas Bekas (Cornelia Beck) vadībā analizēja smadzeņu reakciju uz vizuālo informāciju, kad cilvēks kustas. Pēc šī novērojuma tika izstrādāta programmatūra, kas spēj vadīt robotu pēc cilvēka pārvietošanās principiem.
Konstruētais robots pārvietojas ar riteņu palīdzību un ceļu nosaka ar divām kamerām, kuras viena no otras atrodas tādā pašā attālumā kā cilvēka acis. Tas izmanto līdzīgas trajektorijas šķēršļu apiešanai, kā to dara cilvēks.
Šī sistēma nākotnē varētu palīdzēt neredzīgiem cilvēkiem, kā arī pašiem robotiem, lai atrastu ceļu šķēršļu pilnā vidē.

„Kopā ar Konču viņa var visu”
/ Inese Pokule, no www.patti.lv /

Pirms četriem gadiem Sigita Ausmiņa zaudēja redzi, taču viņa lasa grāmatas, lieto internetu un mācās angļu un spāņu valodu
Vasaras rītos jelgavniece Sigita Ausmiņa (29) zina, kad ir labs laiks, jo tad pamostoties viņa dzird uz savas palodzes grabināmies baložus, kas pulcējas, lai gozētos saulē. Sigitai ļoti patīk vasara un siltums, ar gaišu skatu viņa raugās arī nākotnē. Viņa ir lieliska sarunu biedre, dzīvespriecīga un mērķtiecīga, liek aizmirst to, ka no lielākās sabiedrības daļas viņu atšķir tik būtiskā maņa - redze. Sigita jau četrus gadus sadzīvo ar tumsu arī dienā. „Bet tas taču nemaz nav tik būtiski," viņa vairakkārt atzīst, un stāsta par to, kā mainījusies viņas dzīve un atzīst, ka patiesībā tā ejot tikai uz augšu.
Ar Konfekti tikai uz priekšu!
Redzot un uzklausot Sigitu, grūti iztēloties, ka smaids un spēks var būt tik neviltots un nerimstošs. Kopš bērnības jaunā sieviete slimo ar cukura diabētu, pārciestas vairākas operācijas, tostarp nieres pārstādīšana, slimība ir atņēmusi acu gaismu, bet dvēseles sāpes radījusi abu vecāku zaudēšana. Taču Sigita ne mirkli nežēlojas un nekavējas drūmās pārdomās. Ar viņu kopā ir sirsnīgā vecmāmiņa Velta - Sigitas optimistiskais balsts, māsa ar Sigitas lutināto krustdēliņu, un Konča jeb oficiāli Konfekte - labākais četrkājainais draugs pasaulē. Konča ir Sigitas suns - pavadonis. Latvijā tādi ir tikai trīs.
Tas ļauj dzīvot tuvu tam, kā Sigita to vēlas. Un viņa grib trakot, iet, dejot, ceļot! Un neapstājas pie vēlmēm, bet iet un dara, dzimtajā Jelgavā pazīst katru ielu un kopā ar Konču dodas uz angļu un spāņu valodas nodarbībām, un patlaban plāno sākt nodarbības sporta klubā. „Kopā ar Konču varu doties gandrīz visur, kur vēlos. Suns parāda pakāpienus, bedres, stabus un citas lietas - vai nu apved apkārt vai apstājas. Konča ir mūsu ģimenes loceklis, un kļūst greizsirdīga, ja veltu uzmanību kādam citam," Sigita ir lepna par savu ikdienas palīgu, bet neslēpj, ka visvairāk pēc redzes zaudēšanas viņai ir žēl tieši savas brīvības, ka nevar skaistā dienā pamosties un vienkārši pati kaut kur doties.
Viņa joprojām lasa
Agrāk Sigita esot bijusi īsts grāmatu tārps, tādēļ bijusi ļoti motivēta un braila rakstu iemācījusies lasīt apmēram mēneša laikā. Tomēr modernākā un ērtākā iespēja ir lasīšana datorā. Jā, Sigita spēj lasīt arī portālu patti.lv. Tiek izmantota ekrānlasoša programma Jaws un latviešu valodas runas sintēzes programma „Visvaris". „Šobrīd aizraujos ar rakstnieka Nauma Nadeždina daiļradi, viņam ir interesants skatījums uz dažādām lietām, piemēram, Dievu un Bībeli," stāsta Sigita un parāda, kādā veidā var noklausīties jebkuru tekstu internetā.
„Ik palaikam pārlasu „Jēru klusēšanu" ar Hanibālu Lekteru”, saka Sigita un atklāj, ka viņu iedvesmojusi arī Luīzes Heijas grāmata „Izdziedē sevi pats", ko sākusi lasīt vēl tad, kad spējusi redzēt, un aizlidinājusi pret sienu, nosaucot to par muļķībām. „Esmu redzējusi arī filmu „Secret". Tā bija ļoti iedarbīga, to skatoties spēju gan smieties, gan raudāt, gan sapņot, vēl nākamajā rītā bija superīgs garastāvoklis un saņēmu komplimentu par labu izskatu."
Jā, viņa lieto vārdus „lasīt” un „skatīties”. Tas esot pašsaprotams vārds arī tiem, kas nekad nav redzējuši. „Es skatos un uztveru ar tām maņām, kas ir atlikušas un vēl jau ir fantāzija," saka Sigita un turpina, „filmā parasti redzu to, ko citi neredz. Un neviens nestāsta kā izskatās attiecīgs tēls, jo nav jau vairs svarīgi. Es ieklausos dialogā, tajā, kas notiek. Mēģinu tvert sajūtas, arī attiecībā uz cilvēku - nevis vērtēt pēc izskata, bet ieklausīties balsī, runas manierē, kustībās, atbildēs."
Sigitas dzirde ir īpaši jūtīga, viņa dzird ne tikai blakus dzīvokļu kaimiņus, bet arī tālāk dzīvojošos. Viņa iedvesmojas no mūzikas, kas sirdij tuva. Šobrīd iepatikušies spāņu ritmi, bet jau senāk iecienīts dažāda veida roks. „Kad vecmāmiņa ir darbā, uzgriežu skaļu mūziku, apsēžos uz grīdas, pašā labākajā punktā, kur vislabākā skaņa un izbaudu mūziku."
Sigitai patīk kārtība, lai gan pati dažkārt neatceras, kur kaut ko nolikusi un tas rada haosu. „Ņemot vērā, ka visu jūtu ar tausti, man ļoti traucē netīra izlietne vai vanna, lipīga virsma. Lai gan, kopš es neredzu, neesmu savainojusi rokas, kas savukārt gadījās pirms tam. Daru visu ko - griežu, gatavoju, skrūvēju, piemēram, mūzikas centru. Tāda tehniska esmu kopš bērnības, kad esmu pat skrūvējusi televizoru un lodējusi vadus. Arī vidusskolā vienīgā no meitenēm izvēlējos mācīties fiziku." Sigitai patīk roku darbs - viņa prot veikt masāžu, brīvajā laikā veido lietas no plastilīna un plastikas, pin klūdziņu izstrādājumus.
Iemīlējusies Spānijā
Sigitas kārtīgo istabu rotā diploms, kas šogad saņemts augstskolā „Attīstība", pabeidzot pirmā līmeņa studijas programmā „Sociālā rehabilitācija”. Savas mācības un kursa biedrus viņa joprojām atceras ar siltām atmiņām un smiekliem, bet vēl saulainākas atmiņas viņai ir par šā gada sākumā pavadīto laiku Spānijā. Piecus mēnešus Sigita piedalījās apmaiņas programmā un uzturējās Madridē. Lai gan pirmajā nedēļā meitene gandrīz kravāja čemodānus un vēlējās tikt atpakaļ uz Latviju, jo bija grūti pierast pie svešās vides, mācībām spāņu valodā, tomēr viņa nepadevās un ļāva šai dienvidu valstij sevi savaldzināt.
„Viennozīmīgi vēlētos tur dzīvot!"
Viņu pārsteidza tieši vietējo attieksme - cilvēkus ar dažādām veselības problēmām neatdala no sabiedrības, runā un rēķinās kā ar parastiem cilvēkiem. Tai pat laikā izturas ļoti pretimnākoši. Ir iespēja dzīvo reālu dzīvi.
„Latvijā rodas sajūta, ka sabiedrība grib, lai mēs sēžam četrās sienās un nemaisāmies pa kājām. Tomēr man nav problēmu. Es zinu, ko nozīmē dzīvot citādu dzīvi, bet tie, kuriem viss ir kārtībā ar veselību, ģimeni vai darbu, nepazinās, ka kaut kas neparedzēts var notikt arī ar viņiem." Arī Sigita nav dzīvojusi ar domu, ka varētu neredzēt, tikai pēc mēnešiem četriem apjauta realitāti un sāka to pieņemt. Viņa apstiprina, ka ir cilvēki, kas nevar ar to sadzīvot, piemēram, sajūk prātā, jo zaudējums nav tikai acu gaisma, līdz ar to mainās draugi, attiecības, izklaides, darbs, it kā visa dzīve. „Es uzskatu, ka mana dzīve iet tikai un vienīgi uz augšu." Kas bija pēdējā lieta, ko viņa redzēja? „Nevaru atcerēties, laikam jau tas nebija nekas svarīgs."
Savu izglītību Sigita izmanto tikai teorētiski, Jelgavas Neredzīgo biedrībā darbojas kā ideju ģenerators. „Šaubos, vai vēlos tur strādāt. Neredzu izaugsmi darbā ar neredzīgiem cilvēkiem. Visvairāk gribētu strādāt ar bērniem, nezinu gan vēl kādā tieši aspektā. Tas ir mans mērķis, vienalga pēc cik ilga laika, bet līdz tam tikšu. Spānijā redzēju, ko nozīmē īsts sociālais darbs. Mums Latvijā izpratne par to vēl ir bērna autiņos. Ļoti nesakārtota sistēma, likumdošana. Sabiedrība baidās no citādajiem, kas neredz vai nedzird u.tml. Mans viedoklis - Latvijas Neredzīgo Biedrība dara ļoti maz. Latvijā ir vairāki tūkstoši neredzīgu cilvēku, un biedrībai būtu jāstāsta, kas mēs esam, kā dzīvojam, ko varam un ko darām. Varbūt tas ir mazo finanšu dēļ, bet kāpēc tad biedrība pastāv? Lai kaut ko darītu un panāktu!"
Bezgalīgi patīk liliju smarža
Šobrīd Sigitas ikdienā ietilpst arī pienākumi sadarbībā ar biedrību „Ideju forums", kas piedāvā projektu „DIA:logs", kuram viens no mērķiem ir ikmēneša audio žurnāla izdošana, lai neredzīgie cilvēki iepazītos ar vispārēju informāciju. Sigita lasa rakstus internetā un izvērtē, vai tie varētu derēt šī žurnāla saturam.
Agrāk Sigita strādājusi dažādās vietās, bet visvairāk paticis darbs ziedu veikalā par floristi pārdevēju. „Man joprojām patīk ziedi un darbs ar tiem. Patīk liliju smarža. Vispār iepriecina ziedu smarža, puķu zirņi, maijpuķītes, saldi, arī svaigi aromāti, tulpju, narcišu smarža, un nedaudz rūgteni kā mārtiņrozes, kas man asociējas ar siltumu sniegā." Sigita par savām vājībām stāsta gluži sievišķīgi. Viņai nav lielas prasības pēc ērtībām, tomēr rūpes par savu izskatu novārtā nav pametusi. Viņai patīk smuki ģērbties, palutināt sevi, krāsoties. Iepriecināt sevi, vecmāmiņu, krustdēliņu, kam neko nevar atteikt.


Ceru, ka pienāks diena, kad atkal redzēšu
Sigita spējusi sev rast atbildi uz tik neatbildamo jautājumu - kādēļ tā noticis tieši ar viņu? „Man reiz iepatikās kāda frāze raidījumā, kur ieteica grūto jautājumu Kāpēc pārvērst uz Kādēļ? Paskatoties uz savu dzīvi pirms nopietnajām pārmaiņām, daļēji esmu sapratusi, ka visi notikumi mani ir izveidojuši par to, kas esmu, liekas, ka dzīvē ir tik daudz laika. Vai tiešām tagad kaut ko vajag mainīt? Varbūt kaut kad vēlāk? Nav īsti motivācijas, taču šobrīd man tā ir tik liela. Tāpat kā spēja ieklausīties, pamanīt to, ko pirms tam nevarēju."
Kad mūsu sarunas laikā sāk krēslot, Sigita ieminas, vai nevajag ieslēgt gaismu. Tas mani izbrīna, bet viņa paskaidro, ka tumsā esot citādāka telpas izjūta.
„Man joprojām ir cerība, ka atkal kādreiz redzēšu. Neesmu atmetusi šo domu, jo zinātne ātri attīstās arī oftalmoloģijas jomā. Man būtu vienalga vai man būs septiņdesmit vai vairāk, bet no sirds ticu tam, ka šo pasauli vēl redzēšu. Mana iekšējā sajūta vēsta, ka tāda diena būs."
Sigita domā, ka iespējams tie, kuri nekad nav redzējuši, varbūt nemaz pēc tā neilgojas. Viņas priekšrocība ir tā, ka daudzus gadus ir redzējusi un iepazinusi krāsaino pasauli - var iedomāties saulrietu vai sniegu. Izstāstīt to cilvēkam, kas nekad nav redzējis, ir ļoti liels talants, ko retais spēj.
„Sapņos es vienmēr redzu, vai sāku redzēt. Kad dusmojos vai par kaut ko iespītējos, tad vai nu rodas spēks, ka varu pacelties no zemes vai arī sāku redzēt. Tad no rīta pieceļoties ir superīgs garastāvoklis." Ja Sigita tagad pēkšņi sāktu redzēt, viņa ietu pa ielu un skatītos, pētītu apkārtni, cilvēki domātu, ka viņa ir dīvaina, bet viņai būtu vienalga.

PĀRDOMĀM
/No http://www.aisbergs.lv/

Kāpēc Dievs neatbild uz mūsu lūgšanu? Kāpēc Dievs aiziet no mums?
KUR IR MŪSU DIEVS???
Pēc teroristiskajiem aktiem Ņujorkā Billija Grehema meita televīzijā uzdeva jautājumu: “Kā Dievs varēja to pieļaut?” Un tad Annija Grehema izteica neparastu un izsmeļošu atbildi: “Esmu pārliecināta, ka Dievs ir dziļi noskumis par notikušo tāpat kā mēs, bet tas ir tikai kā rezultāts tam, ka mēs gadiem ilgi esam Viņam teikuši, lai Viņš aiziet no mūsu skolām, valdības un mūsu dzīvēm. Un tā kā Dievs ir “džentlmenis,” es ticu, ka Viņš arī klusu aizgāja no mums. Kā mums gaidīt, ka Dievs mūs joprojām svētīs un pasargās, ja mēs visi liekam Viņu atstāt mūs mierā un neiejaukties mūsu dzīvē?”
Pie šī apgalvojuma, kas skaidri izpauž, ar ko slimo mūsu sabiedrība, ir jāpievieno vēl klāt vairākas domas, kas ir pelnījušas uzmanību, lai tās aplūkotu..
“…Palūkosimies uz lietām nedaudz dziļāk: tas viss sākās ar to, ka Madelaina Mareja O’Gera (viņa tika nogalināta un ķermenis tika atrasts tikai nesen) stingri pastāvēja uz to, lai skolās nenotiktu lūgšanas; un mēs viņai piekritām.
Pēc tam kāds ieteica: “Būs labāk, ja skolās vairāk nelasīsim Bībeli, jo tā saka: „Nenogalini, nezodz, iemīli savu tuvāko kā sevi pašu.’” Un mēs tam piekritām.
Tad doktors Bendžamins Spoks izteica domu atteikties no bērnu pēršanas viņu nepaklausības gadījumos, jo tas slikti atsaucoties uz viņu mazajām augošajām personībām, un tā mēs varam sabojāt viņu pašcieņu. (Dr. Spoka dēls izdarīja pašnāvību) Mēs domājām, ka viņš kā eksperts zina, ko saka, un viņam piekritām.
Tāpat mēs viņam piekritām un neiebildām, kad augstāk minētais apgalvojums kļuva par likumu skolās un skolotāji vairs nevarēja “tikt klāt” nepaklausīgajiem bērniem. Pēc tam kāds cits ieteica: “Lai mūsu nelaimē nonākušajām meitām tiek dota atļauja izdarīt abortus bez viņu vecāku piekrišanas.” Un mēs visi teicām - jā.
Pēc tam kādi gudri skolas komitejas locekļi apspriedās un nonāca pie kopīga viedokļa: „Mūsu zēni kaut kad un kaut kā paši sāks to darīt, tāpēc labāk būs, ja mēs izsniegsim viņiem prezervatīvus, kad viņi to gribēs darīt, un apmācīsim viņus šajās lietās jau iepriekš, vecākus par to nav vajadzīgs informēt. Tā viņi varēs jebkurā laikā paši savā starpā “izlādēties” un gūt jaunas emocijas. Un mēs klusu piekritām.
Pēc tam kādi no visaugstāk stāvošajiem valsts darbiniekiem ieteica: “Nav svarīgi, kāda ir mūsu personīgā dzīve. Galvenais, lai mēs labi izdarām savu tautas uzticēto darbu.” Un mēs piekritām un domājām, ka tas patiešām nav svarīgi, kā kādi, ieskaitot valsts prezidentu, pavada savu brīvo laiku, ja tikai labi veic savus pienākumus, un ja valsts ekonomika funkcionē labklājības virzienā.
Pēc tam kādam parādījās ideja izlaist avīzes un žurnālus ar kailu sieviešu fotogrāfijām, un to nosaukt par dabisku sievietes ķermeņa skaistuma apbrīnošanu. Un mēs labprāt piekritām.
Pēc tam šo “dabiskās apbrīnošanas” procesu pabīdīja solīti uz priekšu, un kailu sieviešu un bērnu fotogrāfijas, un pornogrāfijas klipus ievietoja internetā tā, ka tagad to varēja aplūkot un kopā izbaudīt katrs. Un mēs teicām, ka viņiem ir dota brīvība paust savus uzskatus; un visi piekrita.
Pēc tam pie darba ķērās izklaides industrija un ieteica: “Tagad, kad tas jau ir sabiedrībā pierasts un pazīstams, labi būtu sākt izplatīt televīzijas šovus un filmas, kurās redzams šis jaunais, demokrātiskais pasaules uzskats un izpaužas mūsu jaunā brīvība. Rādīsim vardarbību, homoseksuālismu, pornogrāfiju, demonstrēsim seksuālo brīvību, ierakstīsim mūziku, kas aicina uz vardarbību, popularizēsim narkotikas, pašnāvības piedzīvojumus un sātanismu.”
Mēs nedaudz padomājām un konstatējām, ka tā ir tikai jaunatnes izklaide un tai nevar būt sliktas sekas, jo to taču nedrīkst ņemt nopietni, un visi kopā piekritām.
Bet tagad mēs sev vaicājam: „Kāpēc mūsu bērniem nav kauna jūtas, nav sirdsapziņas, kāpēc viņi nespēj atšķirt labo no ļaunā, kāpēc tiem nesagādā problēmas nogalināt sevi vai savus skolas biedrus?”
Acīmredzot mēs spēsim izskaidrot šos faktus tikai tad, ja ilgi un nopietni sāksim domāt. Vai tas nav saistīts ar to, ka mēs tagad novācam to, ko paši esam iesējuši?
Kāds rakstīja: “Dārgais Dievs, kāpēc Tu neizglābi to mazo meitenīti, ko klasē nogalināja? Ar draudzīgu sveicienu - norūpējies skolnieks…” Bet kāds cits viņam atbildēja: “Dārgais norūpējušais skolniek….., Mani skolā vairāk neielaiž. Ar draudzīgu sveicienu - Dievs.” Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki pret Dievu attiecas vieglprātīgi, kā pret “tukšu vietu,” un pēc tam brīnās, ka pasaule iet bojā.
Neparasti, ka avīzēm mēs ticam, bet Bībeli apšaubām! Savādi, ar kādu aizrautību mēs lasām presi, bet cik maz Bībeli - Dzīvības grāmatu. Savādi, ar kādu ātrumu pa elektronisko pastu tiek izplatītas tūkstošiem bezdievīgu anekdošu, bet Dieva vissvarīgākā vēsts šajos masu informācijas līdzekļos pazūd kā ūdens smiltīs. Savādi, kā ķecerīgais, rupjais, vulgārais un nepiedienīgais ātri izplatās pa visiem masu saziņas līdzekļiem, bet tajā pašā laikā sarunas par Bībeli nepakļaujas atklātām diskusijām.
Savādi, ka daudzi no mums spēj svētdienās degt Kristum kā uguns, bet pārējās nedēļas garumā būt nomaskējušies un pilnīgi neredzami. Vai arī tas jūs neuztrauc un nesaista? Un vai nebūs savādi, ja jūs tagad šo traktātu nenokopēsit daudzos eksemplāros un neizsūtīsit uz visām jums zināmajām adresēm, jo jūs taču esat uztraukušies, ko par jums nodomās citi(!). Cik savādi, ka es varu vairāk interesēties par to, ko par mani domā citi, nekā par to, ko par mani domā mans Dievs?
Vai tas jūsos izraisīja reakciju? Ja jā, tad pārraidiet šo vēsti tālāk,- ja uzskatāt, ka ir vērts Latvijas sabiedrībā padomāt par to, kas šeit ticis teikts. Un ja jūs to nepārraidīsit tālāk, tad vismaz izbeidziet žēloties par slikto stāvokli pasaulē, politikā, valstī, sabiedrībā un savā ģimenē un darba vietā.

NEDAUDZ HUMORA ATSLODZEI
Apmeklētājs ieiet kafejnīcā un saka oficiantei:
- Man, lūdzu, glāzi piena, divas maizes šķēles, divas olas un kādu labu vārdu!
Pēc īsa brīža viņš saņem pasūtīto ēdienu un jautā:
- Bet kur labie vārdi?
- Olas neēdiet, tās ir vecas.
Sarunājas divi paziņas:
- Iedomājies, man mājās pele ņirgājas par kaķi!
- Kādā veidā?!
- Peļu lamatās esošo sieru nosmērē ar baldriāniem.
Holms un Vatsons nakšņo kādā viesnīcā. No rīta Vatsons žēlojas:
- Starp diviem un trijiem naktī kāds lejā dauzīja pa griestiem ar nūju!
- Tas ir šausmīgi! – atbild portjē. – Holmsa kungs noteikti nevarēja aizmigt, vai ne?
- Par laimi, tai laikā viņš spēlē vijoli.

GARĪGĀM PĀRDOMĀM
„Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
Maiks Endikots

Pēdējos gados esmu dzirdējis Maiku stāstām daudz stātu par piedzīvojumiem, ko viņi ir baudījuši kopā ar Jaitsu. Tie ir ļoti smieklīgi un vienmēr fascinējoši, bet tajos ir vēl kaut kas. Maiks saka - unikālās uzticēšanās attiecības viņa un Jaitsa starpā viņš lieto, lai demonstrētu, kā Dievs ilgojas nodibināt līdzīgas attiecības ar mums. Tas mani samulsina, kad uzzinu, cik daudz lietu Maiks spēj darīt un cik daudz vietu apmeklēt, tikai pateicoties Jaitsam; un tas ir iespējams tikai tad, ja viņi viens otram pilnībā uzticas un paļaujas viens uz otru. Un protams, uzticēšanās un paļāvība nāk tikai tāpēc, ka viņi viens otru arī ciena un dziļi mīl.
Skats kā Jaitss un Maiks kļūst par vienu veselu, kad viņi kopā staigā pa ļaužu pilnajām ielām, mani vienmēr pārsteidz. Maiks man ir stāstījis par tuvību, kas pastāv starp viņu un Jaitsu: „Kad viņam ir uzlikta pavadiņa, viņa apziņā es esmu daļa viņa ķermeņa!” - un viņš runā par ciešo saistību ar To Kungu, lai varētu efektīvi kalpot pie cilvēkiem, ar ko katru dienu satiekas.

Šī grāmata ir īsu stāstu apkopojums par manu dzīvi ar pavadoņsuni. Stāsti ir nenopietni un visai smieklīgi, bet katrā ir kāda morāle par dzīves patiesībām. Vienalga, vai lasītājs mīl suņus vai Dievu (vai abus kā es), ceru, ka šinīs lapās suņu mīļi varēs iepazīt Dievu un Dieva pielūdzējs vairos savu izpratni un zināšanas par suņiem!
Mans pavadoņsuns Jaitss ir galvenais līdzeklis, lai es vispār spētu pārvietoties, bet viņš ir arī viens no maniem tuvākajiem draugiem. Sadarbība starp mums ir ļoti svarīga – tā dod prieku un brīvību manā pasaulē, ko raksturo redzes trūkums.
Pavada starp pavadoņa suņa saimnieku un suni ir ārkārtīgi svarīga un tuva. Tā, šķiet, ietver sevī kādu dziļu saziņas līdzekli, - iespējams, tas ir saistīts ar to, ko šie suņi ir iemantojuši caur savu senču vilku medību paradumiem. Es vienmēr esmu mīlējis suņus un nāku no ģimenes, kurā bija daudz dzīvnieku, bet manas attiecības ar Jaitsu ir ciešākas nekā ar citu suni, kādu jebkad esmu pazinis. Manā grāmatā „Uzticies Jaitsam!” kopā ar Jaitsu bijām pavadījuši divus ar pusi gadus. Mēs esam kā saauguši, neatraujami viens no otra.
 Tagad, divus gadus vēlāk, ir turpinājušies visādi smieklīgi gadījumi mūsu saistītajās dzīvēs. Katrs no tiem pats par sevi ir kā mazs stāsts. Protams, Jaitss nesarunājas angliski, - vārdi, kas šinī grāmatā līdzīgi kā manā iepriekšējā darbā „Uzticies Jaitsam!” ir izteikti, tiek runāti manā iztēlē. Būt neredzīgam nozīmē to, ka es neredzu suņa ķermeņa valodu. Man atliek uzticēties ģimenes un draugu komentāriem, lai spētu iztēloties īstenību. Bet, neskatoties uz to, viņš ir turpinājis man mācīt lieliskas lietas.
Zelta āboli, taukainie gaļas burgeri.
„Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.”/Sal. pam. 25,11/
Telpas apzināšanās vai „mērīšanas” spēja pavadoņu suņos ir tik apbrīnojama, ka var iedomāties, ka tie studējuši matemātiku! Jaitss neatbrauca mājās tikai tā, starp citu - viņš tikai gaidīja kaut ātrāk varētu ielīst savā pavadiņā. Būdams ļoti ietekmīgs dzīvnieks, kāds viņš arī ir, viņš ir trenēts, un treniņi viņu ir sagatavojuši lietām, kas viņam būs jādara.
Ne tikai sunim vajag tikt apmācītam, arī „vadītājam” ir jāiziet trīs līdz četru nedēļu garš treniņu process, lai tiktu galā ar šādu precīzi „uzskaņotu” zvēru. Es nevaru teikt, ka man būtu paticis šis piedzīvojums!
Uzticēšanos sunim var iemācīties tikai saņemot drosmi un praktizējoties. Treniņi tomēr bija smagi. Pirmo reizi iet vienam pašam ar suni pavadiņā, neredzot priekšā aizliktu roku cilvēku pārpildītā tirdzniecības ielā, nav jautri. Tomēr ieguvums ir milzīgs - brīvība, neatkarība un bezierunu mīlestība. Tomēr, kā jau teicu, līdz tam tikt nav viegli! Jaunajam pavadoņsuņa saimniekam ir jāiemācās sunim uzticēties un to iedrošināt, bet tam savukārt tas jādara pret saimnieku.
Kur tad ir matemātika? Nedēļām ilgi es brīnījos un nespēju atbildēt uz jautājumu: ”Kā viņš aprēķina attālumu?” Kad ar viņu izejam ārā, mēs atrodam savā ceļā daudz šķēršļu, kas ir jāaprēķina jau laikus, pirms katra mēģinājuma ar tiem saskarties. Ir apgaismes stabi, ceļa zīmes, stāvošas mašīnas, caurules, šauras durvis un tūkstošiem citu objektu. Jaitsam ir ‘jāizrēķina” visāda garuma intervāli jau laikus, lai izlemtu, vai mums doties tiem cauri vai arī mums jāiet tiem apkārt, vai jāveic kāda cita darbība.
Kā viņam tas izdodas? Kā viņam izdodas izvairīties no briesmām? Katrs no šiem lēmumiem ir jāpieņem jau no sešu, septiņu jardu (apm. 600 m) attāluma tā, lai Jaitsam nav mani jāuztrauc pēdējā minūtē, kad steidzami jāpieņem kāds negaidīts lēmums. Viņš paskatās, viņš izmēra, viņš izlemj. Pirmajās četrās mūsu attiecību nedēļās es brīnījos, vai tikai viņš nesaka pats sev: ”Tagad pa kreisi no manis uz priekšu ir siena un pa labi laternas stabs. Esmu plecos apmēram deviņas collas plats, Tētis ir nedaudz lielāks par šiem izmēriem. Starp mums ir apmēram četras, piecas collas. Ja es salieku šos mērus kopā, vai mums sanāks lielums, kas pārsniedz priekšā stāvošo ceļa platumu? Pag, mums pretim nāk kundze. Ja viņa spraugā ieiet pirmā, visi mani mēri nekur neder! Mēs nepaspēsim – tas ir fakts! Nu labi, es pieņemu, ka mēs vēl varam paspēt, ja tikai tai mašīnai neatvērsies durvis...”
Kaut gan Jaitss varētu viegli kvalificēties kādā no Pasaules Visbrīnišķīgāko Pavadoņsuņu sacīkšu fināliem, viņš nav tik gudrs, - viņam nav ne nojausmas par matemātiku! Bet viņš nav arī stulbs. Pieņemt lēmumus kādā attālumā līdz neskaidram objektam (lai Tēti pārāk daudz nenomocītu), spēt pārvaldīt savas emocijas un uzdevuma apziņā mērķtiecīgi soļot pāri bērna nomestam gaļas burgeram – tas ir ko vērts!
Bet citreiz viņš neiztur pārbaudījumu. Tad viņa priekškājas saliecas vēlmju objekta priekšā, galva noliecas, satver kārumu un paceļas augšā priecīgā satraukumā, kas noliedz katru vismazāko mēģinājumu man viņu apsaukt. Un tas notiek vienā acumirklī!
Pēc mēneša intensīvas prātošanas, es nolēmu tuvoties kādam no treneriem un pajautāt: ”Kā viņš mēra attālums?” Man šķiet, trenera atbilde paliks manā galvā ieslēgta uz mūžiem. Tā bija dievbijīga atbilde. Biju nogājis ilgu ceļu, lai apkopotu sevī visu, ko zināju un kas man bija sacīts. „Redziet,” teica treneris, „kad jūs abi esat kopā, viņš domā, ka jūs esat daļa no viņa.”
Šajā vietā mūsu vēsture sāka ritēt kopā. Es sāku sajust šo saikni no tā sākuma stāvokļa līdz stāvoklim, kāds bija izveidojies šajos gados. Kas mūs satuvināja? Tā nebija tikai viņa pavadiņa vai kāda sajūta, tā drīzāk bija atbildības uzņemšanās. Kopš tā senā apskaidrības mirkļa, kad gaisma izzuda manās acīs, Jaitsa drosme bija atslēga mūsu attiecībām.
 Es viņu uzmundrinu ar vārdiem, suņu krekeriem un ausu kasīšanu, kamēr viņš mani iedrošina vedot. Laiku pa laikam, kad Jaitsam nav uzlikta pavadiņa vai viņš nesnauduļo dārzā, viņš pienāk pie manis, ieliek savu degunu man plaukstā un it kā saka: ”Viss kārtībā, Tēt?” Tā ir iedrošināšana caur rūpēm.
Vecajā Derībā ir stāsts par Naāmanu, sīriešu armijas komandieri. Viņš bija dižs vīrs, valdnieka atzīts un augstu novērtēts valstī. Viņš bija drosmīgs un varonīgs kareivis, bet nelaimīgs, jo viņam bija spitālība.
Kādu dienu viņa kalpone teica kundzei: ”Ja nu vienīgi mans kungs varētu redzēt pravieti Samarijā! Viņš viņu izārstētu no spitālības!”
Un tā, pēc daudziem sarežģījumiem stāstā, Naāmans ar saviem zirgiem un ratiem devās tālajā ceļā uz Samariju, un beidzot apstājās pie pravieša Elīsas durvīm. Elīsa sūtīja vēstnieku pie Naāmana, lai tas teiktu: ”Ej, nomazgājies Jordānas upē septiņas reizes, tad tava miesa būs dziedināta.” Kad Naāmans to izdarīja, viņš tapa dziedināts.
Gluži kā citos Bībeles stāstos, arī šajā ir kāda morāle, bet padomājiet, kādu iedrošinājumu saņēma sūtnis. Noturot dievkalpojumu kristiešu draudzēs, kādam var būt sūtņa vai padoma devēja loma. Dievs izmanto visas iespējas, bet ļoti bieži lieto vīriešus un sievietes par sūtņiem; un daudzi vēlētos šādu godu. Cik satraucoši tas droši vien bija Elīsas vēstnesim – zināt, ka viņa kungs tam uztic šo vēstneša darbu; un tas nostrādāja! Dieva Vārdam, ko vēstnesis teica, bija labs iznākums. Droši vien viņš bija pacilāts savā dvēselē.
Dzīve ir pilna ar negatīvām domām, notikumiem un visādiem šķēršļiem. Mums visiem ir vajadzīgs iedrošinājums. Iespējams, mums katru dienu vajadzētu dot tādu dāvanu kā iedrošinājumu kādam cilvēkam, vienalga, jaunam vai vecam. Tā būtu viņam vislabākā dāvana, ja mēs to varētu dot!
„Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais Glābējs; Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, Tev piedos un skaļi izpaudīs Savu prieku par tevi.” /Cefanjas 3,17/
Kāds apbrīnojams priekšstats par varu! Dievs ir mūs katru pārpildījis ar laipnību un dziesmām. Kas par apbrīnojamu lietu! Viņš mūs tik ļoti mīl! Viņš redz mūsu neveiksmes, mūsu grēkus, un Viņš mūs mīl tik un tā. Ikviens no mums Viņam ir dārgs un vērts, lai dziedātu un priecātos. Bieži cilvēciskās tieksmes spiež atcerēties mūsu neveiksmes un brīnīties, jautāt -kā Dievs vispār var mūs mīlēt, kad mēs atkrītam, atrazdamies tik tuvu savam mērķim. Un tas notiek lielāko daļu laika.
Dievs uz mums skatoties, redz Savu radību, un katrs no mums ir Viņam īpašs. Nav tā, ka visa Viņa mīlestība tiek raidīta uz mums visiem vienādās daļās. Viņš mums sniedz visu Savu mīlestību.
Viņš negaida mūsu visvājāko mirkli, kad esam kā pamiruši, lai izvilktu gari garo sarakstu ar mūsu kļūdām un mūs par tām pratinātu. Kad tās ir piedotas, tās tiek arī aizmirstas, un Dievs mūs apklusina ar Savu mīlestību.
Mēs labi atceramies, kā mums ir gājis līdz šim. Un mēs atbilstoši rīkojamies. Kad atkal no jauna krītam grēkā, mēs nožēlojam un kļūstam attīrīti ar Jēzus asinīm, bet mūsu dievišķais Tēvs mūs iepriecina ar dziedāšanu mūsos. Cik nozīmīgi mēs esam Viņam, cik bezgalīga ir Viņa mīlestība uz mums! 
(Turpinājums sekos)

LA¬SĪ¬TĀ¬JU SLE¬JA

Imants Smirnovs
„Žēl”
Kā maija ceriņi kaktuss zied,
Kaut Ziemassvētki sen jau garām.
Jau reiss uz pavasari iet,
Un zaķēns draisko saules starā.

Vēl dzērves kaut kur tālē kliedz,
Tās atlidos. Jo kur tās liksies.
Vien žēl, ka krāšņais kaktus’ zieds
Ar ceriņziedu nesatiksies.


Ida Kronberga

„Atmiņas par skaistu ziemas dienu”

Skaista ziemas diena tā,
Kurā saule zemi pagodā,
Sniegs mirdz tik krāsaini kā sarmas vizuļi,
Saules staros visa apkārtne spīd,
Zilajās debesīs balti mākoņi slīd.

Tādā dienā gribējām laukā iet:
Pa ledu slidināties,
Ragaviņās vizināties,
No kalna lejup laisties.

Aizrautīgā priekā laiku pavadījām,
Par briesmām nedomājām,
Dieva žēlastībā dzīvojām,
Paši to pat nezinājām.


DAUDZ LAI¬MES JU¬BI¬LE¬JĀ!

Austra Leja
„Balta diena”

Spoži balta ziemas saule spīd,
Stari baltiem laukiem pāri slīd,
Piesnigušiem kokiem baltas sniega pikas krīt.
Labi tādā dienā baltu taku mīt.

Baltā dienā baltas domas dvēslē krīt:
Gribas katram kaut ko labu izdarīt –
Apmīļot vai galvu noglaudīt,
Kādu mīļu, labu vārdu pasacīt.

Baltā dienā visur balta gaisma spīd,
Baltā gaismā sirdī baltas vēlēšanās mīt –
Gribas lielu, labu darbu izdarīt,
Gribas labestīgu vārdu saklausīt.


Apaļajās dzīves gadskārtās sveicam:

2.janvārī Sofiju Korsaku 80.jubilejā
11.janvārī Ivaru Pomeranci 45.jubilejā
13.janvārī Zintu Dzintaru 60.jubilejā
14.janvārī Zoju Smirnovu 55.jubilejā
21.janvārī Māru Leju 35.jubilejā
25.janvārī Lidiju Blūmbergu 70.jubilejā
25.janvārī Edvardu Astiču 65.jubilejā
27.janvārī Andri Ūpi 70.jubilejā
28.janvārī Visvaldi Gansonu 55.jubilejā
31.janvārī Skaidrīti Brugevicu 30.jubilejā
7.februārī Jāni Amoliņu 35.jubilejā
8.februārī Lidiju Sorokinu 75.jubilejā
11.februārī Mareku Strautu 35.jubilejā
15.februārī Taigu Kūlu 75.jubilejā
17.februārī Gunāru Arnoldu Plostnieku 65.jubilejā
24.februārī Tomasu Putriusu 65.jubilejā
   

Bez¬mak¬sas iz¬de¬vums redzīgo rakstā, audiokasetēs un Braila rakstā.
Ad¬re¬se: Ga¬nī¬bu 197/205, Lie¬pā¬jā, tele¬fons 63431535; e-pasts: liepajas_nb@inbox.lv